CEĻOJUMS: Viesmīlība Fergānas novada gaumē
Lidmašīna Fergānas pilsētas lidostā decembra rītā nosēžas miglā. Tā jau sākusi izklīst, bet pirms lidojuma nācās trīs stundas sēdēt Taškentā – migla esot bijusi tik bieza, ka par nosēšanos neesot ko sapņot. Par Fergānas ieleju līdz šim nācies tikai lasīt un ne jau kādus patīkamos jaunumus – par etniskajiem konfliktiem 90. gadu sākumā, par ūdens trūkumu un lielo bezdarbu. Taču tieši tas bija iemesls, kāpēc nule notikušajās Uzbekistānas prezidenta vēlēšanās gribēju apmeklēt tieši šo novadu, precīzāk – Fergānas ielejas Uzbekistānas daļu, lai pārliecinātos, kā tā dzīvo.
Fergānas pilsētas ielas ir gludas kā nomērītas, sapostas un tīras. Visticamāk, tas nav tikai vēlēšanas un viesus gaidot. Savas vides sakopšana ir vietējās mentalitātes pazīme. Tīrība ielās un ceļu malās acīm tīkams skats. Fergānā neredzēt senās būves - krāšņās mošejas un medreses kā Samarkandā vai Buhārā. Pilsēta ir jauna - izrādās, tās centrs ir pārbūvēts no 2001. līdz 2015. gadam. Jaunākā lielā būve ir pērn atklātā kultūras pils, ko apjož skaists parks ar nule stādītiem kociņiem. Novada kultūras pils iekšpusi grezno milzīga skatītāju zāle, marmora grīdas un krāšņas lustras.
Fergānā vēlēšanu dienā ļaudis tikli dodas pie urnām, lai paustu savu izvēli. Kāpēc? «Gribam, lai Uzbekistānā ir miers un valsts uzplaukst,» tādas pārsvarā ir atbildes uz novērotāju jautājumiem. Patiesi, ko vēl vairāk vēlēties? Vēlēšanu novērotājs no Latvijas Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, kurš vēlēšanas šajā Centrālāzijas valstī novēro jau ne pirmo reizi, jau vēlāk Neatkarīgajai paskaidro, ka Uzbekistānā ļaudis vēlēšanās piedalās tāpēc, ka tiešām tic - viņu izvēle nes labāku nākotni savai valstij. Viņiem nepiemīt rietumnieciskā samaitātība - neticēt savām iespējām mainīt valsts likteni vēlēšanu rezultātā. Uzbekiem vēlēšanas ir svētki, viņu demokrātijas izpratnes svētki. Bet lai nu paliek vēlēšanas - galu galā jaunais prezidents Šavkats Mirzijojevs ir ievēlēts, un nav nekādu šaubu, ka tieši viņu tauta arī vēlējās redzēt kā valsts vadītāju pēc ilggadējā prezidenta Islāma Karimova, kā viņa darbu un ieceru sekotāju.
Viesmīlība ar vētras spēku
Fergānas pilsēta šķiet tīra un patukša. Kā teju visās pilsētās Uzbekistānā, šeit īstā dzīve notiek aiz aizslēgtiem lielajiem vārtiem, kas savieno vairākas ēkas. Viesim, kas ieradies šajā Centrālāzijas valstī, jārēķinās, ka neuzzināsi gandrīz neko par tās cilvēku dzīvi, ja netiksi ielaists iekšā pa mājas pagalma vārtiem. Bet, ja būsi izpelnījies šo godu, - tad turies: tevi ievilks tāds viesmīlības virpulis, ka ne kājās nenoturēsies. Patiesībā nenoturēsies jau arī - katrs viesis tiek sēdināts pie galda, goda vietā, cienāts ar labāko, kas ģimenē ir, un jau pēc mirkļa jūtas kā lielas saimes loceklis. Uzbeku viesmīlība ir apdullinoša, īpaši jau atturīgajiem latviešiem. Ja dodies uz šo valsti kā tūrists, tad grūti pat pateikt, vai aizraujošāk ir vērot varenās senatnes arhitektūras brīnumus, vai arī palūgt iespēju viesoties uzbeku ģimenē. Pieļauju, ka spilgtāks iespaids pat varētu palikt no pēdējās. Tā iznāk, viesojoties uzbeku fermera ģimenē kādā no Fergānas novada mazajām pilsētām. Latvijas novērotāju vēlme palūkoties, kā uzbeki saglabā ziemā svaigas savas supersaldās vīnogas, izvēršas par krāsainu piedzīvojumu. Bet par visu pēc kārtas - vīnogas svaigas tiek saglabātas vīnogulājos, kas aug mājas pagalma vidū. Rudenī katrs sulīgais dzintarainais ķekars tiek ievīstīts papīra tūtā, bet, sākoties aukstumam (Fergānā temperatūra ziemā pat var nokrist līdz mīnus grādiem ar sniegu), pāri pagalmam, nostiprinot uz māju jumtiem, tiek pārvilkta plēve, lai nokrišņi nebojā saldos ogu ķekarus. Kad vien ievajagas, var paņemt augstas trepes un kādu ķekariņu nogriezt ģimenes galdam. Un ģimenes uzbekiem ir kuplas - mājā parasti dzīvo vairākas paaudzes, kas kopīgi dala darbus, audzina bērnus un mazbērnus. Neparasti mums, bet ģimenes pavardu manto nevis vecākais, bet jaunākais dēls ģimenē. Kāpēc? Tāpēc, ka pastarītis dzīvos visilgāk un visilgāk rūpēsies par vecākiem, kuri kļūs nespēcīgi. Tā arī mūsu «viesģimenē» - saimnieks ir 30 gadus vecs fermeris, ar 100 ha lielu saimniecību, kur audzē gan vīnogas, gan kokvilnu. Viņa tēvs ir nodevis saimniecības lietas dēlam un dzīvo lielajā saimē, kas draudzīgi un ar lepnumu izrāda savas mazās atvases - trīs bērnus - meitu un divus dēliņus. Klasiski mūsdienu Uzbekistānai - šobrīd trīs bērni ģimenē ir nerakstīta norma, kas tiekot pārkāpta salīdzinoši ne tik bieži. Bet uzbeki ir gados jauna nācija - šeit nav nekādu problēmu ar dabisko atražošanu un vecumā līdz 30 ir aptuveni 35% iedzīvotāju. Jaunība uzbekiem nav šķērslis pārņemt tādas viesmīlības tradīcijas, kā viesu barošana ar tradicionālo plovu, garšīgo maizi un citām vietējām delikatesēm. Tikai viesu uzstājība pamest galdu un doties tālāk var likt pārtraukt uzbeku ģimenes viesmīlības apliecinājumus.
Bet viesošanās nostiprina pārliecību, ka svarīgākais ir tikt aiz tiem vārtiem, kas atrodas māju priekšā. Ļoti daudzi uzbeki dzīvo mahallās - tās ir vairāku ģimeņu un namu kopiena, savdabīga pašpalīdzības organizācija, kas ievēlē vecāko, veido pašpalīdzības kasi un rada savus līdzāspastāvēšanas noteikumus, piemēram, mēģina samierināt sastrīdējušos vīru vai sievu, vai dod naudu, lai no cietuma iznācis mahallas loceklis var uzsākt godīgu dzīvi. Ne velti populārākais TV seriāls uzbeku TV ir Tā runāja mahalla… Dzīvošana ģimenēs, kur vecākā un/vai ģimenes galvas vārds ir likums, un hierarhiskās kopienās - mahallās, kur vecākajam ir milzīga autoritāte, arī nosaka to, kāpēc uzbekiem nepiemīt tieksme pēc Rietumu kritiskās demokrātijas parauga apšaubīt valsts varas autoritāti vai nodarboties ar izvirzītā prezidenta kandidāta kritiku. Uzbekiem vispār nepatīk nevienu kritizēt, ja to dara, tad domās, un vismazāk jau nu ar šīm domām dalīsies ar viesiem. Viesiem ir jāredz labākais, jāsaņem labākais un jāuzzina labākais par Uzbekistānu. Viss pārējais ir nesvarīgi. Ja vēlaties uzklausīt pašpārmetumus un ko sliktu par dzīvi savā valstī, tad uz Uzbekistānu nebrauciet, noskatieties Latvijas televīziju svētdienas vakara raidījumus.
Amatniecība ar tūkstošgadu tradīciju
Fergānas novada Rištonas pilsētiņa ir neliela un necila - savs tirgus, sava skola. Ievērības cienīgās vietas ir tādas kā drusku slēptas - necila plāksnīte uz pilsētas galvenās ielas ar bultiņu un norādi Keramiķa darbnīca -, bet atklāj brīnišķīgu pasauli.
Uzbeku tradicionālās keramikas meistars Ališers Nazirovs izrāda savu mājas pagalmu, kas izveidots kā keramikas izstāde - muzejs. Te ir gan viņa skolotāju darbi, gan viņa paši, gan mācekļu darinājumi. Uzbeku tradicionālajai keramikai ir 800 gadu sena vēsture, un tās īpatnība ir «iškora» glazūra. Glazūra top no 100% dabiskām krāsvielām, bez svina piejaukuma. Augs, no kura pelniem tradicionālā ceļā tiek iegūta zilganās un tirkīza krāsas glazūra, ir pavisam necils zariņš, un ir pat savādi, ka no tā var iegūt tādu toņu un nokrāsu daudzveidību. Meistars Ališers Nazirovs ir piedalījies izstādēs gan Vācijā, gan Parīzē, Romā, Tokijā, Spānijā, Krievijā, Vīnē. Viņa skolai ir savi mācekļi, viens no kuriem, no skata - desmit, divpadsmit gadu vecs puika, cītīgi griež podnieka ripu keramiķa pagalmā. «Īsts tīrradnis,» saka meistars, vēl tikai pusgadu mācās, bet jau parādot lieliskas prasmes. Audzēkņi meistaram par apmācību nemaksājot, gluži otrādi - viņš maksā viņiem stipendiju, lai amata prasmes un uzbeku tautas keramikas tradīcija neiet zudībā.
Otrs uzbeku mākslas brīnums ir tekstila rūpnīca Margilonas pilsētā, kas tradicionālos zīda un kokvilnas audumus auž pēc tūkstošiem gadu vecas tehnoloģijas. Gandrīz viss - sākot ar zīda pavediena iegūšanu no kokona, vērpšana, krāsošana, aušana - ir 100% roku darbs. Audumi un paklāji, kas šādi tapuši, ir tikpat krāšņi, cik vērtīgi. Uzbeku tradicionālā audumu krāsošanas metode, kas dažiem izskatās pēc batikas, saucas ikat. Ikat tehnikā top raibu raibie audumi, kuri tomēr saglabā stingri ģeometriskus principus. Paklāju aušana arī ir roku darbs, turklāt katrs izstrādājums ir gabaldarbs, kas neatkārtojas. Mazs zīda paklājiņš ar sarežģītu zīmējumu, ko demonstrē rūpnīcas tehnologs, kurš strādā šeit jau sestajā paaudzē, ir astoņu mēnešu darbs. Kāda tad ir cena par šādu darinājumu? 1000 ASV dolāru. Mūsdienu pasaulē, kur ir «feiku» un lētās tekstilprodukcijas bums, tas ir dārgi. Bet zinātājs pratīs atšķirt graudus no pelavām. Pēc šādiem ar roku darbu tapušiem izstrādājumiem esot pieprasījums, saka tehnologs. Lūk, šo paklāju pasūtījis Ermitāžas muzejs Krievijā, viņš izrāda, bet šeit ir foto no modes nama Gucci, kur modeles staigā pa mēli Margilonas rūpnīcā darināto audumu tērpos.
Margilonas centrā senā medresē ir izvietojies novada amatniecības centrs, kas veido tradicionālās mākslas un rūpniecības izstādes. Jā, zinot arī, ka Latvijā ir lieliska tekstilmāksla - izrādās, šeit ar saviem darinājumiem viesojusies latviešu tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne.
Fergānas ielejas apmeklējums parasti netiek iekļauts tradicionālajos tūristu maršrutos Uzbekistānā, kuri ved uz Taškentu, Samarkandu, Buhāru. Bet būtu vērts - šeit ir gan uzbeku tradicionālās mākslas, gan zemes dāsnuma - augļu un dārzeņu - pārbagātība, gan viesmīlība, kas neatstāj vietu šaubām par tās patiesumu.