Ziemassvētku brīnums un dāvanas ir kļuvuši par tik komerciālu terminu, ka negribas pat iedziļināties, kur tad atrodas tā vēsturiskā nesēja – Ziemassvētku vecīša jeb Santaklausa – pirmsākumi. Tiem, kam šis stāsts ir pagaidām svešs, var par atgādinājumu noderēt šis ekskurss Dienviditālijas pilsētas Bari vēsturē. Un ne tikai – savdabīgā kārtā ar Ziemassvētkiem var sasaistīt gan «rūķu mājiņu» pilsētu Alberobello, gan maģisko Bazilikatas reģiona pilsētas Materas stāstu, jo tā ir vieta, kas bijusi apdzīvota jau Kristus dzimšanas laikā un vismaz desmit reižu izmantota, lai mūsdienās filmētu Kristus laika vidi.
Bari - Sv. Nikolaja pilsēta
Kā vēsta leģenda, reiz, sensenos laikos, 4. gadsimtā grieķu apdzīvotajā Miras pilsētā (tagad - Demre Turcijas teritorijā) dzīvoja kristiešu bīskaps Nikolajs. Kādā ziemas vakarā, ejot gar pilsētas nabadzīgāko daļu, viņš pa logu saklausīja trīs jaunu meiteņu - māsu - sarunu, kuras apsprieda, ka, bada dzītas, būs spiestas kļūt par prostitūtām. Lai māsas izbēgtu no apkaunojošā likteņa, svētais tēvs pie mājiņas žāvēties izkārtajās zeķēs slepeni iebēris monētas. Vēlāk viņa labais darbs ir atklāts un meitu tēvs pateicies par savu bērnu glābšanu no bada un ļauna likteņa. Ar to bīskapa Nikolaja labie darbi, protams, nebeidzās, jo viņš jau vēlāk tika iecelts svēto kārtā kā Nikolajs Brīnumdaris. Bet jūs jau jūtat, uz ko velk šis stāsts - kāds vīrs, kas slepeni dod dāvanas krietnajiem un trūcīgajiem un liek tās zeķēs, kas izkārtas pažūt... Kristīgajās freskās viduslaikos šo leģendu atspoguļojumā slavenās zeķes bija sarkanā krāsā... Lūk, kur dzimst Santaklausa tradīcija... Jūs jautāsiet, kāds tam sakars ar Apūlijas pilsētu Bari? Sakars ir šāds: bīskaps, kura brīnumdarbiem un spējām tika noticēts visā kristīgajā pasaulē, tika apglabāts Mirā, un viņa pīšļi tur atdusējās teju sešus gadsimtus, bet tad Miru pārņēma turki - seldžuki, kuru attieksme pet kristiešu svētvietām un baznīcām bija klaji nelabvēlīga un kristiešu svētumus apgānoša. Itāļu tirgoņi no Bari ieradās Mirā un no sarkofāga, kas atradās baznīcā, nolaupīja Sv. Nikolaja pīšļus un pārveda uz savu dzimteni, uzceļot viņa vārdā nosauktu baznīcu, kas svētā pīšļus glabā joprojām. 11.- 12. gadsimtu mijā celtā Sv. Nikolaja bazilika (Basilica di San Nicola) ir viena no iecienītiem kristiešu svētceļojumu galamērķiem. Kristīgās baznīcas vēsturiskā attīstība ir ietekmējusi situāciju ar Sv. Nikolaja pīšļiem - tie atrodas baznīcas kriptā, kur veidots pareizticīgo altāris, jo viņš ir viens no nozīmīgākajiem pareizticīgo baznīcas svētajiem, katoļticīgajiem saglabājot tikai viena no svētajiem statusu. Kriptā pie Sv. Nikolaja pīšļiem tiek kalpoti dievkalpojumi pēc pareizticīgo rituāla, arī krievu valodā, tātad bazilikā demonstrējot īstenu ekumenisma garu. Krievu valodu dzird arī apkārt, jo tūristi un svētceļnieki izvēlas Bari par savu ceļojumu galamērķi.
Atšķirībā no Demres Turcijā, kur vide apkārt baznīcai, kur kādreiz atdusējies Sv. Nikolajs, ir pārbāzta ar suvenīru bodītēm, tirgojot tajās apšaubāma svētuma pakāpes ikoniņas u.c. niekus, Bari šādu komercializāciju neredzēsiet. Baznīca ir lūgšanu vieta, un tajā nekāda tirgošanās ar svētumu it kā demonstrējošiem atribūtiem netiek pieļauta. Starp citu, kā visās Apūlijas baznīcās, ko gadījās apmeklēt ceļojuma laikā.
Pēc tūristu plūsmas Bari nevar mēroties ne ar Romu, ne Venēciju, ne Florenci, Neapoli un virkni citu pilsētu dabas un vēstures krāšņuma pārpilnajā Itālijā. Piemīlīga vecpilsēta, lēta un garšīga pica krodziņos, jā, aptuveni kaut ko tādu var pateikt teju par katru Itālijas pilsētu. Vēl - Bari atrodas Adrijas jūras, nevis Vidusjūras krastos, un tas nozīmē krietni mitrāku klimatu. Vasarā šķiet, ka grūti elpot, jo vēji šo pilsētu it kā neskar, bet saule kveldē. Pilsēta atrodas pie jūras, ir promenāde gar to, bet īsti, kur nopeldēties, nav - jo ieeja ūdenī ir klāta asiem akmeņiem. Vienīgajā Bari pilsētas pludmalītē cilvēki vasarā izskatās kā sabāzti šprotu bundžā - cits pie cita tik cieši, ka kur nu tur vēl peldēties. Protams, ir iespēja doties ārpus pilsētas uz maksas pludmales klubiem - bet arī tur nāksies rēķināties ar visai lielu saspiestību. Tāpēc labākais laiks Bari un apkārtnes apmeklējumam varētu būt agrā pavasarī vai vēlā rudenī - proti, tad, kad vēlme peldēties un sauļoties nav galvenais dzinulis atvaļinājumam. Parasti Apūlijas viesi arī cenšas apbraukāt Itālijas papēdi, paviesojoties vairākās pilsētiņās - Monopoli, Ostuni, Leči un Leukā, ja gribas baudīt piejūras burvību. Taču, ja gribas izbaudīt Apūlijas oriģinalitāti, jādodas uz «rūķu pilsētu» - Alberobello.
Rūķu pilsēta - Alberobello
No Santaklausa Bari pie rūķiem Alberobello - tā var smejoties nodēvēt šo tūrisma maršrutu. Tradicionālās mājiņas - trulli - tiešām vizuāli izskatās pēc tādām, ko parasti zīmējumos zīmē kā rūķu mājiņas: apaļas, baltas, ar akmeņu jumtu, kas salikts tādā kā zvīņu rakstā. Alberobello vēsturiskais centrs, kas ietver vairākas ieliņas, ir iekļauts UNESCO vēsturiskajā mantojumā. Šobrīd mājiņas netiek plaši izmantotas dzīvošanai - pārsvarā tās ir vai nu suvenīru bodītes, vai kafejnīcas. Taču vietējo noskaņu var izbaudīt, arī padzīvojot trulli ierīkotajās viesnīcās un apartamentos. Trulli ierīkotajos muzejos, kas demonstrē vietējo kolorītu, var redzēt, kā tajās izvietojušās kuplās itāļu ģimenes - dzīves un darba vietās - saspiesti un šauri. Vārds trulli ir grieķu izcelsmes un nozīmē «kupols». Līdzīgas arhitektūras veidojumus apkārtnē cēla vēl bronzas laikmetā. Bet plaši tās tika Alberobello un Apūlijā saceltas 15. gadsimtā, kad kādam vietējam valdniekam ienāca prātā pacelt nodokļus par nekustamo īpašumu - šīs būves tika novērtētas kā nedrošas un pagaidu ēkas, tāpēc ar nodokli netika apliktas. Itālijas klimats, kā zināms, ļauj dzīvot arī nosacītās pagaidu ēkās, atšķirībā no Latvijas, kur arī reizēm gribas apiet bezsakarīgus nodokļus. Taču trulli patiesībā nemaz nešķiet būvētas kā pagaidu ēkas - tās ir visai stabilas mājiņas ar savu neatkārtojamu šarmu. Tūristi arī to novērtē: Alberobello apmeklējums ir teju obligāts Apūlijas viesiem, kuri bariem vien klīst pa šaurajām ieliņām starp trulli ēkām.
Matera - Eiropas kultūras galvaspilsēta 2019
No nolemtības iznīcībai līdz Eiropas kultūras sirdij - tā var dēvēt Itālijas pilsētas Materas stāstu. Matera ir mistiski skaista pilsēta Bazilikatas reģionā. Tā ir trešā visilgāk apdzīvotā vieta pasaulē, un vēsturiskie apliecinājumi par tās eksistenci ir vismaz 7000 gadu seni. Materas vecpilsēta - tā ir klintī izcirsta ēku kaskāde, kas, no malas skatoties, atgādina savdabīgu Bābeles torni. Klintī izcirstās ēkas sauc sassi - akmens specifika veidoja dabiskas alas, kas tika mākslīgi paplašinātas, un tajās cilvēki mitinājās no neolīta līdz pat pagājušā gadsimta 50. gadiem. Sassi tika veidotas arī baznīcas - Materas vecpilsētā ir 150 baznīcu, kuru freskas saglabājušās pat no kristietības pirmsākumiem. Dzīvošana sassi itāļu ģimenēm bija klimata un tradīciju diktēta nepieciešamība, bet ir pat grūti iedomāties skarbos apstākļus, kādos vienā mājoklī - alā - mitinājās pat vairākas ģimenes - kopā ar lopiem vienās telpās. Vecāki, bērni, lopi - visi aptuveni 30 kvadrāmetru lielā telpā, kur ēda, gulēja, strādāja un, piedodiet, nokārtojās, turpat uz vietas. Antisanitārie apstākļi (arī dzeramā ūdens piesārņojums), kādos dzīvoja cilvēki, noveda pie dramatiska malārijas uzliesmojuma, zīdaiņu mirstība Materā sasniedza 60%. Pagājušā gadsimta 50. gados šī pilsēta tika nosaukta par Itālijas kauna traipu un visi iedzīvotāji no tās tika evakuēti piespiedu kārtā. Faktiski tā tika lemta iznīcībai. Pilsētas reabilitāciju sāka slavenais itāļu kinorežisors un domātājs Pjērs Paolo Pazolīni, 1964. gadā tajā uzņemot savu vairākkārt godalgoto filmu Mateja evaņģēlijs. Pilsētas «bibliskie vaibsti» vēlāk iekrita acīs ne vienam vien režisoram - jo tiešām, tās vēsturiskā centra ielas ir gluži tādas, kādas varēja būt Jēzus Kristus dzimšanas un dzīves laikā. Arī Holivudas aktieris un režisors Mels Gibsons savas slavenās filmas Kristus ciešanas traģiskās ainas no Jēzus Krusta ceļa uz Golgātu filmēja tieši Materā.
Jāpaskaidro gan, ka reālā pilsētas dzīve šobrīd nenotiek sassi vecpilsētā, bet gan turpat blakus jau pagājušā gadsimta 80. gados izbūvētajā pilsētā - ar ūdensvadu un visiem civilizācijas labumiem. Vecpilsētas kolorīts ir nodots tūristu apskatei un ar to saistītajām izklaidēm - kafejnīcām, suvenīru veikaliem, mākslas galerijām un muzejiem. Rēķinieties arī, ka 150 baznīcu apmeklējums jums var nebūt pa spēkam un pa makam arī ne. Ļoti daudzas baznīciņas ir privātas, un par seno fresku aplūkošanu tajās tiek prasīta nauda. Taču tūristu entuziasms ir apbrīnojams, jo vietas pievilcība ir liela un ne kveldējošā saule, ne teju no kājām gāzošā pelējuma smaka alās nevar tos atturēt kāpelēt pa kalnā izcirstajām ieliņām. Var piebilst, ka cilvēkiem ar pārvietošanās problēmām Materā darīt nav ko - staigāšana jeb, precīzāk, kāpelēšana pa klintī izcirsto pilsētu ir arī liela slodze kājām.
Šobrīd Materā vēl var redzēt sekas sagrāvei un iznīcībai, ko pilsētai nodarījusi piespiedu iztukšošana. Taču remontdarbi notiek un tūristu plūsma ir milzīga. To, protams, veicinās arī Eiropas Savienības palīdzība, pasludinot šo maģisko vietu par Eiropas kultūras galvaspilsētu nākamajā - 2019. - gadā.
