TŪRISMS: Mūžīgo svētku pilsētā

Parīze apbur ienācēju un patur savā varā. Es balto pilsētu ieraudzīju no Monmartras kalna karstā vasaras rītā, un Parīze izskatījās tieši tāda, kādai mīlestībā atzinušies daudzi rakstnieki, mākslinieki un mūziķi. Viņu daiļrade ļauj uz šo pilsētu skatīties vairāk nekā tikai caur savām rozā brillēm.

Tomēr ja jau svētki, tad tiem ir jāsagatavojas. Turklāt pamatīgi. Pirmā lieta ir plānošana: vai nu ieejas biļetes vēlamajās izklaides un apskates vietās ir iepriekš jārezervē, vai jāvelta dažviet pat pāris stundu, lai izstāvētu garu rindu. Tā kā mana Parīzes iepazīšana ilga vien trīs dienas, ikreiz bija jāizsver – gaidīt, piemēram, pie Grand Palais divas stundas uz izstādi, kas veltīta modes mākslinieka Žana Pola Gotjē daiļradei (man gan vairāk gribējās apskatīt pašu Lielo pili kā izcilu ekspozīcijas telpu), vai atlikt uz nākamo reizi. Pārdomāt savas plānotāja spējas var, arī stāvot rindā pie Eifeļa torņa vai pie Parīzes Dievmātes katedrāles. Tomēr visam ir alternatīva: pretī Grand Palais ielas otrā pusē atrodas Petit Palais – Mazā pils, mākslas muzejs, kur bez maksas var aplūkot dažādu laikmetu gleznas, skulptūras un citus artefaktus. Var nebraukt (nekāpt) 300 metru augstajā Eifelī, bet uz pilsētu nolūkoties no 210 metru lielā Monparnasa torņa 56. stāva (196 m) skatu laukuma. Te biļete maksā 15 eiro, bērniem un studentiem mazāk. Patiesības labad jāteic, ka Parīzē ir daudz muzeju, kur ieeja ir brīva vai arī bērniem līdz 16 gadu vecumam par ekspozīcijas apskati nav jāmaksā. Tā kā biju ieradusies kopā ar tūristu grupu, par daudz ko iepriekš bija padomāts.

Jaunais gads Parīzē

Viena no sagādātajām iespējām bija brauciens pa naksnīgo pilsētu, kad pēc darba dienas parīzieši atver savu mazo metālmežģīņoto franču balkonu durvis un bauda krēslas iestāšanos, dodas uz kādu no krodziņiem vai izsmalcinātiem restorāniem vai Sēnas krastā draugu lokā uzdejo tango. Griežas Mulinrūžas dzirnas, centrālās ielas un laukumi ir pilni bezrūpīgu ļaužu, tumsnēju slaidu stāvu, kas uzmācīgi piedāvā nopirkt dažādu lielumu eifelīšus un kātus selfiju taisīšanai, un tūristu, kas visai dīvaini izliec plaukstas vai sastājas pozās, veidojot ietvaru fotogrāfijai, kuras centrālie tēli ir Es un Eifeļa tornis.

Savukārt pats Eifeļa tornis – tumsā spoži izgaismots – dāsni tiek atalgots ar svētlaimīgiem sajūsmas saucieniem, kas kļūst vēl skaļāki brīdī, kad pilnā stundā 20 000 spuldzīšu (pa 5000 uz katru pusi) uzsāk traku gaismas skrējienu, kas ilgst piecas minūtes. Jaungada naktī cilvēku pūļi sapulcējas Trokadero laukumā pie Šaijo pils, lūkojas uz mirdzošo Eifeli, pusnaktī atkorķē šampanieti, novēl cits citam laimi un apdomā nākotnes plānus. Mana jūlija nogales pusnakts apņemšanās šajā vietā bija atgriezties Parīzē pavasarī.

Bon appetit

Jā, šī pilsēta ir svētki garšas kārpiņām. Ne velti ēdienam un dzērieniem, piemēram, Ernesta Hemingveja romānos par Parīzes laiku ir gana nozīmīga loma. Tā reiz kādā no labākajiem un visdārgākajiem restorāniem Senmišela bulvāra rajonā viņš mielojies ar diviem dučiem austeru – «dārgām, plakanām, iebrūnām marennes, nevis parastajām, apaļajām portugaises», piedzerot Pouilly Fuisse: «izņēmu tās no sasmalcinātā ledus sudraba trauka un vēroju, kā notrīc un sačokurojas to neticami maigie, brūnganie sāni, kad es uzspiežu tiem citrona sulu, un pēc tam atdalīju tās no gliemežnīcas un ilgi un pamatīgi košļāju» (Ernests Hemingvejs, Mūžīgi svētki, R., Zvaigzne, 1986., 490. lpp.). Šāda maltīte ir viegli īstenojama arī šodien, tomēr prieku var gūt, arī Sēnas malā apēdot turpat tikko ceptu krepi ar banāniem par trim eiro.

Viens no gastronomiskajiem mērķiem Parīzē bija Ladurē konditorejas apmeklējums. Tās vēsture sākas ar 1862. gadu, kad Lūiss Ernests Ladurē izveidoja ceptuvi. Laikā, kad barons Osmāns deva Parīzei citu seju – to pārveidojot par modernu pilsētu ar plašiem bulvāriem un parkiem –, arī Ladurē nolēma pievērsties kam jaunam un nodegušās ceptuves vietā 1871. gadā atvēra konditoreju. Tās māksliniecisko noformējumu veidojis slavenais plakātu un reklāmu mākslinieks Žils Šerē. 19. un 20. gadsimtu mijā Pasaules izstādes ietekmē arī parīzietes esot gribējušas modernu vidi, kur iemalkot tēju un kafiju un pārrunāt aktualitātes. Un tad laiks apstājās – Ladurē konditoreja tagad ir īsteni mietpilsoniska vieta ar pasteļkrāsu tasītēm, dažnedažādām kūku kastītēm, lentītēm, zelta rotājumiem un salvetēm ar zīmola vinjetēm.

Tomēr tās lielākais lepnums – makarūni – ir patiess gardums. Šīs apaļās mazās kūciņas ir kā kraukšķīgas mandeļu miltu, olbaltuma un cukura gliemežnīcas, ko vidū satur maigs pildījums. Makarūni ik rītu top Ladurē laboratorijā, un tajā tiek strādāts, lai katru jaunu sezonu varētu piedāvāt kādu nebijušu garšu. Citronu, pistāciju, rožu, lakricas, piparmētru, šokolādes, kafijas, aprikožu, vaniļas, zemeņu, Marijas Antuanetes tējas un citu garšu – pavisam 18 – var nobaudīt un arī nopirkt. Un arī šeit gandrīz vienmēr ir rinda. Šo kārumu īpašās garšas laiks ir ļoti īss – vien četras dienas, tomēr makarūnus var pasūtīt arī internetā vai atvest mājās kā īpašu suvenīru no Parīzes tiem, kas to spēs novērtēt. Viena šī mandeļcepumiņa cena – 2,60 eiro.

Vieta triumfam

Izejot no konditorejas atpakaļ uz ielas – es piekristu, ka tā ir pasaules skaistākā iela –, tā vien gribas dziedāt Les ChampsElysees kopā ar Džo Dasēnu: «Elizejas laukos saulē, lietū, dienvidū vai pusnaktī ir viss, ko tu vēlies.» 1,9 kilometrus garā un 70 metrus platā avēnija piedāvā plašu ieskatu varonīgajā franču vēsturē, šīs tautas komercprasmē un mīlestībā uz skaisto. Tās vienā galā ir 50 metrus augstā Triumfa arka, otrā Konkordijas laukums ar 3200 gadu veco Luksoras obelisku, astoņām statujām, kas simbolizē Francijas pilsētas, pa vidu – daudz skaistu ēku: viesnīcu, dažādu pārstāvniecību, iestāžu, veikalu.

Elizejas lauku avēnija ir kļuvusi par triumfa ceļu – ne vien tāpēc, ka pa to 1840. gadā dzimtenē no Sv. Helēnas salas tika nogādātas Napoleona I mirstīgās atliekas, bet arī tāpēc, ka Elizejas laukos dažādos laikos notikušas un notiek militāras parādes: 1919. gadā caur Triumfa arku soļojis sabiedroto karaspēks uzvaras parādē, 1944. gadā Šarls de Golls vedis gājienā tautu pēc Parīzes atbrīvošanas. Viena no krāšņākajām parādēm notiek 14. jūlijā – Bastīlijas dienā.

Laikā, kad bijām Parīzē, pilsēta gatavojās Tour de France noslēgumam – tā 21. posms 109,5 kilometru garumā (kopumā – 3360 km no 4. līdz 26. jūlijam) beidzās Elizejas laukos. Ir ārkārtīgi patīkami vērot videomateriālos, kā riteņbraucēji traucas garām Eifelim, Luvrai, dodas pretim Triumfa arkai, kā notiek uzvarētāju apbalvošana, tai mirdzot fonā. Uzvarētājs noskūpsta kausu – un es mīlu riteņbraukšanu, kas mani iepriekš nav interesējusi.

Māksliniecisks izsalkums

Hemingvejs bija pārliecināts, ka mākslu labāk skatīties tukšu vēderu. Vēl vairāk – viņaprāt, «gleznas kļūst skaidrākas un dziļāk izjūtamas, un skaistākas, ja no bada smeldz pakrūtē un vēderā vāveres lēkā», un arī gleznotājam «tādas ne visai veselīgas, toties pirmreizējas domas nāk no bezmiega un badošanās». (Ernests Hemingvejs, Mūžīgi svētki, R., Zvaigzne, 1986., 460. lpp.) Manas šīsreizes vizītes mākslas galvenais akcents bija Orsē muzejs. Projektēta 1900. gada pasaules izstādei, ēka sākotnēji bijusi dzelzceļa stacija, pārcietusi nojaukšanas draudus 20. gadsimta 70. gados, tā 1986. gadā deva mājvietu mākslas muzejam, kur aplūkojami dažādu mākslas nozaru darbi no 1848. līdz 1914. gadam. Milzīga celtne, kur var ilgi staigāt un pētīt mākslas darbus un cilvēku ieradumus – un vienīgais, kā trūkst, ir laiks un spēja ilgstoši noturēt uzmanību. Lielāko skatītāju interesi piesaista impresionistu, neoimpresionistu un simbolistu kolekcijas – žigls foto vai selfijs, pašapzinīgs smaids, un vidusmēra skatītājs ienirst nākamajā telpā.

Staigājot pa Parīzi trīs dienās bija noieti 50 kilometri. Kāds attālums pievārēts ar kuģīti, metro un autobusu – nav zināms, tomēr tas viss ļāvis arī īsi aplūkot Sitē un Senluī salu, Dievmātes katedrāli, pastaigāt pa Latīņu kvartālu, pie Operas gaidīto deju vietā piedalīties kādā manifestācijā, ieskriet Lafajeta galerijā, bet tur neko nenopirkt, atvilkt elpu uz majestātiskās Marijas Magdalēnas baznīcas kāpnēm, iegriezties Luvrā un Monmartrā. Trīs lieliskas dienas, lai iemīlētos.