Mēs visi zinām, kā tiek dziedāts Ulda Stabulnieka sakomponētajā dziesmā par rudeni, kas apglezno pasauli, bet viņš var necensties un nepūlēties, jo mūsu Latvija ir visskaistākā. It sevišķi šajā gadalaikā! Taču, ja ir vēlme rudens krāšņo daudzveidību pabaudīt ārpus tēvzemes robežām, »Vakara Ziņas« ir apkopojušas populārākos rudens estētisko baudītāju ceļojumu galamērķus plašajā pasaulē.
Beļģijas viduslaiku pilsēta Brige, kura visos gadalaikos izskatās pēc krāšņas pasaku pilsētas, īpaši rudenī kļūst par apburošāko vietu uz pasaules, kur ir vērts pabūt kaut tikai uz mirkli. No vafeļu baudīšanas labākajās Flandrijas tradīcijās līdz gleznainai viduslaiku arhitektūrai - Brige jau izsenis ir perfekts ekskursiju galamērķis teju ikvienam tūristam. Par Beļģijas Venēciju dēvētajā pilsētā zeltaini sarkano toņu koku lapas spoguļojas pilsētas daudzajos kanālos, kuros nesteidzīgi vēlīnās gada peldes bauda gulbji, bet gaisā virmo karamelizētu vafeļu un slavenās karstās šokolādes aromāts. Pastaiga pa vēsturiskās Briges klusajām ieliņām, vērojot caur gotisko baznīcu smailēm rudens debesis, gandrīz līdzinās pilsētas idillei.
Bez slavenās sakuras koku ziedēšanas, kuru obligāti reizi dzīvē vajadzētu skatīt un izbaudīt paša acīm, Japānā ir vēl viens īpašs un krāšņs dabas brīnums - sarkano kļavu jeb «momidzi» sezonas iestāšanās. Šo brīdi Japānā dēvē arī par piekto gadalaiku - starp rudeni un ziemu. Tiklīdz valstī ir novērojama temperatūras pazemināšanās līdz +5 grādiem pēc Celsija - turienes ainavas iekrāsojas visdažādāko sārto toņu nokrāsās. Sākot no septembra, līdz pat novembrim sarkano kļavu lapas pakāpeniski noklāj visu Japānas salas valsti. Viskrāšņāk šīs brīnumainās ainavas ir novērot Niko, Hokaido un Kioto pilsētās.
Filmas «Rudens Ņujorkā» (2000) ar Ričardu Gīru un Vinonu Raideri galvenajās lomās nosaukums kļuvis par sava veida simbolisku un estētisku apzīmējumu pasaules metropolei šajā īpašajā gadalaikā. Slavenais Centrālparks Ņujorkas vidienē ar dzelteno, sarkano un tumši zaļo toņu koku lapu ietērpu, rāmie dīķīši ar laivošanas iespējām, klusās un vientuļās pastaigu takas, kā arī čaukstošo lapu skaņas zem ikkatra soļa, pastaigājoties pa Manhatanas ielām, vērojot debesīs majestātiskos debesskrāpjus, kļūst par izlaušanās no mietpilsoniskās ikdienas metaforu. Runā, ka tieši rudenī Ņujorkā lielākā daļa cilvēku pārliecinās par to, ka rudens var būt daudz romantiskāks un uzbudinošāks gadalaiks nekā pavasaris.
Ērtā un miermīlīgā Anglijas grāfiste valsts ziemeļrietumos, netālu no Skotijas robežas, izsenis bijusi slavena ar saviem gleznainajiem ezeriem un kalnu bagātīgo mežu loku. Rudenī šī vieta piesaista tūkstošiem tūristu no visas pasaules, kuri šeit ierodas baudīt Kambrijas varenās meža ainavas, kas šajā gadalaikā izskatās kā atdzīvojušies gleznojumi vai zīmējumi no senlaiku pastkartēm. Ne velti šīs vietas moto skan: «Pacelt acis uz kalnu mežiem.»
Liekas, ka pat šīs valsts sarkanbaltsarkanā karoga galvenais simbols - sarkanā cukura kļavas lapa - pats par sevi liecina, ka visapburošākais šīs valsts gadalaiks ir rudens. Ziemeļamerikas un Kanādas nacionālais lepnums lielais koks, kura sula satur daudz cukura un no kura iegūst slaveno sīrupu, ir šīs valsts daile. Parastai kļavai līdzīgās koka lapas rudenī iekrāsojas ugunīgi sarkanā krāsā un pilsētās kļavu audzes izskatās neprātīgi skaisti. Viena no skaistākajām pilsētām, kurās Kanādas kļavas aplūkojamas visā to krāšņumā, ir Monreāla.
Brauciens uz Zviedrijas galvaspilsētu Stokholmu rudenī daudziem liks sajusties kā esot ekskursijā vai viesos Astridas Lindgrēnes brīnumstāstu valstībā. Par to sevišķi parūpējas ne tikai Stokholmas Vecpilsētas akurātā arhitektūra, bet arī lielais skaits kokiem bagāto parku. Īpašas uzmanības vērta ir Jūrgordenas sala - Stokholmas pilsētas daļa, kurā plešas dabiski veidojies parks, kas atrodas Stokholmas centrā. Tā ir pilsētas iedzīvotāju un viesu iecienīta atpūtas un izklaides vieta, kur daudzajos muzejos, galerijās, pilīs var baudīt kultūru, bet, pastaigājoties pa parka teritoriju, var priecāties par gleznaino panorāmu - dabu - un pat novērot, kā rosās vāveres.
Spānijas ziemeļaustrumos, Hueskas provincē, Aragonas apgabalā Pireneju kalnu centrs ir slavens ar nacionālo valsts dabas parku. Trešās lielākās Pireneju kalnu grēdas virsotnes «Monte Perdido» un Ordesas nacionālais parks ir viens no senākajiem Spānijā, kā arī viens no senākajiem Eiropas aizsargājamajiem dabas parkiem, kas dibināts 1918. gadā. Šī īpaši skaistā vieta sasniedz 156 km2 platumu un robežojas ar Franciju. Šeit ir daudz līkumainu upju, krauju un ūdenskritumu, klinšu un blīvi aizaugušu mežu. Ordesas nacionālais parks Spānijā pazīstams gan ar četriem tajā esošajiem kanjoniem, gan skaisto ūdenskritumu «Cola de Caballo», kas tulkojumā nozīmē - «Zirga aste». Tāpēc, ja apmeklējat to rudenī, neaizmirstiet uzņemt selfiju, kura fonā ir kaskādes ūdenskritumi, kas ieskauti koku zeltaino lapu vainagā.
Rudens Itālijā ir arī gastronomisko kaislību sezona, ko nosaka itāļu mīlestība pret pašu audzētiem produktiem un ražu - trifelēm, sēnēm, riekstiem, šokolādi un vīnu. Bet fantastiskās ainavas ar vīnogulājiem Pjemontā ir arī bauda acīm. Rudenī Pjemontā vērojama īpaša tūrisma aktivitātes eksplozija, kad slavenie pakalni, īsti UNESCO dārgumi, kļūst vēl skaistāki - vīnogu dārzi maina krāsu un atbrīvojas no augļiem, tuvojoties to ideālā brieduma brīdim. Vīnogu ražas novākšana un vīna ražošana atgādina tūristiem par mirkļa svarīgumu. Netraucējot var baudīt ainavas - ciematiņus, pilis un vīnogu dārzus, kas atrodas uz ainaviskiem dūmakas ieskautiem pakalniem, lieliskus vīnus un izsmalcināto Pjemontas virtuvi. Tie, kuri pabijuši Pjemontā rudenī, iemīlas šajās vietās uz mūžu un vienmēr, ritot laikam, neatkarīgi no attāluma, izjūt nostalģiju un vēlmi te atgriezties.