TŪRISMS: Iespaidu krātuve – Ēģipte
 
VIESNĪCAS KĀ NACIONĀLĀ BAGĀTĪBA. Tūrisms ir viens no galvenajiem Ēģiptes valsts ienākumu veidiem, tāpēc viesnīcas pie Sarkanās jūras sacenšas viena ar otru lielāka komforta piedāvāšanā viesiem. Šābrīža galvenā problēma ir nepieciešamība pēc renovācijas, jo krīze un nestabilā situācija valstī tika iesitusi robu tūrisma biznesā ©Anita DAUKŠTE

Latvijas tūristam atpūtas brauciens uz Ēģipti ir pierasta lieta. Pat ne pierasta – vienkārši salīdzinoši ir maz to ceļotāju, kas kaut reizi mūžā nebūtu devušies uz kādu no diviem populārākajiem Sarkanās jūras kūrortiem – Hurgadu vai Šarmelšeihu.

Vilinājums ir gan klimats (visi citi ceļojumi ziemā uz saulītes pusi (Tenerife, Taizeme) - būs tālāki), gan salīdzinoši zemās izmaksas un viss iekļauts serviss viesnīcās. Tas, kas rada sausos periodus Ēģiptes apmeklējumā, ir nedrošā situācija reģionā. Taču kuru reģionu tad mūsdienās var uzskatīt par pilnībā drošu? Nu jau pāris gadus pat Eiropā par pilnīgu drošību nevari būt pārliecināts.

ATJAUNOTAIS HATŠEPSUTAS TEMPLIS pie Luksoras ir poļu un ēģiptiešu restauratoru nesenais veikums. Faraone Hatšepsuta piramīdas vai kapeņu vietā izvēlējās par savu atdusas vietu ne vairāk, ne mazāk kā klintīs cirstu templi, kur viņas mūžīgo mieru sargātu akmens statuju kolonādes / Anita DAUKŠTE

Ak, nabadzība, nabadzība, iepūt man!

Tā dzied latvieši. Bet latvieši šādi pārsvarā tikai dzied. Ēģiptieši par nabadzību nedzied, viņi tādā dzīvo. Ekskursiju brauciens uz Luksoru, kas piederas pie Ēģiptes ceļojuma must see (jāredz - angl.), no Hurgadas, izvēršas par piecu stundu ēģiptiešu ikdienas vērošanu pa logu, ieraugot vienkāršās tautas dzīvi visā tās sūrumā un nepievilcībā. Tūristu nieku tirgotāji, kas nekautrējas parakties pa atkritumu kasti, kur ceļotāji izmet savas pusdienu kārbiņas, ubagojošie bērneļi, kuri ar platu smaidu pateicas par mazu banānu, kas iedots naudas vietā un steidz to sadalīt uz trim - tādas ir dažas no visvairāk pārdomas rosinošajām epizodēm, kuras liecina par to, kā tad dzīvo ēģiptieši. Plašie lauki, kur siltajā klimatā aug trīs un vairāk ražu Nīlas ielejā, ir apstrādāti un sakopti, bet... nekur neredz lauksaimniecības tehniku. Pārsvarā viss audzētais ir zemnieku roku sastrādāts un mazo ēzelīšu pārnēsāts. Tūrists šeit tiek novērtēts kā dzīva naudiņa, kura ir jāizspiež par katru nieku, kaut vai tas būtu tualetes apmeklējums. Reizēm naudas prasīšana kļūs ļoti apgrūtinoša, bet vai tad jādod un jāmaksā daudz? Nē, īpaši tiem, kuri nav paslinkojuši un ir samainījuši eiro un dolārus Ēģiptes mārciņās - 10 mārciņas (aptuveni 50 eirocenti), un cilvēks būs laimīgs visai dienai, ja dabūs šādu karalisku dzeramnaudu.

Atšķirībā no iepriekšējā brauciena uz Ēģipti pirms trim gadiem tomēr kaut kas ir mainījies - tie ir iedzīvotāju, kas pilsētā pie Luksoras dodas savās ikdienas gaitās, platie smaidi un priecīgie mājieni, ieraugot tūristu autobusus. Pat ar ieročiem bruņotie sargi, kas atrodas pie katras šķērsielas ar centrālo maģistrāli, nešķiet biedējoši, jo blakus viņiem staigā cilvēki, kas, vismaz vizuāli, uztver labvēlīgi viesus no ārzemēm.

Kopš revolucionārajām pārmaiņām 2011. gadā Ēģipte pamazām atjēdzas no politiskās un ekonomiskās nestabilitātes perioda. Šogad vēlēšanās atkal uzvarējis 2014. gadā ievēlētais Abdelfatāhs es Sisi, un lai gan vēlēšanās piedalījās tikai aptuveni 40% no visiem vēlētājiem, atbalsts viņu vidū Sisi bija pāri 90%. Tomēr politiskās varas stingrā roka nenozīmē tūlīt plaukstošu ekonomiku - arī tūrisma biznesā tas ir jūtams. Kādreiz Ēģiptes kūrortu viesnīcas varēja lepoties ar servisu un ēdināšanu, kas līdzinājās populārāko un Latvijas tūristam pieejamāko konkurentu, piemēram, Turcijas viesnīcu līmenim, bet tagad izvēli par labu Ēģiptei var izdarīt tikai tāpēc, ka par līdzvērtīgu cenu ziemā no Latvijas nav, kur aizbraukt. Turklāt sauli un jūru Ēģiptē neviens nav atcēlis un neatcels, un daudziem tas ir galvenais, nevis tas, ar cik kārtu un garšu ēdieniem varēs piestumt vēderu sauļošanās un peldēšanās starplaikā. Hurgadas viesnīcas tā vien prasās pēc vērienīgas renovācijas, bet ik pa brīdim nestabilā situācija ir mazinājusi ārvalstu un pašmāju investīciju plūsmu, tāpēc... laikam nāksies pagaidīt līdz tādam līmenim, kas dažviet neliks saraukt degunu un bažīties par vēdera veselību. Viss, kā jau parasti, nokārtosies, - tā liek domāt jau pieminētais lieliskais klimats un fakts, ka Āfrikas reģiona kūrorti (piemēram,Tunisija), ja vien nedodas uz dārgo Dubaiju, ir vēl panīkušāki.

Anita DAUKŠTE

Laikam tomēr citplanētieši

Neesmu pagaidām redzējusi citu vietu uz zemes, kur šķiet, ka teorijām par to, ka civilizāciju uz Zemes tomēr iedibinājuši citplanētieši, ir kaut kāds pamats. Šī sajūta ir ļoti klātesoša, piemēram, Karnakas templī Luksorā, kas ir viena no apmeklētākajām pilsētām Ēgiptē. Novazātais izteiciens «Ir sajūta, ka leģendas atdzīvojas» uz Luksoru attiecas pilnībā. 1550. gadā pirms mūsu ēras Luksora bija Senās Ēģiptes galvaspilsēta, un toreiz tās nosaukums bija Tēbas - faraonu pilsēta. Luksora ir kā muzejs zem klajām debesīm, Luksoras un Karnakas tempļi - senākās kultūras celtnes pasaulē. Likteņupe Nīla sadala pilsētu divās daļās. Rietumu daļu sauc par Mirušo pilsētu, kur atrodas Valdnieku ieleja jeb seno faraonu kapeņu komplekss. Savukārt pilsētas austrumi ir Dzīvo pilsēta. Jāatceras, ka vēl ne tik sen, pirms Asuānas HES un aizsprosta izbūves pagājušā gadsimta 70. gados, Nīla bija krietni platāka un no viena tempļa līdz otram Nīlas krastos nebija nemaz tik tālu, nerunājot nemaz par aizvēsturisko Ēģipti, kad Nīlas gultne bija vairāku kilometru platumā.

Ēģiptes tempļos jautājumi birst kā no pārpilnības raga. Nu, kā!? Kā varēja 2500 gadus pirms mūsu ēras uzcelt ko tādu!? Var lasīt un skaidrot, cik reižu gribi, kā milzu kolonnas ir dabūtas stāvus, no kurienes vesti akmeņi un kā akmeņkaļi ir izkaluši skulptūras, obeliskus un kolosus. Un kā teju pirms piectūkstoš gadiem radītais brīnums ir nostāvējis līdz mūsu dienām. Un kāpēc visas obelisku ar primitīviem instrumentiem kaltās akmeņu maliņas ir tik precīzas, kā ar lāzerinstrumentiem slīpētas.

Ēģiptes dievu kults un faraonu dzīve ir neizsīkstošs zinātnieku un arheologu intereses objekts, un lielākajai daļai parādību un atstātajam kultūras mantojumam ir rasts atbilstošs materiālistisks izskaidrojums. Taču ik pa brīdim tiek atklāts kaut kas jauns, kas liek izbrīnā pacelt uzacis. Piemēram, slavenajā Luksoras Valdnieku ielejā, kur kapenēs apglabāti lielākā daļa faraonu, ik pa brīdim notiek izrakumi un tiek izteiktas jaunas hipotēzes par faraonu dzīvi un nāvi. Vēl nesen, pirms diviem gadiem, tur mēģināja atrast papildu telpas faraona Tutanhamona kapenēs, bet, nē, neko neatrada.

Valdnieku ieleja, precīzāk, milzīga kalnaina teritorija, kur pazemē izveidotas apgleznotas ejas un labirinti, ļauj apbrīnot seno meistaru prasmes un iespaidoties no to cilvēku kādreizējās varenības, kas pilnīgi nepiemērotos apstākļos (Valdnieku ielejā gaisa temperatūra parasti ir ap +40 grādiem un augstāka pēc Celsija) varēja radīt arhitektoniskus un mākslas brīnumus. Tiesa, zelts, mūmijas un dārgumi Valdnieku ielejā nav aplūkojami - tie vai nu sensenis nozagti, vai arī atrodas muzejos - Luksorā, bet galvenokārt Kairā, ja vien vispār ir Ēģiptē. Daudzie Ēģiptes kolonizatori ir papūlējušies izvest visu, ko varējuši, un bijuši slinki atpakaļdevēji, tāpēc zināmu priekšstatu par seno faraonu bagātībām var rast, arī uz Ēģipti nedodoties, bet, piemēram, apmeklējot muzejus Londonā un Parīzē. Taču nevar noliegt - eģiptologiem visā pasaulē ir arī liela nozīme šī unikālā kultūras mantojuma saglabāšanā. Ne vienmēr senās kultūras glabātāji ir paši ēģiptieši, jo arābu kultūra un pārprasta islāma izpratne ik pa brīdim ņēmusi virsroku, piemēram, nositot nost sejas senajiem zīmējumiem un skulptūrām. Kopumā senās ēģiptiešu civilizācijas saglabāšana sākās salīdzinoši ne tik sen - kopš eģiptoloģijas pamatlicējs franču vēsturnieks Šampolions 1822. gadā atklāja, kā lasīt hieroglifus. Jā, viņa prasme palīdzēja frančiem krietni palaupīt Ēģipti, bet nu... lai paliek šie vēstures līkloči, tagad vismaz nomināli lielākās bagātības ir atdotas Ēģiptes tautai. Lai gan etniski, protams, Ēģiptes arābiem nav ne mazākā sakara ar tiem cilvēkiem, kuri šeit dzīvoja vairākus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras.

Ārzemnieki, cita starpā, joprojām naski palīdz ēģiptiešiem unikālā kultūras mantojuma saglabāšanā. Tā, piemēram, ar poļu arheologu un celtnieku palīdzību netālu no Valdnieku ielejas Luksorā ir atdzimis iespaidīgais faraones Hatšepsutas templis. Viņa bija vienīgā no Ēģiptes valdniekiem, kura atļāvās atdusēties nevis kapenēs vai zem piramīdas, bet īpašā templī, kuru lika izveidot klintī.

Tūristam, protams, tik ļoti gribas kaut ko atvest no noslēpumainajiem seno ēģiptiešu simboliem, kas attēloti lakatiņos, plastmasas skulptūriņās un kādos vēl niekos, ka viņi piemirst vispārējo likumu - tas viss ir ražots Ķīnā, gluži tāpat kā Nike un Adidas krosenes viesnīcu veikaliņos. Tiešām autentiski, bet ne seni, ir oniksa darinājumi, vēl kādas ādas somiņas un austi paklājiņi. Pat par papirusa glezniņām rodas zināmas šaubas, vai tās apgleznotas Ēģiptē un vai tas vispār ir papiruss? Bet tūrista zelta likums vēsta, ka kaut vai štrunts ledusskapja magnēta izskatā, bet kaut kas ir jāatved no valsts, kur esi viesojies. Tas jau nekas, ka to pašu karkadē tēju, kas kilogramā maksā 50 eirocentus, jums centīsies iesmērēt par 10 eiro. Taču esiet cieti savā kaulēties mākā - Ēģiptē tas noder kā visās austrumu valstīs.

Labāk gan būtu vest nevis niekus, bet iespaidus - par lielisko, silto jūru, sauli, palmu šalkoņu, safari tuksnesī ar džipiem vai drusku smirdošiem kamieļiem. Nu ko gan saules izslāpušajam ziemeļniekam vēl vajag?