TŪRISMS: Izraēla – Āzija vai Eiropa?
Kad šogad Eirovīzijas dziesmu konkursā uzvarēja Izraēlas dziedātāja Netta un pēc nolikuma nākamajā gadā šis populārais Eiropas dziesmu konkurss notiks kādā no Izraēlas pilsētām, tad tiem, kuri ir draugos ar ģeogrāfiju, radās jautājums, bet vai tad Izraēla neatrodas Āzijā?
Parastā atbilde skan - jā, ģeogrāfiski Izraēla patiešām atrodas Āzijā, bet mentāli tā ir Eiropas (eiropeiska) valsts. Tāpat kā Austrālija, kas arī piedalās Eirovīzijas konkursā. Noskaidrot, kā īsti ir, bija viens no maniem mērķiem, dodoties ceļojumā uz šo zemi. Otrs mērķis bija salīdzināt savus priekšstatus par nerimstošo ebreju un palestīniešu konfliktu ar realitāti.
Pirmo pārsteigumu piedzīvoju jau Telavivas Ben Guriona lidostā, kas ir galvenie transporta vārti gan uz Izraēlu, gan Palestīnu, jo pēdējai nav nedz savas robežkontroles, nedz tiesības izmantot aviāciju.
Par Ben Guriona lidostu dzirdēti šausmu stāsti. Cik tur piekasīgi robežsargi, cik daudz dumju un pat absurdu jautājumu tiek uzdots, cik pārspīlēti rūpīgi tiek izkratīta pasažieru bagāža utt. Realitāte izrādījās daudz patīkamāka. Robežkontrole prasīja burtiski pāris minūtes, ieskaitot rindu pie barjeras. Varbūt tāpēc, ka robežkontroles darbinieks bija smaidīgs pusmūža vīrs ar lietuviešu saknēm (My dedushka and babushka from Žagare, Lithuania) un, ieraugot Latvijas pases, priecīgi uzrunāja latviešu valodā - «Labrīt!» Arī lidojot prom, nebija nekādas aizķeršanās. Daži formāli jautājumi, un esi jau izlidošanas zonā.
Tiesa, ar to arī šķietamā drošības bezrūpība beidzās. Ikvienā autoostā, dzelzceļa stacijā, lielā tirdzniecības centrā pie ieejas ir kontroles postenis ar obligāto bagāžas caurskati un metāla detektoriem. Uz ielām redzamo armijnieku daudzums ir vairāk nekā uzkrītošs. Turklāt ne tik daudz to skaits (Krievijā dažādu siloviku blīvums varbūt pat ir vēl lielāks), cik ekipējums. Gandrīz katram armijniekam plecā karājas automātiskā triecienšautene M16. Īpaši iespaidīgi šis smagais ierocis izskatās trauslu meiteņu (jaunu sieviešu) plecos. Atgādinu, ka Izraēlas armijā ir panākta pilnīga dzimumu līdztiesība un armijā obligāto dienestu iziet gan meitenes, gan puiši. Tas gan neattiecas uz ortodoksālajiem ebrejiem, kuriem armijā nav jādien un kuru skaits strauji pieaug. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka šo «cepuraino» («īstenticīgie» ebreju vīrieši nēsā melnus pagarinātus uzvalkus un melnas platmales ar patiešām platām malām) skaits Jeruzalemē bija vēl viens pārsteigums. Dienas vidū uz ielām «cepurainie» bija nospiedošā vairākumā un vīrieši ikdienas apģērbā izskatījās kā izņēmums. Tas gan attiecas tikai uz Jeruzalemi, jo Telavivā vai Haifā vīrietis hasīdu tērpā bija liels retums.
Aziātiskā Izraēla
Nākamais pārsteigums, izejot no Telavivas dzelzceļa stacijas Hagana un kājām dodoties jūras virzienā, bija pilsētas neeiropeiskā nolaistība. Esmu bijis daudzās Āzijas un Āfrikas pilsētās, un daudzi Telavivas rajoni ir krietni tuvāki šo reģionu vides kultūrai, nekā tai izpratnei par cilvēkam draudzīgu pilsētvidi, kāda valda Eiropā. Var pat teikt, ka nekas tik labi nekliedē antisemītu un cionistu iecienītos mītus par ebreju kaut kādu īpašu ekskluzivitāti kā viesošanās Izraēlā. Parasta, pat visai viduvēja zeme, kurā, ja abstrahējamies no reliģiski vēsturiskā faktora, nav absolūti nekā īpaša.
Protams, arī Telavivā un it īpaši Haifā ir vietas, kur jūties gluži kā Eiropā, taču jāatzīst, ka Izraēla kopumā ir aziātiskāka, nekā biju domājis pirms brauciena. Tas attiecas ne tikai uz neizteiksmīgo (lai neteiktu atbaidošo) vecās (20. gadsimta) Telavivas arhitektūru, bet arī uz kopējo organizētības līmeni. Piemēram, Telavivā samainīt eiro uz šekeļiem visizdevīgāk var pastā, jo bankas prasa ievērojamu komisiju, bet privātie valūtas maiņas punkti strādā pēc Austrumu tirgus principa - nekāda fiksētā kursa nav. Tiek nosaukts viens kurss, un, kad izrādi neapmierinātību, tad jau tas tiek piedāvāts it kā mazliet izdevīgāks, bet, kad ej prom, tad tiek nopakaļ saukts, cik tad gribi?
Pastā savukārt ir garas rindas un no septiņiem lodziņiem darbojas kādi trīs, turklāt arī aiz tiem strādājošās pasta darbinieces kustas tik kūtri kā palēninātā filmā. Lai arī pie ieejas durvīm katrs izsit sev rindas kārtas numuriņu, šāds nesteidzīgs darba režīms rada paaugstinātu konfliktu risku, jo vienmēr atrodas kāds par visiem «gudrāks», kurš mēģina savu «sīko» operāciju veikt, apejot rindu un, protams, izraisot vispārēju klaigāšanu padomju laiku stilā - ko tas tur lien bez rindas.
Ko ar to visu gribu teikt? Plaši izplatītā (īpaši ASV) pārliecība, ka Izraēla ir eiropeiskās civilizācijas sala mežonīgās arābu - islāma pasaules okeānā, nav gluži precīza. Nevar teikt, ka šī pārliecība būtu pilnīgi bez pamata, bet atšķirība starp Palestīnu un Izraēlu ir krietni mazāka, nekā tas tiek attēlots proizraēliskajos medijos. Var pat teikt vēl vairāk - atšķirība starp Telavivu un Jeruzalemi ir ievērojami lielāka nekā starp Jeruzalemi un Palestīnas pašpārvaldes pagaidu galvaspilsētu Rāmallāhu, kas faktiski ir Jeruzalemes lielās aglomerācijas netāla (10 km no Jeruzalemes centra) priekšpilsēta.
Telaviva ir Izraēlas biznesa galvaspilsēta ar visiem šādai vietai raksturīgiem atribūtiem - banku debesskrāpjiem, greznām viesnīcām jūras krastā, labiekārtotām smilšainām pludmalēm un transporta sastrēgumiem. Telaviva ir jauna pilsēta un ir uzcelta pilnīgi tukšā vietā. Internetā ir atrodama 1909. gada 11. aprīlī uzņemta fotogrāfija, kurā bariņš laužu tuksnesī izlozē, kāds kuram pienāksies gabals no 12 akru zemes pleķīša, kuru kopīgi nopirkuši ebreju pārceļotāji. Šis 12 akru lielais zemesgabals vēlāk pārtapa par Telavivas pilsētu.
Patiesības labad jāteic, ka netālu atradās sena arābu apdzīvota pilsēta Jaffa, kura tagad ir pilnībā ieaugusi Telavivā. Pareizāk sakot, Telaviva ir blīvi apņēmusi Jaffu un gandrīz pilnībā no turienes izspiedusi arābu iedzīvotājus. Arābi šur tur ir redzami, bet ļoti nelielā skaitā. Katrā ziņā biežāk ir redzami afroebreji, kuru daudzums pilsētas ielās bija pārsteigums. Ir diezgan jocīgi redzēt, ka pa ielu iet izteikti melns afroebrejs, tādiem pašiem melniem drediem matos, tērpies treniņtērpā, un plecā viņam karājas smagā automātiskā triecienšautene. Nezinu Izraēlas likumus, bet acīmredzot ir kaut kādas iedzīvotāju grupas, kuras drīkst publiski nēsāt smagos automātus, esot civilā apģērbā.
Kalnainā Jeruzaleme
Jeruzalemē bruņotu kareivju blīvums ir vēl augstāks, un tas liecina par slēpto spriedzi. Ārēji ebreji un arābi sadzīvo līdzās itin mierīgi, un īslaicīgā vizītē nekādus sadzīviskus konfliktus nemanīju. Droši vien cilvēki, kuri tur dzīvo pastāvīgi, varētu piesaukt citu pieredzi. Būtiskākā Jeruzalemē dislocēto bruņoto kareivju atšķirība no tādiem pašiem Telavivā un Haifā ir tā, ka Jeruzalemē kareivji bieži vien pārvietojas ar paceltiem automātu stobriem jostas augstumā, nevis nolaistiem pret zemi. Nevarētu teikt, ka sajūtas ir patīkamas, kad redzi blakus kareivjus ar šaušanai gataviem automātiem un pirkstu uz gaiļa. No otras puses, tas šķiet tik pašsaprotami, ka īpašas emocijas neizraisa.
Jau pieminētā Eirovīzijas konkursa uzvarētāja Netta publiski pavēstīja, ka satiksimies pēc gada Jeruzalemē, bet, vai tieši šajā pilsētā, ir lielas šaubas. Jeruzaleme ļoti būtiski atšķiras no Vidusjūras Izraēlas pilsētām. Ja Telavivas centrā un pludmales rajonos pārsvarā ir augstceltnes (20 un vairāk stāvu), tad Jeruzalemē to tikpat kā nav, lai gan tieši Jeruzaleme ir lielākā Izraēlas pilsēta. Jeruzaleme atrodas kalnainā apvidū, un pilsētas nomalēs ir dziļas (vairāk nekā 100 metru) gravas. Arī pati vecā Jeruzaleme (Austrumjeruzaleme) ir augstu mūru apjozta un paugurainu reljefu. Ar mūri apjoztā teritorija ir krietni lielāka nekā piemēram, Vecrīga un ir sadalīta četrās dzīvojamās zonās - kristiešu, armēņu, ebreju un arābu. Reāli pirmajām trim iedzīvotāju grupām savos kvartālos ir gandrīz tikai dievnami un nelielas apmetnes. Pamatiedzīvotāji, kas dzīvo šajā Jeruzalemes daļā, ir arābi.
Pati Jeruzalemes vecpilsēta, vismaz galveno ielu rajonā, ir pārvērsta par vienu lielu tirgu un atgādina Stambulas slaveno tirgu. Šeit tiek tirgotas ne tikai tūristiem domātas lietas, bet arī ikdienišķas pārtikas (arī rūpniecības) preces, līdzīgi kā Rīgas Centrāltirgū. Gan pircēji, gan pārdevēji šādām precēm galvenokārt ir arābi, jo vietējie ebreji vecpilsētā apmeklē gandrīz tikai Raudu mūri.
Eļļainais ūdens
Lai arī galvenie Izraēlas tūrisma magnēti ir saistīti ar reliģiski vēsturisko tematiku, šeit ir arī daudzi pievilcīgi dabas objekti. Viens no tiem ir unikālā Nāves jūra, kuras ūdens spogulis atrodas 332 metrus zem pasaules okeāna līmeņa. Nāves jūra, protams, nav nekāda jūra un ir izteikts ezers. Pat tās platākajā vietā labi redzams pretējais krasts. Diemžēl Nāves jūra visai strauji izsīkst, jo Jordānas upes ūdens, kas ir vienīgais lielais ūdens pieplūdes avots, tiek plaši izmantots apkārtnes tuksnesīgo zemju apūdeņošanai. Braucot gar Nāves jūru, ir labi redzams terasveida krasta līnijas reljefs, kurš parāda, kāds ūdens līmenis bijis vēl salīdzinoši nesen.
Lai arī pirms brauciena biju redzējis neskaitāmas fotogrāfijas ar cilvēkiem, kuri guļ, sēž, lasa avīzi, peldot Nāves jūras ārkārtīgi sāļajā ūdenī, sajūtas, pašam iegremdējoties šajā ūdenī, bija samērā pārsteidzošas. Ir ārkārtīgi jocīgi gulēt it kā visparastākajā ūdenī, izbāzt virs ūdens kājas, galvu, rokas, rumpi līdz pat pusei krūtīm un nekur negrimt. Pēc garšas ūdens ir pat ne tik daudz sāļš, cik rūgts. Pēc taktīlajām sajūtām, ūdens ir eļļains, un, ejot ārā no ūdens, ir sajūta, ka esi viss noziests ar eļļu. Turpat krastā gan ir saldūdens dušas, kur šo sāļo eļļu noskalot.
Izraēla neapšaubāmi ir ļoti interesanta un daudzplākšņaina zeme ar unikālu vēsturi un reliģisko pieredzi. Tiesa, tā arī ir dārga valsts, un, ja kādam reliģiskā komponente nešķiet īpaši nozīmīga, tad Izraēla diez vai būs tā valsts, kur braukt vienkārši tāpat atpūsties. Atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, jāteic, ka Izraēla ir izteikta robežvalsts, kur eiropeiskais un aziātiskais ir savijies vienotā kamolā. Līdzīgi kā Eiropas pašos dienvidos, Balkānos un Aizkaukāzā.