Uzbekistānas Austrumu pasaka
 
Registānas laukums. Samarkandas centrālo laukumu grezno trīs medreses, kas celtas laikposmā no 15.-17. gadsimtam ©Anita Daukšte

«Karsts kā Taškentā,» reizumis dzirdēts sakām. Uzbekistānas galvaspilsētā Taškentā tiešām valda svelmīgs un nospiedošs karstums – par to pārliecinājās visi, kas bija kopā ar Valsts prezidentu oficiālajā vizītē šai skaistajā Centrālāzijas zemē.

 Toties otrā lielākā pilsēta un senā galvaspilsēta Samarkanda ir Austrumu pasaku cienīga vieta – tādu arhitektūras pērļu daudzuma nekur citur Āzijā nav.

Taškenta – atdzimusi pēc 1966. gada

Taškenta neraisa nekādu back to USSR kultūršoku, kā varētu domāt no kādreizējās padomijas republikas. Koptas ielas, vasarīgi ģērbti ļaudis, ne tik vecas ēkas. Dīvaini, pat vispār nav ļoti senu ēku... tikko paspējat tā nodomāt, tā tūlīt seko vietējo stāsts, ka 1966. gadā zemestrīce pilsētu gandrīz pilnīgi nopostīja. Drausmīgajā zemestrīcē, kuras pazemes grūdieni turpinājās pusgadu, bojā gājuši 14 cilvēki, toties miljoni palikuši bez pajumtes. Visa brālīgā Padomju Savienība tad sūtījusi savas celtnieku triecienbrigādes, lai atjaunotu Uzbekistānas galvaspilsētu.

Tagad pilsētā dzīvo gandrīz 5 miljoni iedzīvotāju. Par iedzīvotāju turības līmeni parasti vislabāk vēsta nevis oficiālā statistika (kura saka, ka vidējā alga esot aptuveni 500 USD), bet gan automašīnas uz ielām. Uz ielām Taškentā galvenokārt var vērot Chevrolet markas automašīnas, jo to ražotne atrodas tepat, Uzbekistānā. Ekonomika vēl tikai dodas uz atlabšanas pusi, jo iepirkties jādodas nevis ar maku... bet gan ar čemodānu – vietējā valūta – sums – inflācijas dēļ nonākusi līdz prāvām naudas čupām. Proti, viens eiro – tas ir aptuveni 3000 sumu, bet kilograms gardo rozīņu, piemēram, maksā 18 000 sumu. Lai nu kas, bet matemātika šeit ir jāzina.

Tādu, kas ar matemātiku draugos un savus miljonus sumu zina skaitīt, Uzbekistānā ir gana daudz – tieši šīs valsts iedzīvotāji aizņem trešo vietu Latvijā pēc termiņuzturēšanās atļauju izpircēju skaita pēc krieviem un ķīniešiem. Uzbeki labprāt investē un pērk nekustamos īpašumus Latvijā, lai iegūtu iespēju ceļot Šengenas zonas ietvaros un ostītu liberālās demokrātijas piesātināto gaisu. Pašiem šajā jomā ir visai autoritārs vadītājs prezidenta Islama Karimova personā, bet, zinot bēdīgo Arābu pavasara pieredzi, kur autoritāros līderus nomainīja radikālie islāmisti, viņa valdīšana vairs nešķiet nekāds pliķis pārliecinātajiem Rietumu demokrātijas apoloģētiem. Jo, kas attiecas uz ticības jautājumiem, šeit tiek ievērots ļoti liberāls princips – gandrīz neviena sieviete nestaigā hidžabā (jo oficiālās iestādēs, šādi tērptu, iekšā nelaidīs), bērniem ir piektdienās (musulmaņu svētajās dienās) jāsēž skolā, nevis mošejā. Turklāt valdīšana veic visai nopietnus drošības pasākumus, lai radikālie islāmisti valstī neiefiltrētos no kaimiņu Afganistānas puses, viešot valstī jebkādas jukas.

Samarkanda – Austrumu kultūru krustcelēs

Uzbekistānas otro lielāko pilsētu Samarkandu var dēvēt arī par brīvdabas muzeju. Šī ir senās Romas līdzgaitniece, viena no vecākajām pilsētām pasaulē. Dibināta aptuveni 700. gadā pirms mūsu ēras, tā ir bijusi Zīda ceļa krustpunkts, viduslaiku Austrumu zinātnes un kultūras centrs, valdnieka Timura (dēvēta arī par Tamerlanu, 1336–1405) impērijas galvaspilsēta. Šķiet, ar valdnieka jeb emīra Timura vārdu saistās visas skaistākās celtnes šajā pilsētā, un nevar izskaidrot nevienas izcelsmi, neizstāstot kādu Timura dzīves detaļu. Timura milzīgā impērija un karagājieni aptvēra visu Vidusāziju, daļu Kaukāza, Afganistānu, Irānu. Viņš devās karagājienos uz Turciju, grāva Čingishana mongoļu Zelta ordu austrumos, iekaroja daļu Indijas, rietumos bija pat aizgājis līdz Maskavai, taču negaidīti pagriezās atpakaļ. Viņa talanti iesniedzas ne vien nežēlīgā un pārdomātā valsts pārvaldē, kā arī asiņainos karagājienos, bet arī pilsētu labiekārtošanā, ceļot mošejas un medreses. Slavenākā viņa laikā uzceltā mošeja ir Bibi – Hanumas mošeja, kas celta par godu viņa mīļotajai sievai. Milzīgajam mošejas kupolam bija jābūt pēc emīra pavēles celtam tā, lai tas būtu redzams no jebkuras vietas tā laika pilsētā. Ar šīs mošejas celtniecību saistās leģenda par emīra sievas attiecībām ar arhitektu, kamēr Timurs bija kārtējā karagājienā, bet nedomāsim ļauni – fakti liecina, ka viņai mošejas celtniecības laikā jau bija 60 gadu, tā ka diez vai tas bija kas vairāk par dvēseļu kopību. Pats emīrs bija ražens vīrs visos centienos, arī mīlas frontē – viņam bija 18 sievas un 37 bērni. No tiem karaliskajā statusā iekļāvās četri dēli – Timurīdu dinastijas turpinātāji – un vairākas princeses.

Taču, kas attiecas uz leģendām saistībā ar Timuru, visdraudīgākā no tām saistās nevis ar viņa dzīvi, bet gan ar nāvi un kapu. Timurs mira 69 gadu vecumā karagājiena laikā uz Ķīnu, un viņa līdzgaitnieki viņa pīšļus nogādāja Samarkandā, kur virs kapa 1404. gadā tika uzcelts greznais Gur Emir mauzolejs, kur apbedīts Timurs un viņa mazdēls. Saskaņā ar senu pravietojumu, tikko Timura mirstīgās atliekas tiks aizskartas, sāksies briesmīgs un asiņains karš. Irānas šahs 1747. gadā paņēma tikai nefrīta plāksni, kas sedza emīra kapu, un Irānu skāra postoša zemestrīce. Savukārt naktī no 1941. gada 20. jūnija uz 21. jūniju padomju arheologiem sagribējās atvērt Timura kapu, ko viņi arī izdarīja... un 22. jūnijā sākās postošākā un asiņainākā divu totalitāro varu pretstāve – Hitlera Vācija uzbruka PSRS. Tagad Timura pīšļi, drošs paliek bailīgs, glabājas piecus metrus zem mauzolejā esošā sarkofāga, lai nevienam neienāktu prātā kaut ko tur aiztikt.

Samarkandas uzplauksme Timurīdu dinastijas laikā neapstājās – tā turpinājās arī viņa mazdēla Mirzo Ulugbeka (1394–1449) laikā, kurš Samarkandu padarīja par pasaules zinātnes centru. Šobrīd no varenās Ulugbeka observatorijas ēkas nav īsti nekas palicis, uz tās drupām ir izveidots muzejs un palikusi vien daļa no senā sekstanta, ko šis valdnieks, ģeniālais astronoms, filozofs un matemātiķis radīja Samarkandā. Ulugbeks bija viens no mūsdienu astronomijas pamatlicējiem, par kura lielāko nopelnu uzskata zvaigžņu kataloga izveidošanu. Viņa astronomiskās kartes, sauktas par Ulugbeka tabulām, tika plaši lietotas arī Eiropā jūras navigācijas vajadzībām.

Ar Ulugbeka vārdu saistās pati slavenākā Samarkandas vēsturiskā vieta, ko daudzi redzējuši skatu kartītēs – Registāna laukums. Tagad to veido Ulugbeka medrese, kas būvēta 1417. gadā, TillaKari medrese ar mošeju (1660. gads) un Šerdora medrese (tā dēvētā Lauvu mītne), kas būvēta 1636. gadā.

Ēkas ir lieliski restaurētas, un Samarkandas vēsturiskais centrs tagad ir tūristu iecienīta vieta, kur nodoties Austrumu arhitektu un valdnieku ieceru varenības vērošanai un pa skaisti bruģētu gājēju ielu doties līdz Siabas tirgum, kur par tūristu rocībai pielāgotām cenām iegādāties uzbeku amatnieku darinājumus – lieliskus keramikas šķīvjus un pialas, zīda un kamieļvilnas lakatus, izšūtas tradicionālās cepurītes – tibeteikas, kā arī sulīgus augļus. Tikai neiedomājieties to darīt vasarā – 42 grādu karstumā ekskursija atgādinās pekles apmeklējumu.

Uzbeku plova noslēpumi

Ja cilvēka vēlmes ir pieticīgākas par varenās senatnes iepazīšanu, tad Uzbekistānā var garantēti nodoties daudz piezemētākām baudām, proti, ēšanai. Uzbeku viesmīlībai, šķiet, nav robežu, un viesis tiks ēdināts ar sulīgu jērgaļu, barojošām zupām, gaļas un zaļumu pīrāgiem (samsu), zirggaļas ruletēm, dārzeņiem un tā, kamēr vien nesauks vārgā balsī: pietiek, es vairs nevaru! Slaveno uzbeku plovu pasniedz jau šīs maltītes beigās, tas esot tāds «promiešanas ēdiens», proti – ja pasniedz plovu, tad zini, ka nu jau jāpošas mājup. Tas gan neattiecas uz tā dēvēto kāzu plovu, jo uzbeku kāzās plovu pasniedz kāzu rītā, turklāt visiem, kas ieradušies sveikt jauno pāri. Tādu parasti esot ap 800–1000 cilvēku, ja vien līgavainis nav bārenis. Ja bārenis, tad plovu nākšot baudīt ap 500, smej uzbeki.

Bet kur tad solītais plova noslēpums? Pirmkārt, domājot par to, kas ir uzbeku plovs, uzreiz aizmirstiet par tām rīsgaļas putras garšām, ko šeit Latvijā dēvē par plovu. Īstajā plovā ir kurdjuka jēra gaļa, īpašas garšvielas, rozīnes, žāvētas aprikozes, turku zirņi... un tā tālāk. Bet galvenais plova noslēpums ir pareizie rīsi – tie ir piecas reizes dārgāki par parastajiem, un jāprot tādus nopirkt. Vispār Uzbekistānā esot 12 dažādas plovu receptes, tā ka – atliek vien doties turp, lai visas nobaudītu. Un nav jau nemaz tik grūti – Uzbekistan Airways atceļā no Ņujorkas uz Rīgu aizraus līdz Taškentai nieka piecās stundās.