Pārsteidzoši eiropeiskā Zimbabve
Gatavojoties ceļojumam uz Zimbabvi, un arī pēc atgriešanās mājās samērā bieži nācās saskarties ar neizpratni – kāda suņa pēc pašam labprātīgi doties uz to Dieva aizmirsto nostūri?
Ko tur meklēt? Parasti šos jautājumus laidu gar ausīm, jo likās – ir taču tik interesanti apmeklēt eksotiskas zemes, izbaudīt jaunatklāsmes prieku un ikviens patiesībā vēlētos turp aizceļot.
Taču, kad kāda paziņa ar gandrīz vai līdzjūtību sejā pajautāja – ko tu tur tajā Āfrikā esi pazaudējis, vai tad nabadzību, netīrību un atpalicību nevar pietiekami saskatīties tepat apkārt, tad apjautu, ka daudziem par Āfriku ir izveidojies visai vienpusīgs priekšstats – it kā tā būtu vieta, kur tūristu labsajūtu bojā izbadējušies bērni ar uzpūstiem vēderiem, nošmulējušies vīreļi, kuru vienīgais dzīves mērķis ir izmānīt no tevis kādu dolāru, un apkārt staigā bārdaini teroristi ar kalašņikoviem rokās. Tas ir vieta, no kuras normālam cilvēkam jāvairās visiem iespējamiem līdzekļiem.
Patiesībā Afrikā, vismaz pilsētās, cilvēku dzīve vispārējos vilcienos daudz neatšķiras no dzīves Latvijā. Īpaši, ja atceramies apstākļus, kādi Latvijā bija deviņdesmito gadu vidū, kad, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, vidējā darba alga uz rokas bija 104 eiro (1995. gadā). Cilvēki Āfrikā ir ļoti draudzīgi, atvērti un miermīlīgi, savukārt daba neatkārtojama. Diez vai citur pasaulē var piedzīvot situāciju, kad Zambezi upes krastā uz ugunskura vāri vakariņas un nepilnu simts metru attālumā pļaviņā ganās zilonis. Nekur citur divos naktī nepamodīsies no mežonīgiem (vārda burtiskā nozīmē) zvēru trokšņiem – nīlzirgu raustīgās urkšķēšanas, hiēnu trauksmainās gaudošanas, mērkaķu bezjēdzīgās spiegšanas un lauvu laiskās rūkšanas. Šie trokšņi nāk no apkārtnē esošā meža (krūmāja), bet turpat blakus miteklim esošajā klajumā skaļi un monotoni zāli plūc zilonis.
Ja nakts ir bezmēness, tad ir tik tumšs, ka pat ziloņa kontūras nevar lāga saskatīt, bet, ja pie debesīm spīd mēness, tad skats ir neaizmirstams.
Miljardieru zeme
Zimbabvi Latvijā bieži piemin, lai raksturotu kādu līdz galam nolaistu vai atpalikušu parādību. Piemēram, «ielas bedrainas kā Zimbabvē» vai arī «ekonomika nolaista kā Zimbabvē». Patiesi, statistika liecina, ka iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Zimbabvē ir viens no zemākajiem pasaulē.
Zimbabve nonāca pasaules uzmanības lokā 2008. gadā, kad tur sākās hiperinflācija un gandrīz visi Zimbabves iedzīvotāji kļuva par miljardieriem. Maizes kukulītis maksāja miljardus vietējo dolāru. 2008. gada novembrī inflācijas līmenis sasniedza astronomiskus apmērus un valsts centrālā banka sāka izlaist 100 triljonu (1 ar 14 nullēm) banknotes. Šajā situācijā iedzīvotāji par reālo maksāšanas līdzekli izvēlējās ASV dolāru. 2009. gadā Zimbabves centrālā banka (viena no modernākajām ēkām pašā galvaspilsētas Harares centrā) pārtrauca savas naudas emisiju un sāka veikt norēķinus vienīgi ASV dolāros. Arī tagad veikalos un citur visas cenas ir nominētas ASV dolāros. Apritē ir tikai ASV dolāru banknotes, kuras ir līdz pēdējam nolietotas un pārvērtušās pelēkos, gumijotos papīriņos, bet nav monētu, tāpēc lielas problēmas rada maiņas nauda. Maiņas naudai tiek izmantotas kaimiņvalstu monētas – Dienvidāfrikas randi un Botsvānas pulas. DĀR rands tiek izmantots pēc ļoti parocīga kursa – 1 rands vienāds ar 10 ASV centiem. Problēma gan tā, ka veikalos bieži pietrūkst arī šo monētu un kasieri atlikuma vietā piedāvā kādas sīkpreces – konfektes, pildspalvas, vietējā ražojuma košļājamās gumijas (garšo kā savulaik Kalev ražojumi), skoča ruļļus utt.
Ierodoties Zimbabvē, galvenais pārsteigums ir salīdzinoši augstais civilizētības līmenis un pat eiropeiskums, kas disonē ar «pasaules nabadzīgākās valsts» statusu. Harares lidosta ir tīra, moderna un vizuāli atbilst visaugstākajiem standartiem. Braucot uz pilsētu, ceļmalas ir samērā sakoptas. Pilsētas centru rotā daudzas augstceltnes, kuras no tālienes veido modernas pilsētas siluetu. Harares priekšpilsētās ir plaši savrupmāju rajoni, kas slīgst ziedos un zaļumos. Zemu, platu vainagu koki plato ielu malās veido ēnainas tuneļveida alejas, kas rada iespaidu par apkārt esošu pārticību un labklājību. Šī ilūzija lielā mērā saistīta ar Zimbabves vēsturi.
Balto ietekme
Zimbabve nonāca valsts pamatiedzīvotāju pārvaldē krietni vēlāk nekā citas postkoloniālās Āfrikas valstis un līdz ar to ir saglabājusi vairāk balto pārvaldes pēdas. Līdz 1980. gadam tā saucās Dienvidrodēzija un galvaspilsētas nosaukums bija Solsberija. Tolaik valstī dzīvoja nepilni 300 tūkstoši balto, kas veidoja vairāk nekā 4% no visiem iedzīvotājiem. Tieši balto kopiena savās rokās turēja visu politisko un arī ekonomisko varu. Šiem nedaudz vairāk nekā 4% Zimbabves iedzīvotāju piederēja ap 70% visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Mūsdienās valstī ir palikuši mazāk nekā 50 000 balto iedzīvotāju, no kuriem dažus izdevās satikt. Ļoti interesanti un kolorīti personāži. Gluži kā izkāpuši no piecdesmito gadu filmām par baltajiem Āfrikā. No viņiem burtiski staroja milzu pašcieņa un neiedragājama pārliecība par sevi.
1980. gada 18. aprīlī Zimbabvē beidzās balto mazākuma kundzība un pie varas nonāca valsts pamatiedzīvotāji, kuru intereses pārstāvēja vietējais atbrīvošanās cīņu vadonis Roberts Mugabe. Brīdī, kad R. Mugabe savās rokās pārņēma valsts vadību, Zimbabve pēc Āfrikas mērogiem skaitījās pārtikusi valsts. Tagad daudz kas ir mainījies. Pēc 34 patstāvīgas saimniekošanas gadiem R. Mugabe vēl arvien ir valsts prezidenta godā, bet valsts ir novesta līdz «pasaules nabadzīgākās valsts» statusam. Patiesības labad jāsaka, ka, par spīti ekonomiskajai katastrofai, kas iesākās pēc zemes reformas (lasi: zemes atņemšanas baltajiem) iepriekšējā gadu tūkstoša pēdējos gados un turpinājās ar hiperinflāciju nultajos gados, tagad Zimbabve pamazām atkopjas un tūristu apmeklētākās vietas vizuāli izskatās visnotaļ labklājīgas. Īpaši uz gaidītās kliedzošās supernabadzības fona.
Uzvalks – pārticības simbols
Pirmajā dienā Hararē, aizejot uz piepilsētas rajonā esošu tirdzniecības centru, nācās pat piedzīvot zināmu vilšanos, jo šis centrs pēc savas struktūras, izmēriem un vizuālā izskata tikpat kā nemaz neatšķīrās no līdzīga centra Purvciemā, Ziepniekkalnā vai Pļavniekos. Gan pēc izmēriem, gan dizaina. Vienīgā atšķirība bija tā, ka gandrīz visi apkārtējie bija ar melnu ādas krāsu un vīrieši daudz biežāk bija tērpušies uzvalkos un valkāja kaklasaites. Zimbabvē staigāt uzvalkā nozīmē demonstrēt savu piederību pie augstākiem sabiedrības slāņiem. Ar Lūku, jaunu vīrieti, kurš mūs sagaidīja lidostā un izīrēja džipu ceļojumam pa valsti, iznāca satikties trīs reizes, un katru reizi viņš bija ģērbies citā uzvalkā. Tādā veidā viņš demonstrēja mums (saviem klientiem), ka nav nekāds prastais puisis, kurš staigā vienā uzvalkā, bet gan ka ir vairāku uzvalku īpašnieks. Dziļos laukos nabadzība ir daudzkārt uzkrītošāka, bet arī tur starp baskājainiem un pavisam trūcīgi ģērbtiem cilvēkiem gadījās kādi, kas pat svelmē un putekļos gar ceļa malu pārvietojās uzvalkā un košā kaklasaitē. Tādos gadījumos pie sevis nospriedām – skolas direktors vai vietējās municipalitātes vadītājs.
Zimbabves neafrikāniskums izpaužas ne tikai cilvēku radītajā ainavā, bet arī apkārtējā dabā. Ja pilsētās tiek audzēti dažādi krāšņumkoki, kas rada afrikānisku iespaidu, tad, izbraucot no Harares, ainava kļūst ļoti līdzīga Latvijas ainavai. Zālaini, aizauguši lauki un kokiem apaugušas ceļmalas. Neparasti šķiet nenovāktie kukurūzas lauki. Kukurūzas stiebri jau sen kā nokaltuši, bet tie joprojām stāv kā nenovākti. Sākumā šī ainava izraisīja neizpratni, līdz ievērojām, ka Zimbabves laukos tikpat kā neredz tehniku. Pirmos traktorus mēs ieraudzījām jau ceļojuma beigās, kad pa citu ceļu atgriezāmies Hararē, un tie paši bija paredzēti ceļmalu appļaušanai. Acīmredzot kukurūza tiek novākta, nevis to nopļaujot, bet gan ar rokām savācot graudu vālītes.
Augļu nabadzība
Tiem, kuri iedomājas, ka Āfrika ir kāda augļu paradīze, Zimbabves apciemojums varētu likt smagi vilties. Augļi šajā valstī tiek audzēti maz un no vietējiem lauksaimniecības produktiem pašaudzēti (tas ir – tie, kurus pārdod vietējie ceļmalās) ir gandrīz vienīgi ķirbji un mitrākās vietās negaršīgi (ļoti miltaini, ar staipīgu sulu) arbūzi. Apdzīvotu vietu centrālajos laukumos (tādos kā tirgos) pārdošanā ir arī banāni, tomāti un dažviet arī iezaļgani, skābi apelsīni. Taču tā pārsvarā ir prece, kuru vietējais uzņēmējs atved no sakņu bāzes un izdala vietējām sievām tirgošanai.
Kad pirms ceļojuma divus mūsu līdzbraucējus bez Āfrikas ceļojumu pieredzes brīdināju, lai pat necer uz kādu augļu bagātību un ka mūsu RIMI lielveikalu sortiments ir krietni bagātāks, viņi man neticēja. Uz vietas nācās pārliecināties, ka man bijusi taisnība. Par banāniem domas dalījās. Vieniem uz vietas nopērkamie sīkie Āfrikas banāni šķita garšīgāki nekā RIMI plauktos atrodamie, bet citiem ne. Vienīgais auglis, kura kvalitāte neapšaubāmi bija ievērojami pārāka nekā jebkuram Latvijā nopērkamam analogam, bija avokado. Tie Zimbabvē (ne lielveikalā, bet pie ielu tirgoņiem) bija daudz lielāki, svaigāki un garšīgāki nekā Latvijā. Lai avokado nogādātu Latvijas platuma grādos, tie jānovāc pavisam zaļi, kad tie vēl nav sasnieguši savu dabiskās gatavības izmēru, un tādi sīki, ar neproporcionāli lielu neēdamo kodolu, jātransportē pāri jūrām. Garantija, ka pa ceļam vai veikala plauktā šis zaļi plūktais auglis nogatavosies, nav nekāda.