TŪRISMS: Saule, jūra un konusveida cepures

Skatoties kartē, Vjetnama, šķiet, samērā neliela valsts, taču tas ir izteikts kartogrāfisks māns. Attālums no Vjetnamas ziemeļu gala līdz dienvidu galam ir apmēram tāds pats kā no Rīgas līdz Venēcijai, tāpēc aptvert visu valsti vienā ceļojumā ir pagrūti. Ja galvenais ceļojuma iemesls ir siltums un saule, tad, izvēloties vietu, uz kurieni tieši braukt, klimatiskajam faktoram ir izšķiroša nozīme.

Vjetnamas ziemeļdaļā ziemas mēnešos ir krietni vēsāks nekā dienvidos. Janvārī un februārī tur dažreiz nepieciešamas pat rudens jakas. Pat Vjetnamas vidusdaļā temperatūra februārī daždien ir tikai nedaudz virs 20 grādiem, kas kombinācijā ar pastipru vēju rada vēsīgu sajūtu. Hošiminā un Vjetnamas dienvidos tik «auksts» ir tikai naktīs. Tas jāņem vērā, ja ir vēlēšanās pavadīt kādu laiku pludmales kūrortos.

Bens LATKOVSKIS

Ielas apavi jāatstāj ārpusē

Viena no katras zemes pievilcības sastāvdaļām ir vietējo iedzīvotāju draudzīgums, atsaucība, atvērtība. Dienvidāzija šajā ziņā skaitās (pilnīgi pamatoti) viena no draudzīgākajām pasaules vietām. Vjetnama nav izņēmums. Turienes iedzīvotāji ir ļoti smaidīgi, atsaucīgi, vienmēr labvēlīgi noskaņoti, taču jāatzīst, ka gadījās sastapties arī ar centieniem izrakstīt nesamērīgi dārgus rēķinus restorānā un nevajadzīgu taksometra riņķošanu pa pilsētu no autobusa pieturas līdz viesnīcai, kas patiesībā bija tikai pārsimt metru attālumā. Tiesa, gandrīz visos taksometros ir skaitītāji un vairumā gadījumu taksometru vadītāji ir punktuāli godīgi (cenšas izdot atlikumu, pat ja tā ir sīknauda) un izpalīdzīgi.

Jau pirmajās dienās Hošiminā, kad vēl nebiju iepazinis vietējo transporta sistēmu, viesnīcā pajautāju, kā noorganizēt autobusa biļetes uz Mekongas deltā esošo Kanto pilsētu. Jauns puisis reģistratūrā solīja visu nokārtot un vēlāk paziņoja: «Rīt no rīta deviņos esiet lejā pie reģistratūras.» Biju lasījis, ka speciāls busiņš brauc pa pilsētu, savāc braukt gribētājus un nogādā viņus autoostā, kura parasti atrodas pilsētu nomalē. Tā arī Vjetnamā ir, taču ne šoreiz. Nākamajā rītā ne deviņos, ne ceturksni pāri deviņiem neviens mūs pie viesnīcas negaida un vēršos pie «bosa» skaidroties. Viņš situāciju uztver bez emocijām, kā pašsaprotamu. Viņš kaut kur zvanās un beigās mudina iet tur, aiz stūra... Citiem vārdiem, tālāk no viesnīcas. Neatlaižos un nekur neeju, līdz beigu beigās ar motocikliem mūs aizved līdz autobusu biļešu pārdošanas un pasažieru savākšanas punktam. Šī atrakcija ir visu kreņķu vērta, jo ļauj izbaudīt Hošiminas satiksmes jūkļa priekus no iekšienes. Pašam esot satiksmes dalībniekam, šī braukšana šķiet daudz mazāk bīstama, nekā tā izskatās no malas, par spīti tam, ka, piemēram, apļveida krustojumos plūsmas iet nevis, kā pienāktos, pa riņķi pretēji pulksteņrādītāja virzienam, bet gan viena otrai pretī, kā nu kuram braucējam tuvāk un ērtāk.