Vācija un Berlīne vēl nav atjēgušās pēc terora akta pērn, kad pašā galvaspilsētas centrā – Braitšaida laukumā (Breitscheidplatz) Ziemassvētku tirdziņā tika sabraukti 12 cilvēki. Svecītes un ziedi arī janvāra vidū gulst visos lielā laukuma krustojumos ap vienu no Berlīnes simboliem – Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīcu.
Lai arī tunisiešu izcelsmes terorists Anīss Amri, kurš ar smago mašīnu iebrauca ļaužu pūlī, tika vēlāk nošauts, vācu sabiedrība joprojām mokās neizpratnē - kā tas varēja notikt, ka tie ļaudis, kas tika sagaidīti ar saucieniem herzlich willkommen (laipni lūgti), tagad traģiski piesmej viņu vērtības. Tiek izmisīgi meklēts, kas ir vainīgs, bet zīmīgi, ka publiskajā telpā ir vairāk meklējumu pašu vainai un kontroles trūkumam pār migrantu plūsmu. Ziemassvētki ir lielākie svētki Vācijā, ar gadsimtiem senām tradīcijām. Var pat teikt, ka Ziemassvētki ir viens no vācu kristīgo (un ne tikai) vērtību mugurkauliem. Islāma terorista sitiens pa šo mugurkaulu berlīniešiem ir sāpīgs. Vēl joprojām Berlīnē notiek demonstrācijas, kas prasa stingrāku imigrācijas politiku. Ne tikai kancleres Angelas Merkeles tradicionālie oponenti un labējie radikāļi, bet pat viņas ilggadējie līdzgaitnieki, ietekmīgi politiķi, Kristīgo demokrātu partijā pamet partijas biedru rindas, jo neredz risinājumu bēgļu krīzei. Arī janvāra vidū berlīnieši ir aizskarti un sašutuši - sveces joprojām deg, cilvēki ik pa brīdim piestāj laukumā un ar noliektu galvu un sakniebtām lūpām pārdomā notikušo*.
Iepirkties. Iepirkties!
Taču Berlīnes centrs neizskatās vis pēc improvizētas bēgļu nometnes, kā dažbrīd šķiet, piemēram, Briselē. Vai nu tāpēc, ka jau ilgus gadus šeit ir rajoni, ko apdzīvojuši turku imigranti, vai arī tāpēc, ka vācu sabiedrībā tolerance ir milzīga vērtība, šeit nav izjūtas, ka jūties svešs, lai arī kādā mēlē runātu. Cita starpā - tradicionālajā iepirkšanās maršrutā Berlīnes Kūrfirstendammā teju vai vairāk skan krievu valoda nekā citas svešvalodas. Kā nu ir ar ārzemniekiem, tā ir - Berlīnes veikali izpārdošanu laikā (kuras te laikam ir nebeidzamas) čum un mudž no cilvēkiem. Un kā gan nemudžēt, ja atlaides ir pavisam reālas - ja rakstīts, ka būs 50% atlaide, tad tā arī būs, nevis vienai precei pa visu veikalu, kā tas nereti gadās Latvijā. Savukārt pie sadzīves ķīmijas un kosmētikas preču plauktiem (pat bez kādām atlaidēm) teju raudiens mācas virsū no lētuma - salīdzinot Latvijā par analogām precēm nākas maksāt tieši trīs reizes vairāk. Tas uzdzen vēl depresīvās pārdomas, ka Vācijā mazākā alga ir 2000 eiro, un kā tad tā - pie mums ar mūsu algām nākas pirkt par trīsreiz augstāku cenu! Berlīnes veikalos var uzskatāmi pārliecināties, ko nozīmē liela valsts (80 miljoni iedzīvotāju) un liela pilsēta (gandrīz 4 miljoni iedzīvotāju), - Vācijas gadījumā tas nozīmē milzīgu ekonomiku un zemas preču cenas. Lai latvieši par to varētu pārliecināties, viņiem ir jāpiemaksā - biļetes un viesnīcas cena. Priecē vienīgi tas, ka Berlīne nav dārga pilsēta - ne viesnīcu, ne uzturēšanās ziņā. Un par lidojumu lētumu no Latvijas cītīgi rūpējas nacionālā aviokompānija airBaltic, kas nogādā ceļotājgribētājus no Latvijas uz Berlīnes Tegela lidostu, izmisīgi konkurējot ar īru lēto aviomilzi Ryanair, kas ved uz Berlīnes Šēnefeldas lidostu. Ja dodaties uz Berlīni ar mērķi iepirkties, tad ziniet, ka nekam citam laika arī neatliks: skraidīsiet par Kūrfirstendamma ielas veikaliem un aizbrauksiet uz kādreizējās Austrumberlīnes centru - Aleksandra laukumu (Aleksanderplatz), kur arī ir milzīgi iepirkšanās centri un veikali. Ja savukārt brauciena mērķis ir cits, piemēram, iepazīt Berlīni, tās vēsturi un ikdienu, tad orientieri jāmaina.
Obligāto apskates objektu saraksts
Apmeklējot Berlīni, ir jāatceras divas lietas par tās vēsturi 20. gadsimtā - pirmā, ka pilsēta ir bijusi gandrīz pilnībā nopostīta Otrā pasaules kara beigās un atdzimusi no krāsmatām un drupām vairāku desmitu gadu garumā. Otrā - ka pilsēta bijusi vairāku gadu desmitu garumā sadalīta divās daļās atbilstoši sabiedroto okupācijas zonām - Rietumberlīnē un Austrumberlīnē. Tagad vairs dalījums nav jūtams pilsētas ikdienā - kopš Berlīnes mūra krišanas ir pagājuši 27 gadi, un tagad ir pat grūti nojaust, kur ir bijusi robeža starp abām pusēm, ja vien nebūtu dažās vietās izstādīto kādreizējo mūra fragmentu kā vēstures liecības.
Kādreizējā Rietumberlīnes centra cienīgākie apskates objekti ir jau pieminētā Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīca, kas pēc Otrā pasaules kara atjaunota, saglabājot sabombardētās formas. Otrs apskates objekts ir Reihstāgs (Bundestāgs) - vēsturiskā un atjaunotā Vācijas parlamenta ēka. Šis bija objekts, ko 1945. gada maijā ar dzelžainu apņēmību sturmēja padomju karavīri, - toreiz jau 20 gadus nefunkcionējoša ēka, jo Reihstāgu 1933. gadā nodedzināja, un Hitlers parlamentāro varu likvidēja, piešķirot likumu pieņemšanas tiesības valdībai, ko pats arī vadīja. Toreizējā fīrera kanceleja savukārt atradās pavisam citā ēkā Berlīnē. Šobrīd atjaunotā Bundestāga ēka ar tajā iebūvēto panorāmas stikla kupolu ir viena no modernākajām parlamenta ēkām pasaulē, kas lieliski savieno tās vēsturisko izskatu ar dinamisko šodienu.
Kas gan būtu Berlīne bez Brandenburgas vārtiem! Šī celtne, kas būvēta 18. gadsimtā, 20. gadsimtā kļuva par Berlīnes atjaunotnes simbolu - tieši šeit uz pussagrautā Berlīnes mūra fotografējās ļaužu tūkstoši. Brandenburgas vārti bija atradušies Austrumberlīnes pusē. Cēlā pastaigu iela Unter den Linden, kam bija skaists pagarinājums tālāk Rietumberlīnē līdz Triumfa kolonnai (Siegessaeule), kas tapusi 1864. gadā par godu uzvarai Prūsijas-Dānijas karā, padomju gados strupi aprāvās pie Brandenburgas vārtiem. Kopš 2002. gada vārti pēc restaurācijas ir atguvuši seno spozmi, un tieši no tiem tūristi turpina Berlīnes apskati, dodoties Aleksandra laukuma virzienā.
Pa ceļam ir virkne objektu, kuriem nedrīkst paiet garām - Berlīnes Doms - lielākais dievnams Berlīnē, kuru pēc restaurācijas atvēra 1993. gadā. Muzeju sala, kur Šprē upes krastos vēsturiskās ēkās atrodas vairāki muzeji - vācu vēstures muzejs, Ēģiptes muzejs un Vecā Nacionālā galerija - visas aptuveni 19. gadsimtā tapušās un tagad atjaunotās ēkas rāda to Berlīni, kāda tā bija pirms Otrā pasaules kara. Pa ceļam kā apskates objektus var pieķert Valsts operu (ēka gan šobrīd atrodas remontā, bet izrādes tajā notiek).
Austrumberlīnes kādreizējais simbols - 365 metrus augstais TV tornis joprojām lepni slejas pār Berlīni. Ar liftu uzbraucot uz apskates platformu, var vērot Vācijas metropoli visā tās krāšņumā. TV torņa pakājē atrodas greznā pilsētas mērijas ēka -Rote Rathaus un viena no vecākajām Berlīnes baznīcām - Marienkirche.
Ja uz Berlīni esat devušies kopā ar bērniem, tad apgrēcība būtu neapmeklēt Berlīnes zooloģisko dārzu. 1844. gadā dibinātais zoodārzs ir viens no lielākajiem zoodārziem pasaulē un demonstrē milzīgu sugu daudzveidību. Daudzu dzīvnieku cienījamais vecums, ko tie sasnieguši, dzīvojot šajā zoodārzā, liecina par tā ļoti labo uzturēšanas kvalitāti. Berlīnes zoo ir vienīgais Eiropā, kur var apskatīt cilvēkveidīgos pērtiķus - orangutanus, šimpanzes un gorillas. Pēdējie ir īpaši impozanti un cienīgi - viņi skatās uz apmeklētājiem teju ar pārākuma apziņu. Degunradži aplokā un behemoti akvārijā, kur var vērot viņu zemūdens dzīvi, arī ir apskates vērti. Īpaši jauki apmeklēt zoodārzu būtu vasarā, jo tieši šovasar pēc rekonstrukcijas atvērsies pandu māja. Tagad nemaz nevajadzēs doties uz Ķīnu, lai vērotu atraktīvās un piemīlīgās pandas, tās būs pusotras stundas lidojumā no mājām. Berlīnes zoodārza teritorijā atrodas akvārija ēka, kur vairākos stāvos ir iespēja redzēt zemūdens pasaules iemītniekus - sākot no medūzām līdz haizivīm, kā arī krokodilus, reptiļus un abiniekus. Zoodārza apmeklējums paliks atmiņā kā jauks piedzīvojums vēl ilgus gadus.
Dzīve kūsā
Bieži svarīgākais jautājums, izvēloties kādas pilsētas apmeklējumu, ir tas, cik tā ir viesmīlīga. Berlīne ir toleranta, bet nevarētu teikt, ka tajā valdošais gars izceļas ar lielu viesmīlību. Ja nezini vācu valodu, neviens tev angliski pieturas neziņos un pat paziņojumi par lidostas ekspreša atcelšanu izskanēs vien valsts valodā. Veikalos pārdevējas drīzāk pieklājīgi klusēs, ja redzēs, ka esi ārzemnieks, nekā piedāvās preci. Taču angļu valodā te runā jebkurš, un vajadzības gadījumā ar saziņu nav problēmu. Cenas krogos un restorānos ir Latvijas cenu līmenī, pat zemākas. Kafijas tasi centra kafejnīcā var iedzert par aptuveni 2 eiro un apēst strūdeli par aptuveni tādu pašu summu. Alus kauss labā krogā arī būs par 2,5-4 eiro. Berlīnē ir milzīgs izklaižu klāsts - teātri, opera, šovi u.tml., naktsklubi un viss ar to saistītais, kā arī rajons, kur savus pakalpojumus piedāvā prostitūtas. Kā jau Vācijā, legāli, starp citu. Fui, jūs teiksiet, kāpēc tas vispār jāpiemin! Tāpēc, ka Berlīne ir brīvdomājošu cilvēku pilsēta, un, ja nepatīk metropoles, kur dažbrīd pat zūd morāles robežas, tad nebrauc uz tām. Tomēr nesenie traģiskie notikumi Berlīnē apliecināja, ka arī vācu morālei un tolerancei robežas ir: pastiprinātā policijas klātbūtne pilsētas centrā un vācu saspringtās sejas, piestājot svecīšu nolikšanas vietās Braitšeida laukumā, to apliecina.
