TŪRISMS: Viborga. Kliņģeru un ostas pilsēta
Septiņsimt gadu seni kliņģeri, Somijas pagātne, Krievijas šodiena, stratēģiskais logs uz Baltijas jūru – tā pāris vārdos varētu raksturot stāstu par Viborgu, pilsētu Ļeņingradas apgabalā pie Somu līča. Sarežģīts tās liktenis.
No Latvijas ekskursijā tieši uz Viborgu diez vai ir vērts doties - vīza, ceļa, uzturēšanās u.c. izdevumi tikai šīs vienas pilsētas apskatei īsti neatmaksājas. Bet, ja plānots doties uz Sanktpēterburgu, tad vienu dienu var veltīt arī ekskursijai uz Viborgu. Daudzas tūrisma un ekskursiju firmas, kuru darbinieki Sanktpēterburgā čakli rosās pie lielākajiem tūrisma objektiem (lielveikala Gostinnij dvor, Kazaņas katedrāles, Ermitāžas u.c.), piedāvā vienas dienas izbraucienu uz šo pilsētu. Drošāk tur arī iegādāties biļetes, turklāt firmu kioskos. Paši Sanktpēterburgas tūrisma nozares pārstāvji brīdina, ka aģentūras, kas piedāvā ekskursijas internetā, var izrādīties viendienītes vai krāpnieki - naudu paņēma, bet nekāda autobusa norādītajā laikā un vietā nav. Un vispār, izrādās, ka arī pašas firmas nav.
Braucienā uz Viborgu labāk gan doties tad, kad nav sniega, jo viens no vērtīgākajiem un iespaidīgākajiem apskates objektiem ir Monrepo dabas parks pilsētas pievārtē.
Zviedrija, Somija, Krievija
Viborgas vēsture ir sarežģīta un karu asinīm slacīta. Pilsēta ar izeju uz jūru un, kā šobrīd lepojas Krievija - nozīmīgs kultūras, ekonomiskais un rūpnieciskais centrs, svarīgs transporta mezgls un osta pie Baltijas jūras. Skaidrs, ka šāda vieta bijusi iekārojama visos laikos.
Līdz 1940. gadam Viborga jeb tolaik Vīpuri bija otrā lielākā Somijas pilsēta, bet tās likteni gadsimtu gaitā lēmušas dažādas varas un iekarotāji. Pirmo Viborgas cietoksni uzcēla zviedri Somijas krusta karu laikā, 1293. gadā. Pēc noslēgtā miera līguma Novgoroda atzina zviedru tiesības uz Viborgu, bet Maskavija (Maskavas lielkņaziste) 15. gadsimta beigās to atkal mēģināja ieņemt. 17. gadsimta sākumā Karēlijas rietumu daļu iekļāva Zviedrijas lielvalsts sastāvā un vēlāk sadalīja Viborgas un Keksholmas lēnēs.
Savukārt Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Pēteris I ieņēma Viborgas cietoksni un vēlāk izveidoja Viborgas guberņu. Pēcāk par pilsētu cīnījās krievi un zviedri, bet 1812. gadā to iekļāva Somijas lielhercogistē (autonoma administratīvā vienība Krievijas impērijas sastāvā, kurā atradās Somijas teritorija, daļa Karēlijas un tagadējā Ļeņingradas apgabala). Pēc revolūcijas, 1917. gada nogalē, Somijas parlaments pasludināja valsts neatkarību, un līdz ar to Viborga palika Somijas sastāvā.
Otrā pasaules kara laikā Somija un Krievija cīnījās par pilsētu, gāja bojā cilvēki, tika nopostītas daudzas vēsturiskās ēkas, un Krievija tomēr guva virsroku. Pēc 1947. gada Parīzes līguma nosacījumiem Somija bija spiesta atteikties no Viborgas. Pilsētas somu iedzīvotāji evakuējās uz Somiju, un pilsētas vēsturē sākās padomju periods.
Ekskursijas laikā, braucot apmēram divas stundas no Sanktpēterburgas uz Viborgu, gids šo vēsturi stāsta, bet, protams, no savām pozīcijām. «Mēs - atbrīvotāji», tas ir motīvs, kas caurvij visus stāstus. Propagandas un patriotisma vairošanas mašinērija Krievijā darbojas ar pilnu jaudu un gandrīz jebkurā dzīves jomā. Jāpiebilst, ka šajā ekskursijā bija devušies Krievijas ļaudis, kas uz Sanktpēterburgu atbraukuši no tālākām valsts malām, piemēram, Astrahaņas. Varbūt ārvalstu grupām stāstījumā ir citas nianses. Nezinu.
Cietoksnis ar atrakcijām
Viens no apskates objektiem pilsētā ir Viborgas cietoksnis, no kā izaugusi arī pati pilsēta. Cietoksni viduslaikos uzcēla zviedri, kad 1293. gadā devās krusta karagājienā uz Karēlijas zemēm. Cietokšņa sienas ir 1,5-2 metrus, bet torņa - četrus metrus biezas. Būve tāda kārtīga un gandrīz vai neieņemama. Iespējams, tāpēc krieviem zviedrus no turienes izdzīt izdevās tikai 400 gadu pēc cietokšņa uzcelšanas.
Šis objekts Krievijā ir viens no retajiem viduslaiku būvniecības paraugiem, kas samērā labi saglabājies. Tur notiek daļēji restaurācijas darbi, cietoksnī ir atvērts muzejs, var pastaigāties pa šauro bruģēto ieliņu, iegriezties suvenīru veikaliņā, bet centrālajā laukumā ir dažādas atrakcijas: iespēja izmēģināt roku loka šaušanā, notiek arī koncerti, var nofotografēties ar viduslaiku drānās tērptiem cilvēkiem. (Jāpiebilst, ka tas ir samērā populārs mazā biznesa veids. Piemēram, Sanktpēterburgā Pēterus I un carienes Katrīnas var sastapt pat vairākas reizes dienā un gandrīz pie katra kultūrvēsturiskā objekta, kā arīdzan pilsētas parkos. Par nelielu, bet taisnīgu samaksu viņi ir gatavi ar jums kopā nofotografēties.)
Tajā reizē, kad skatu Viborgas cietoksni, topa persona ir vīrietis ar labi audzinātu pūci. Tā draudzīgi sēž saimniekam gan uz rokas, gan galvas, un īpaši liels prieks par putnu ir bērniem. Saimnieks stāsta par pūces paradumiem un ļauj kopā fotografēties.
Gandrīz Pokaiņi
Krievijā viss ir lielāks, citi attālumi, citi mērogi. Un mūsu Pokaiņu mežs ar saviem akmeņu krāvumiem šķiet kā piemājas birztaliņa, salīdzinot ar Viborgas pievārtē esošo Monrepo parku. Tur atrodas milzīgi akmeņi, uz kuriem aug ne tikai sūnas, bet arī koki. Mūsu gids zina stāstīt, ka te astoņdesmitajos gados filmēts PSRS un Norvēģijas kopdarbs, filma Arī uz akmeņiem aug koki.
Foto: Guna KARKLIŅA
Monrepo parku tiešām ir vērts apskatīt. No franču valodas tulkojot, tas nozīmē «mans miers», «mana atpūta». Parks atrodas pilsētas pievārtē. Senatnē šajā apkaimē dzīvojušas Karēlijas ciltis.
18. gadsimta otrajā pusē teritorija tiek atdota pilsētas cietokšņa komandantam Pēterim Stupišinam. Viņš būvē te savu vasaras mītni un sāk ierīkot parku, ko nodēvē par Šarlotendolu, par godu savai sievai. Tiek atvesta auglīga zeme, purvainākās vietās ierīkota meliorācija, uzbūvēta māja, oranžērija, izveidots dārzs un iestādīti lapu koki.
Pēc Stupišina nāves par šīs vietas īpašnieku uz neilgu laiku kļūst princis Fridrihs Vilhelms Karls fon Virtembergs, kņazienes Marijas Fjodorovnas brālis. Un tieši viņš vietai dod Monrepo nosaukumu. Taču parka uzplaukums vairāk saistās ar Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ludviga Henriha Nikolaī vārdu. Viņš iegādājās īpašumu un, aizejot pensijā, visu savu laiku veltīja tā iekārtošanai un parka veidošanai. Ar projektēšanu palīdzēja Nikolaī draugs, itāļu arhitekts Žozefs Martinelli. Vēlāk Monrepo pārgāja Nikolaī māsas Sofijas un viņas vīra Konstantina fon der Palena īpašumā un dzimta tur saimniekoja, līdz 1939. gadā sākās karš starp Somiju un PSRS. 1941. gadā Somija atkal atguva Viborgu, Monrepo teritorijā ierīkoja kara hospitāli, un arī pēdējie saimnieki atgriezās. 1943. gadā parka saimniece nomira un tika apglabāta Nekropolē jeb dzimtas kapenēs, kas joprojām atrodas parkā kalna virsotnē, kas tiek dēvēta par Mirušo salu. Diemžēl tās piemeklējis bēdīgs liktenis.
Vēl pavisam netālā pagātnē saliņā, kur atrodas kapenes, varēja nokļūt, izmantojot nelielu pārceltuvi. Taču kādā brīdī sākās prātam neaptverams vandalisms - kapenes tika izlaupītas līdz pēdējam. Pārceltuve tika likvidēta, un parka administrācija aizliedza vispār apmeklēt šo objektu.
Piemineklis kaķim
Viens no Viborgas simboliem ir kaķis. Viņa veidols iemūžināts neskaitāmos suvenīros. Pirmais, kas nāk prātā - droši vien kaķi glābuši Viborgu no žurkām, kas senatnē bija ostas pilsētu sērga. Taču nē - stāsts ir daudz citādāks.
Savulaik Viborgas rajonā dzīvoja slavenā somu dzejniece Edīte Sēdergrāna. Vietējie par viņas panākumiem gan neko nezināja, jo dzeja tapa somu valodā. Sēdergrāna jutās vientuļi, un viņas labākais draugs bija kaķis Tutti. Dzejniece teikusi, ka draugs viņu iedvesmo. Par kaķa pēdējām gaitām uz šīs zemes vēsta divi nostāsti. Viens - minci netīšām nošāvis Sēdergrānas kaimiņš, otrs - kaķis aiz skumjām nomiris uz savas saimnieces kapa vietas.
Dzejniece arī daudzos fotoattēlos redzama kopā ar minci, un uz dzejnieces simtgadi, 1992. gadā, somu skulptore Nina Terno Viborgai uzdāvāja pieminekli kaķim.
Kliņģeru kari
Vēl viens Viborgas simbols ir... kliņģeris. Tāds - plaukstas lieluma un ļoti garšīgs. Šie kliņģeri redzami kafejnīcu un veikalu izkārtnēs, tos piedāvā gan provēšanai uz vietas, gan līdzi vešanai. Pirmsākumi meklējami senatnē - 14. gadsimtā. Viborgā bija franciskāņu klosteris, tā iemītniekus apģērba dēļ pilsētā dēvēja par pelēkajiem brāļiem. Un, lūk, mūki cepa kliņģerus, ko pārdeva, lai uzturētu klosteri, kā arī par brīvu dalīja trūcīgajiem iedzīvotājiem. Recepte, protams, tika turēta stingrā noslēpumā. Kliņģeri kļuva tik populāri, ka tos turpināja cept arī pēc klostera slēgšanas reformācijas dēļ. Kad pilsētu ieņēma Pēteris I, Viborgas kliņģeri kļuva slaveni arī Sanktpēterburgā - tos piegādāja cara galmam, pasniedza oficiālos valsts pasākumos. Viborgas vēsturē ir arī tāds periods kā kliņģeru kari. Proti, starp divām ceptuvju īpašnieku ģimenēm izcēlās strīds par to, kura recepte ir īstāka. Pat uz vienas saimnieces - Marijas Vaitinenas - kapakmens esot rakstīts, ka viņas kliņģeri ir «ārpus konkurences». Otra ģimene par saviem kliņģeriem 20. gadsimta sākumā ieguva zelta medaļu pasaules izstādē Parīzē, bet Vaitineni panāca, ka konkurentu balvu anulē. Savu «īsteno» recepti Marija Vaitinena paņēma līdzi, aizejot tajā saulē.
Foto: Guna KARKLIŅA
***
UZZIŅAI
Viborgas ostu Krievijā ar Greifsvaldes ostu Vācijā savieno gāzes cauruļvads Nord Stream jeb Ziemeļu straume. Zemūdens cauruļvads Baltijas jūrā šķērso Krievijas, Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Vācijas teritoriālos ūdeņos, apejot Baltijas valstu un Polijas teritoriju. Šobrīd Eiropā, tostarp Latvijā, ir satraukums par Nord Stream 2 projektu, kas varētu apdraudēt Eiropas Savienības valstu drošību un vairot enerģētisko atkarību no Krievijas.