Ja latvietim pēkšņi ieradušies viesi ir teju vai nepatīkams pārsteigums un 80% gadījumu tie netiks uzņemti ar tūlītēji klātiem galdiem un ilgstošu «pasēdēšanu», tad gruzīniem ir pilnīgi pretēji: 80% gadījumu negaidītu viesu ierašanās nozīmē tūlītēju galdu klāšanu un vismaz trīs tostus par draudzību. Ja tā nenotiek – laikam kāds mājās ir saslimis vai saimnieka nav mājās ... Gruzīniem viesmīlība nav vienkārši tikums, tas ir likums. Un likumu pārkāpt nedrīkst, to taču visi zina.
Iraklijs no Imeretijas
Skeptiķiem par prieku jāatzīst: protams, protams - diez vai jūs uzņems kā senus draugus, ja lauzīsieties iekšā ciemoties kādā Tbilisi dzīvoklī. Bet Gruzijas lauku reģionos viesmīlības likumus ievēro un neatteiks ne padomu ( ja vaicāsiet pēc ceļa), ne uzņemšanu, ja teiksiet, ka nav, kur palikt. Pārliecinieties paši - Gruzijā ir silti ne vien gaisa temperatūras, bet arī cilvēku attieksmes līmenī. Ja pateiksiet, ka esat no Latvijas, uzņemšana kļūs divtik silta. Divi piedzīvojumi divās dažādās Gruzijas vietās - Gordi ciematā Imeretijas reģionā un netālu no Kedas ciemata Adžārijā - ļāva par to pārliecināties.
Nelielais Gordi ciemats netālu no Kutaisi pulcē tūristus, kuri vēlas doties uz Okaces kanjonu. Šis kanjons ir viena no retajām vietām Gruzijā, kur tiek piedāvāta pastaiga kalnos... tieši virs vismaz simt metru dziļas aizas pa izbūvētiem dzelzs celiņiem un kāpnēm. Lieki teikt, ka pasākums prasa zināmu fizisku izturību. Atgriežoties ciematā pēc pastaigas pa kanjonu, nogurušais skats sliecas uz hurmas kokiem māju pagalmos, kas nometuši lapas, vilina ar augļu oranžo atspīdumu. Kā pie tiem tikt? Šoferis Romāns atgādina tik seno un vienkāršo patiesību, kas Latvijā reizumis aizmirstas, bet Gruzijā kalpo kā parole - palūgt saimniekam vajag! Lūgums sirmajam vīram mājas pagalmā tūlīt sastop negaidītu reakciju - saimnieks, kurš vēlāk stādās priekšā kā Iraklijs, steidz purināt koku un piedāvāt sulīgos augļus. Uz mirkli iesteidzas mājās... un kā senajā filmā par Šurika piedzīvojumiem Kaukāzā uz galda parādās... «tosts trīs eksemplāros» - proti, glāzītes, čačas (vīnogu degvīns) un vīna karafītes ar nelielām uzkodām. Iraklijs, uzzinājis negaidīto viesu izcelsmi no Latvijas, piedāvā trīs tostus - par Latviju, par mieru visā pasaulē un... par Padomju Savienību. Pēc minstināšanās no mūsu puses pēc šāda pēdējā pieteikuma tiek izskaidrots plašāk - ne jau par komunismu dzeram, bet par laiku, kad visas tautas bija draudzīgas... Nu, par tautu draudzību, protams, nedzert nedrīkst. Gruzīniem, starp citu, šādu tostu par kādreizējo valstu sadraudzību un par to, lai būtu miers starp tautām un visā pasaulē, netrūkst. Viņiem miers ir dzīvāks un ilgotāks jēdziens nekā Latvijā, jo 2008. gada karš vēl joprojām sūrst kā nesadzijusi rēta. Gruzīni joprojām ir neizpratnē, kā izdevās viņus sanaidot ar osetīniem tiktāl, ka tagad ar Krievijas palīdzību de facto ir apcirsts viens Gruzijas reģions - Dienvidosetija. Tāpat, kā savulaik to pašu izdevās izdarīt ar Abhāziju. Draudzīga attieksme pret krieviem un Krieviju bija padomju gruzīnu pasaules uztveres pamatā, bet tagad pat tālos kalnu ciematos redzēsiet grafiti uzrakstus uz plakātiem vai klintīm, vai sienām - Russia is occupant. Tajā pašā laikā - gruzīni šo skumji naidīgo attieksmi pret Krieviju neattiecina uz krieviem kā tautu, viņi ir priecīgi redzēt krievus kā viesus - tūristus - un nevairās runāt krieviski (ja vien šo valodu prot - līdzīgi kā Latvijā, jaunieši saziņā ar iebraucējiem lieto angļu valodu).
Suļiko no Merisi
Zinājāt, ka slavenā gruzīnu dziesma Suļiko patiesībā ir nevis par meiteni, kas zaudējusi puisi, bet gluži otrādi - jo Suļiko ir vīriešu vārds? Man tas bija pārsteigums. Šī piebilde neattiecas uz stāstu par viesmīlību, bet par to, ka iepazītais Suļiko nav dāma, bet ir pavisam reāls adžāru vīrs, kurš 11 kilometru no Kedas ciema (40 km no Batumi) kalnā pats savām rokām uzbūvējis namu, kurā uzņem un cer uzņemt viesus arī turpmāk no Latvijas. Suļiko mājas, ko viņš dēvē par viesu namu JIJI (no viņa uzvārda Džidžavadze), atrodas gleznainā vietā Adžārijas kalnos. Šeit netālu atrodas Merisi ūdenskritums, kur kalnu upe savus ūdeņus gāž no 30 metru augstuma, gan lieliska pikniku un peldēšanās vieta Gvaha, kur upe izveido ko līdzīgu miniezeriņam. Suļiko mūs noķer pie ūdenskrituma un tūlīt aicina ciemos - grib izrādīt savu namu. Atteikt nedrīkst - un patiesībā būtu arī bijis visai bezcerīgi, jo Suļiko ir uzstājīgs - jums jāredz nams, ko esmu cēlis savām rokām. Ierodoties namā, vietējais šoferis Emzars klusu nokomandē: «Tā lai es te nedzirdētu - šito es neēdu un šo nedzeru -, saimnieku apbižot nedrīkst!» Pēc nama apskates kā uz burvja mājienu galdā parādās pašcepta maize, kēksi un tikko darināts svaigs suluguni siers. Un - kā tad - pudele ar čaču, un pieclitru pudele ar mājas vīnu. Galu galā - savstarpēji slavinošie tosti aiziet tik tālu, ka, ja ne lidmašīna nākamajā dienā, tad varbūt būtu palikuši pie Suļiko arī ilgāk. Viņš ir ar mieru cienāt vēl un vēl un uz atvadām iedod līdzi nepieveikto vīna pudeli, kā arī sveicienus Latvijai un latviešiem, kurus gaida pie sevis ciemos. Jautāju, cik tad maksās diennakts viņa namā, Suļiko saka: 50 lari (aptuveni 16 eiro) ar ēdināšanu no cilvēka. Un bažīgi apvaicājas: vai tā būs labi? Gan jau būs: jo ēdināšana gruzīnu izpratnē nozīmē viesa pieštopēšanu ar ēdienu gluži kā zoss nobarošanu pirms Mārtiņiem. Varbūt vienīgi pastaigas kalnos kaut kā ļaus atgūt slaido līniju, bet nez vai.
Noteikti jāpasaka ir kāda delikāta lieta - nemēģiniet samaksāt saimniekam par izrādīto viesmīlību! Tas būtu apvainojums. Skaidrs, ka par rezervētu naktsmītni vai maltīti viesu namā vai restorānā ir jāmaksā. Bet dzeramnaudas no jums neviens negaida un par pēkšņi izrādītu viesmīlību vai pakalpojumu - ne tik.
Uča no Gordi
Uča Čikovani no Gordi ir piemērs, kā kopt savu senču mantojumu un attīstīt tūrismu dzimtajā vietā. Uča ir bijušais Tehniskās universtitātes docētājs, bet tagad viesu nama Chateau Chikovani īpašnieks. Skarbajos 90. gados viņš pameta universitātes pasniedzēja darbu - pirmkārt, par to maksāja kapeikas, bet otrkārt - viņš savu studentu acīs neesot redzējis izpratni par fiziku - proti, viņa pasniedzamo tematu. Netālu no Gordi ciema viņš nolēmis izpildīt savas vecmāmiņas vēlmi - neaizlaist postā viņas veco namu. Vecmāmiņa bijusi harismātiska sieviete - padomju gados tikusi represēta, vīrs nogalināts un kādreizējai smalkajai pilsētas dāmai nācies pārcelties uz laukiem un pašai nācies vilkt visu lielo ģimeni. Uča vēl tagad stāsta, kā vecmāmiņa pratusi šķietami ne no kā sagatavot banketu 20 personām. Sākotnēji viņas vecās mājas divām istabām ticis tikai uzlikts jumts, un pamazām, pamazām šis vecais nams pāraudzis par ēku, kur viesu zālē var uzņemt simt cilvēku, un ir vēl klāt neliela viesnīca. Tagad Uča savu viesu namu dēvē par chateau (pils - franču val.) Kāpēc? Jo viņa senči esot bijuši gruzīnu kņazi, un tātad viņiem jābūt savai dzimtas pilij. Neticat, ka Učas senči ir kņazi? Velti - pie banketu zāles sienas ir uzmūrēts milzu dzimtas koks, kas to apliecina. Uzturēšanos Učas pilī jau var rezervēt booking.com un numuriņš ar brokastīm maksā 40 eiro par nakti. Tā ir jau cita līmeņa viesmīlība un cita veida ērtības.
Sekojot vīnam
Kas gan ir gruzīnu viesmīlība bez vīna? Var teikt, ka abi šie jēdzieni ir saauguši kopā. Gruzīnu viesībās nepieciešamā vīna daudzumu parasti rēķina divus trīs litrus vīna uz cilvēku. Nešaubieties ne mirkli - viesības, pat «neliela» pasēdēšana ir ilga, jo pat parastas pusdienas ievelkas uz divām stundām, tā ka izdzerts tiek viss, kas sagādāts. Gruzīni viesībām pērk vietējo vīnu tirgū vai arī darina paši savās mājās, ja dzīvo ārpus pilsētas. Gruzijā ir ap 500 vīnogu šķirņu, tāpēc vīnu daudzveidība ir šķietami bezgalīga. Vīna darīšana ir tradīcija, kas tiek ieaudzināta no bērnības. Trīs četru gadu vecumā bērniem tiek rīkoti pirmie vīna ražas svētki - var tos, protams, rīkot vienkārši mājās, bet var arī vīna darītavā. Tā Adžārijas vīna namā, kas atrodas Adžaristskali ciemā netālu no Batumi, uz šādiem svētkiem pulcējās ap trīsdesmit skaisti sapucētu bērneļu ar vecākiem - sākumā puisīšiem ļāva mīdīt vīnogas, iztecinot vīnogu sulu, tad visi dziedāja ražas dziesmu un pēc tam devās uz vīna dārzu, kur mācījās pareizi vākt vīnogas. Pasākums tik sirsnīgs, gandrīz kā tādi bērnības svētki. Un ne mazākā mājiena uz to, ka «pārmērīga alkohola lietošana nodara kaitējumu jūsu veselībai». Pēc gruzīnu pārliecības, vīns veselībai nekādu kaitējumu nodarīt nevar. Un nemaz nemēģiniet ar gruzīnu strīdēties par pretējo.
Adžārijas vīna «ceļš» ir īpaši tūristiem izstrādāts maršruts, pa kuru braucot, var apmeklēt astoņas vīna darītavas. Ja izturēsiet. Tāpēc uzreiz var brīdināt, ka Gruzijā, dodoties izbraucienos, jāīrē ne vien mašīna, bet mašīna ar šoferi. Tā būs arī drošāk - diez vai jūs izbrauksiet kalnu serpentīnus un bezceļus tā, kā to prot gruzīnu šoferi. Vienas dienas brauciens ar septiņvietīgu apvidus auto izmaksās ap 60 eiro. Sadalot «uz galviņām», tas nemaz nav dārgi.
Kopumā uz vērtējumu - vai aizbraukt un izbaudīt gruzīnu viesmīlību ir lēti vai dārgi - nevar atbildēt viennozīmīgi. Tas ir kā ar ceļojumu uz jebkuru valsti - jūs varat doties lētā ceļojumā un varat doties dārgākā. No Rīgas uz Kutaisi (ērti, lai apceļotu Imeretiju, Adžāriju un Svanetiju) lido Wizzair. Lētākās biļetes turp-atpakaļ ziemā izmaksās ap 70 eiro, vasarā un rudenī dubulti. Ēdieni restorānos ir ļoti labi un sātīgi, var pieticīgi (gruzīnu izpratnē - ar trim ēdieniem) paēst, sākot no trīs eiro. Viesnīcas Gruzijā nav lētas, tāpēc labāk ir īrēt apartamentus - pieklājīga istabiņa būs no desmit eiro par nakti ar brokastīm, ja ar vairākām ēdienreizēm - no 15 eiro. Pudele laba vīna veikalā vai vīna darītavā maksās, sākot no pieciem eiro, bet kas jums liek pirkt vīnu pudelēs?! Pērciet no vietējiem! Tas sanāks krietni lētāk. Katrs taksometra šoferis jums ieteiks, kur un kā izdevīgāk iepirkties. Jo viesmīlība, kā jau teikts sākumā, Gruzijā ir likums.
