Daudzi ceļotāji, kuri apmeklē Izraēlu, iebrauc arī teritorijās, kuras pēc starptautisko likumu normām neskaitās gluži Izraēla. Vai nu tās ir «okupētās teritorijas» (Jeruzalemes vecpilsēta, tas ir, Austrumjeruzaleme), vai Palestīnas pašpārvaldes teritorijas (visbiežāk Betlēme un Jērika). Bieži vien tūrists pat nepamana, ka vairs neatrodas «īstajā» Izraēlā, jo naudas vienības tās pašas un arī viss pārējais ne ar ko īpaši neatšķiras. Šeit es nerunāju par Gazas sektoru, kas ir stingri no Izraēlas atdalīts sektors, uz kuru Izraēla arī nepretendē. Tiesa, arī šajā gadījumā ir jārunā par Gazas sektoru Izraēlas nospraustajās robežās, nevis kā tas bija noteikts 1947. gada ANO rezolūcijā. Pašreizējais Gazas sektors ir apmēram divas reizes mazāks nekā Palestīnas arābiem atvēlētā teritorija saskaņā ar ANO Palestīnas sadalīšanas plānu starp arābiem un ebrejiem.
Pagaidu galvaspilsēta
Mūsdienu Palestīnas valsts (to ir atzinušas 137 pasaules valstis) vai Palestīnas pašpārvaldes (kā to sauc vairums tā dēvēto Rietumu valstu, arī Latvija), vai autonomijas (kā to uzskata Izraēla) galvaspilsēta ir Ramallāha. Paši palestīnieši Ramallāhu uzskata par Palestīnas pagaidu galvaspilsētu, kamēr netiks «atbrīvota» Jeruzaleme vai vismaz Austrumjeruzaleme, kas tad arī būs «īstā» Palestīnas valsts galvaspilsēta.
Palestīniešu pretenzijas uz Jeruzalemi kā Palestīnas galvaspilsētu šobrīd ir nepiepildāmi sapņi. Šīs prasības ir tikai uz papīra, jo vismaz pagaidām nekas neliecina, ka pārskatāmā nākotnē kaut kas varētu būtiski mainīties. Īpaši, ja ar šīm izmaiņām saprotam to, ko gribētu palestīnieši. No otras puses, tieši situācijai no juridiskā aspekta tiek pievērsta liela uzmanība, jo tiek uzskatīts, ka, tikai strikti ievērojot juridiskās formalitātes, Palestīnas arābiem ir cerības vispār kaut ko panākt. Šāda pozīcija skaidrojama ar to, ka politiski, ekonomiski un, kas īpaši svarīgi, militāri Izraēlas pārākums pār palestīniešiem ir vienkārši graujošs.
Jeruzalemes priekšpilsēta
Ramallāha faktiski ir Jeruzalemes priekšpilsēta un atrodas apmēram 10 kilometrus uz ziemeļiem no Jeruzalemes centra. Uz Ramallāhu no Damaskas vārtu autostacijas 100 metru attālumā no vecās Jeruzalemes mūriem iet maršruta satiksmes autobuss. Apmēram tāpat kā Rīgā 3. autobuss iet uz Bolderāju vai 2. autobuss uz Vecmīlgrāvi. Ar līdzīgu kustības intensitāti un maršruta garumu. Tiesa, ir viena būtiska atšķirība. Autobusā, kas iet uz Palestīnas pašpārvaldes galvaspilsētu (tāpat kā uz jebkurām citām vietām, kas pēc Izraēlas likumiem neatrodas Izraēlas jurisdikcijā), nevar atrasties ebreji. Viņiem apmeklēt Palestīnas autonomijas pārvaldītās teritorijas ir aizliegts. Nevis tiek rekomendēts, bet gan aizliegts ar likumu.
Izraēlas teritoriju no Palestīnas atdala augsta betona siena ar dzeloņstiepļu pinumu sienas augšdaļā. No Izraēlas puses sienai priekšā ir vairākus simtus metru plats klajums. Siena no šīs puses ir bez jebkādiem apgleznojumiem, un neizskatās, ka kāds tai gribētu tuvoties, vai tā diena vai nakts. Transporta kustība starp Jeruzalemi un Ramallāhu notiek caur Kalandijas robežcaurlaides punktu. Ceļš starp šīm abām apdzīvotajām vietām ne mirkli neiziet ārpus pilsētas apbūves. Jau tuvojoties šim caurlaides punktam, visas tuvākās ielas ir automašīnu pilnas, veidojot rindas. Satiksmes autobuss šīs rindas apbrauc pa sabiedriskajam transportam atvēlētu brauktuvi, un arī robežas šķērsošana notiek samērā ātri. Daļa pasažieru (visticamāk, Palestīnas pavalstnieki) izkāpj no autobusa un iziet robežkontroli kājām, bet citi (Izraēlas arābi), arī ārzemnieki, paliek autobusā. Salonā ienāk divi robežsargi bruņuvestēs, bruņoti ar smagajām triecienšautenēm, un liek uzrādīt pases. Nekādas pastiprinātas bagāžas kontroles nenotiek. Jāatzīmē, ka Damaskas vārtu autostacijā, atšķirībā no daudzām citām Izraēlas autostacijām, nav nekādu metāla detektoru un nekādas bagāžas caurskates ar rentgena aparātiem.
Autobusa pārbaude notiek ļoti ātri - viena, divas minūtes, karavīri izkāpj, un autobuss izbrauc caur robežkontroles vārtiem. Jau Palestīnas teritorijā tas apstājas stāvlaukumā, kur uzņem izkāpušos un kājām caur caurlaides punktu izgājušos. Visa robežpārejas procedūra aizņem ne vairāk kā desmit minūtes, un tad jau braucam tālāk. Apkārtējā vide tikpat kā nemainās, vienīgi betona siena no palestīniešu puses ir visā augstumā apzīmēta ar krāšņiem grafiti gleznojumiem. Atšķirībā no Rīgas ķēpājumiem tie ir samērā kvalitatīvi street-art paraugi. Dzīvojamā apbūve sākas pavisam netālu no sienas, un nekāda vairākus simtus metrus plata klajuma vairs nav.
Alkoholu tirgo brīvi
Ja kāds iedomājas, ka, pārbraucot Izraēlas - Palestīnas robežu, tiek šķērsota nosacīta Eiropas un Āzijas robeža, tad tā īsti nav. Abas puses vizuāli atšķiras mazāk, nekā varētu gaidīt. Pat daudzstāvu māju arhitektūra un būvniecības kvalitāte (samērā augsta) ir ļoti līdzīga. Pirmajā brīdī nerodas iespaids, ka esi nonācis atpalikušā teritorijā ar krietni zemāku dzīves līmeni. Atšķirības starp Jeruzalemi un Ramallāhu ir krietni mazākas nekā atšķirības starp Jeruzalemi un Telavivu vai Haifu, lai gan, izkāpjot no autobusa un pastaigājoties kājām, nākas konstatēt, ka Ramallāhas centrs ir visai paplucis, ar košiem, izteikti aziātiskiem reklāmu vairogiem un mēreni piedrazots. Ārpus centra jaunā apbūve, no vienas puses, ir greznāka un vizuāli dārgāka, jo ēkas tiek būvētas no vietējās akmeņlauztuvēs iegūstamiem akmens bluķiem, ar augstiem griestiem un biezām sienām, taču, no otras puses, apkārtējās ielas un klajumi pie mājām ir sen sētnieka slotu neredzējuši un krietni piemēsloti.
Ramallāhā ierodamies piektdienas pēcpusdienā. Piektdiena ir musulmaņu svētdiena, tāpēc pilsēta ir visai klusa un pamirusi. Izraēlas klimats ir vēl nepastāvīgāks nekā Latvijas klimats, un ļoti karstas dienas var mīties ar pavēsākām. Īpaši tas attiecas uz Jeruzalemes apkaimi, kas atrodas 800 metru virs jūras līmeņa. Diena ir salīdzinoši vēsa, un, plāni ģērbti, meklējot viesnīcu, esam stipri nosaluši. Prasās sasildīties no iekšpuses. Musulmaņu zemēs nopirkt kaut ko alkoholu saturošu parasti ir lielas problēmas. Taču ne Palestīnā, kas stipri izgaisina mītu par islāmistu pārvaldi. Plaša alkoholisko dzērienu izvēle ir katrā lielākā veikalā. Ar vārdu lielāks šajā gadījumā jāsaprot Latvijas izpratnē pavisam neliels veikals.
Sēras - viss ciet
Tā kā Izraēlā sestdiena ir brīvdiena, kuras laikā nekas nestrādā un pat nekursē sabiedriskais transports, šo dienu esam nolēmuši pārlaist Palestīnā, mēģinot glābties no paralizētās dzīves ebreju teritorijās. Liels bija pārsteigums, kad sestdienas rītā konstatējām, ka arī šeit visi veikali un kafejnīcas ir slēgti. Izrādījās, ka iepriekšējā dienā Izraēlas karavīri Gazas sektorā nošāvuši daudzus palestīniešus un visā Palestīnā izsludinātas sēras. Pie mums sabiedriskās sēras parasti izpaužas kā izkārti karogi ar sēru lenti un sabiedriskajā televīzijā kāds minorīgs koncerts. Viss pārējais - gan veikali, gan restorāni, gan izklaides vietas - darbojas kā ierasts. Šeit pret sērām izturas ar daudz lielāku nopietnību, un visas iestādes, tajā skaitā veikali un kafejnīcas, ir slēgtas. Tiesa, pajautājot cilvēkiem uz ielas, kur var paēst, tikām aizvesti uz ēstuvi, kur aiz puspievērtām durvīm tomēr varēja paēst tradicionālo palestīniešu ēdienu - ceptu gaļu (šašliku) ar neskaitāmām mērcēm un mērcītēm. Dažas no tām bija tīri ēdamas, bet citas tikai vienu karoti nogaršojamas.
Galvenais Ramallāhas tūrisma objekts ir ilggadējā Palestīnas atbrīvošanas organizācijas priekšsēdētāja Jasīra Arafāta mauzolejs un muzejs. Ar mauzoleju jāsaprot kapenes, pie kurām stāv divi palestīniešu kareivji ar Kalašņikova automātiem gar sāniem. Tie, šķiet, ir vienīgie Palestīnas karavīri ar reāliem ieročiem. Vai automātos ir kaujas patronas, jāšaubās. Izraēlas pusē armijnieki un pat civilā tērpti cilvēki ar automātiem burtiski mudž, bet Palestīna izskatās kā no šaujamieročiem brīva teritorija.
Arafāta muzejs ir ļoti moderna celtne, un arī ekspozīcija izkārtota atbilstoši laikmeta prasībām. Daudz videomateriālu, interaktīvie paneļi, kartes un Arafāta personiskās lietas. Visas pārestības, kādas palestīniešu tautai bijis jāizcieš, uzskaitītas ļoti rūpīgi ar attiecīgiem fotoattēliem. Tiesa, esmu bijis līdzīgā muzejā Hošiminā Vjetnamā, tāpēc varu teikt, ka palestīnieši varētu pamācīties no vjetnamiešiem, kā savas ciešanas un netaisnības eksponēt. Lieki piebilst, ka Arafāta muzejā nav nekā par to, ko Palestīnas arābi nodarījuši ebrejiem abu etnisko grupu pretstāves laikā pēdējo simt gadu garumā.
Pie muzeja atrodas ar veikals, kurā var iegādāties dažādus suvenīrus. Tur atrodamas gan krūzes, gan T krekli ar Arafāta ģīmetni, ar uzrakstu Es mīlu Palestīnu angļu valodā, gan dažādi magnētiņi, atslēgu piekariņi un alus pudeļu attaisāmie. Kā jebkurā citā suvenīru veikaliņā. Īpašu interesi izraisa Arafāta iecienītais melnbaltraibais galvas lakats. Arafāta muzejs ir vienīgā vieta Palestīnā, kur cenas uzrādītas Palestīnas dināros. Tā ir tikai formāli eksistējoša naudas vienība, un praksē norēķināšanās arī šeit notiek Izraēlas šekeļos pēc kursa - viens dinārs = 4 šekeļi. Viens Arafāta lakats maksā 5 dinārus = 20 šekeļus = aptuveni 5 eiro.
Apmeklējot tikai Ramallāhu, grūti spriest par Palestīnu kopumā, taču tā ir samērā mūsdienīga, aziātiska Tuvo Austrumu vidēja lieluma pilsēta - pietiekami haotiska, mēreni noplukusi, mēreni piedrazota, kurā ir arī pietiekami daudz greznu un acīmredzami dārgu mitekļu.
