CEĻOJUMS: Lisabona apbur kā brīvā mīlestība
Uz Portugāli, tieši uz tās galvaspilsētu Lisabonu! Tev jādodas turp, ja dievini futbolu tāpat kā portugāļi, kuri uz rokām gatavi nēsāt savu valstsvienības komandu pēc šā gada uzvaras Eiropas čempionātā. Uz Lisabonu noteikti velk arī, ja reiz lasīts Ēriha Marijas Remarka romāns Lisabonas nakts par mīlestību vienas vienīgas nakts garumā.
Vietā ir autora atziņa, ka «iluzorais vārds «piederēt» nenozīmē neko vairāk kā - apskaut tukšu gaisu». Un tomēr ieteicams Lisabonā pavadīt vairāk laika par vienu dienu/nakti, jo tikai tad šajā pilsētā var ne tikai iemīlēties, bet arī pieķerties tai un pēc tam izbaudīt šķiršanās sāpes, lai plānotu jaunu satikšanos.
Lisabona kā gaisma iesūc sevī tauriņus, kuri vēlas iegremdēties Paskāla Mersjē romāna Nakts vilciens uz Lisabonu atmosfērā un pēkšņi apjaust, ka «mūsos slēpjas tik daudz dažādu personību, bet atklātībai mēs parādām tikai vienu no daudzajām». Ne jau velti latviešu dzejnieks Eduards Aivars reiz kādā savā dzejolī ir pateicis sakrālo frāzi: «Es gribētu būt sirmgalvis Lisabonā, kurš vairs nepaspēs nodzerties.» Atļaušos palabot dzejnieku - negribēs nodzerties, nebūs iemesla, gribēsies dzīvot! Nu ir kaut kas šajā pilsētā tāds, ko nevar atrast nekur citur. Ir kaut kas gaisā. Tāda nepieradinātas brīvības un pasaules māju sajūta, atrodoties svešumā. Ja piepeši tur, uz ielas, ieraudzīsi Portugāles futbola izlases līderi Krištianu Ronaldu un pasveicināsi, viņš noteikti uzsmaidīs tev kā savējam. Tāda ir portugāļu mentalitāte. Viņi nekad nav jutušies kā pasaules iekarotāji. Viņi vienmēr sevi lepni ir dēvējuši par pasaules attīstītājiem.
Atklāj kā Odisejs, iekaro kā Napoleons!
Ja dvēselei ir kļuvis par šauru, ja prāts vēlas ieskrieties un neredzēt robežas, Lisabona ir kā radīta atsvaidzinošu iespaidu gūšanai! Tā ar saviem plašumiem līdzinās futbola laukumam. Tā ir oficiāli atzīta par pasaules pilsētu, tā vilina ar mūžzaļo Vidusjūras klimatu, ar saviem ūdeņiem (Lisabona atrodas pie Težu ietekas Atlantijas okeānā), ar vēsturi, kas aizsākusies 1200 gadu pirms mūsu ēras un apvieno sevī arābiskos un eiropeiskos vaibstus. Iedomājieties, ka Lisabonu ir skatījušas Odiseja acis, kad viņš, kā savā eposā raksta Homērs, bijis ceļā uz Troju. Kurš tikai sevi nav uzskatījis par šīs pilsētas atklājēju vai iekarotāju! Arī Napoleons Bonaparts! Bet patiesībā Lisabonā ir aplūkojams tā saucamais Atklājumu monuments, kas pilsētu rotā jau 56 gadus un ir uzcelts par godu slaveniem jūrasbraucējiem. Monumentā ir daudz vēsturisku personu figūru un tikai viena sieviete - angļu princese Filipa Lankastere, kura dzīvoja 14. un 15. gadsimta mijā un kļuva par Portugāles karaļa Jāņa I sievu un ciltsmāti. Portugāļi uzskata, ka tieši Filipa iemācījusi viņiem regulāri mazgāt rokas un ievērot personisko higiēnu. Līdz tam, kā joko paši, viņi esot mazgājušies trīs reizes mūžā - piedzimstot, precoties un nomirstot.
Lisabona ir vecākā Rietumeiropas pilsēta un vienlaikus mūsdienu pilsēta! Senā arhitektūra saglabājusies par spīti laika zobam, iekarotāju laupīšanas kārei. Bet Otrais pasaules karš šai pilsētai ir gājis secen. Tāpēc tā kļuva par piestātni bēgļiem ceļā uz ASV un patvērumu spiegiem. Šodien Lisabona fascinē ar muzejiem, kafejnīcu kultūru, rosīgo nakts dzīvi un dejām no vakara līdz rītam. Fadu - īpašā Lisabonas mūzika - šeit ir noteikti jādzird un jābauda kādā no «fadu mājām» kopā ar izsmalcinātu maltīti un labu vīnu! Arī zaļo vīnu, ar kādu var cienāties tikai Portugālē. Labākās «fadu mājas» Lisabonā uztur paši fadu izpildītāji. Tā ir nacionālā mūzika, kas līdzīga blūzam, pauž ilgas un skumjas, tik ļoti sasaucoties ar Ē. M. Remarka Lisabonas nakti. Kad uzaust diena, Lisabonas viesis var izbaudīt apburošu anonimitāti, ejot cilvēkos. Pilsētā ir apmēram 550 000 iedzīvotāju. Sajūta - kā brīvam putnam debesīs.
Senatnes garša, arī muzejā, kurā - karietes
Pilsētas centrs, kas smagi cietis 1755. gada zemestrīcē, šodien izskatās tāpat kā 18. gadsimtā pēc atjaunotnes. Vēl kaut kur gaisā ir sajūta, ka Lisabona reiz bija pasaules tirdzniecības centrs, neaizstājama ostas pilsēta. Vēl smaržo pēc lomiem, zvejniekiem, matrožiem, svešzemju tirgotāju preču vezumiem, prostitūtām... Ilūzija vai realitāte? Vēl taču stāv Belaiņas tornis - bijusī bāka, kas senāk rādīja ceļu jūrasbraucējiem, kuri atgriezās no Indijas un Jaunās pasaules. Šis tornis reiz bija Portugāles jūras flotes varenības simbols. Senie zvejas doki piekrastē arī nekur nav pazuduši, kaut vairs netiek izmantoti savā sākotnējā nozīmē.
Pilsētas vēsturiskais centrs (Baixa) atrodas uz stāviem pakalniem, tāpēc dažas ielas nav piemērotas transportlīdzekļiem. Darbojas trīs funikuleri (trošu dzelzceļš) un lifts. Gribat pavizināties neogotiskā tērauda liftā, kas celts 19. un 20. gadsimta mijā? Tas ir tā saucamais slavenais Santa Žusta pacēlājs, kuru 1902. gadā uzbūvēja slavenā franču būvnieka Aleksandra Gustava Eifeļa skolnieks, portugāļu inženieris Rauls Mesners de Ponsards. Lifta kabīne paceļ interesentus līdz celtnes augšējai platformai, kur atrodas kafejnīca un terase, no kuras var vērot plašu apkārtni.
Tūristu uzmanību piesaista arī Hieronima klosteris, kas attiecināms uz 16. gadsimtu, jo tam ir raksturīgs tā saucamais portugāļu arhitektūras stils - smalks kā smilšu pilij. Jāredz arī unikālais rozetes logs 12. gadsimtā celtajā bīskapa sēdekļa Lisabonas katedrālē. Logs līdzinās puķei ar 12 ziedlapiņām. Katedrāle cietusi 18. gadsimta zemestrīcē, taču atjaunota pēc tās. Noteikti vajag apmeklēt Nacionālo antīkās mākslas muzeju, kur apskatāma Žorža Afonsu slavenā glezna Kristus un Jaunava, kā arī Nacionālo ažuležu muzeju, kas iepazīstina ar portugāļu flīžu darināšanas vēsturi. Der ielūkoties Nacionālajā transporta muzejā, kurš tika atvērts 1905. gadā un ir viens no šo nozari visaptverošākajiem muzejiem pasaulē. Divās plašās muzeja zālēs var vērot transporta līdzekļus, kurus izmantoja Eiropā pēdējos četros gadsimtos. Arī karietes! Jāredz arī Svētā Žorža cietoksnis - kādreizējā mauru pils un vēlāk Portugāles karaļu mītne.
Kā puteklis katoliciskā Kristus Karaļa pakājē
Pat tad, ja Lisabonas apmeklējuma laikā neko no redzētā speciāli iegaumēt negribas, ir vēlme tikai klejot, baudīt, šķiesties ar smaidiem un naudu, Kristus Karaļa skulptūru aizmirst nebūs iespējams. Tā ir milzīga. Postaments vien sniedzas 80 metru augstumā, bet pati Jēzus figūra ir 28 metrus augsta. Monuments no dzelzsbetona un kaļķakmens tapis pateicībā Dievam, ka Portugāle pasargāta no postījumiem Otrajā pasaules karā. Jēzus svētījot izpletis rokas pār pilsētu gluži kā spārnus. Šo gigantisko skulptūru kalna galā Težu upes krastā nolēma uzbūvēt Portugāles ilggadējais valsts vadītājs Antonio Salazars. Pieminekļa būvniecība sākās 1949. gadā un ilga 10 gadus. Protams, nepietiek ne ar dienu, ne divām, lai pastāvētu vismaz uz dažiem Lisabonas tiltiem un iedomātos kādu karstu vēlēšanos, kurai jāpiepildās pēc atgriešanās Latvijā. Tāpēc ir jāizmanto mūsdienu zinātnes un tehnikas sasniegumi. Iesēžoties tūristiem domātā autobusā, pāris stundu laikā var izskriet cauri visai pilsētai, redzēt visas slavenākās vietas Lisabonā, kā arī austiņās noklausīties gida stāstījumu... krievu valodā. Tiem, kuri slikti prot angļu valodu, tas varētu būt pa prātam. Un visbeidzot var teikt, ka Lisabonā nav būts, ja pilsētas apmeklējuma laikā tūrists nav izmantojis iespēju braukāt slavenajā dzeltenajā tramvajā. Tas ir pastāvīgi kursējošais vēsturiskais Lisabonas sabiedriskās satiksmes līdzeklis. Gluži tāpat kā Latvijā Gulbenes-Alūksnes bānītis.