Šogad 28. maijā apritēja tieši gads, kopš Eiropas lielāko pilsētu, Turcijas galvaspilsētu Stambulu, skāra plaši nemieri, kas vēlāk izplatījās visā valstī.
Nemieri sākās kā vides aktīvistu protesti pret Stambulas centrā esošā Gezi parka koku izciršanu, taču vēlāk kļuva par protestiem pret Turcijas premjera Redžipa Tajipa Erdogana valdību. Maija sākumā Turciju satricināja Somas traģēdija ar 400 ogļraču bojājeju un atkal izcēlās demonstrācijas pie Gezi parka – Taksima laukuma.
Pirms gada fotogrāfijas un video no Stambulas Gezi parka un Taksima laukuma apkārtnes atgādināja kaujas lauku – kaut ko līdzīgu tam, ko tagad vērojām no Kijevas Maidana vai Odesas Arodbiedrību nama. Likās, ka nu jau Stambula jāizsvītro no drošajiem tūrisma maršrutiem – viena no skaistākajām un senākajām pilsētām, pilsēta, kurā savijas rietumniecisks darbīgums un steiga ar austrumniecisku greznību un vēsturisku pamatīgumu. Taču, lai slavēts Dievs un Allāhs vai arī turku viedais praktiskums, vai arī visi kopā – Stambula ir viens lielisks tūrisma galamērķis vēl šobaltdien.
Taču šobrīd Gezi parks stāv kā stāvējis un Taksima laukumā nekas neliecina par liesmojošām barikādēm pirms gada. Tiesa gan – ap Taksima laukumu vairs nav autosatiksmes, un autobusi, kas nogādāja tūristus no lidostām tieši uz to, tagad piestāj 300 metru tālāk, tādējādi samulsinot tos, kas ierasti vēlējās nokļūt no lidostas tieši Stambulas «murdā», kā varētu dēvēt Taksima laukumu un pie tā sākušos Istiklala bulvāri – pilsētas lielāko gājēju ielu, kuras bruģi katru dienu min vairāk nekā miljons cilvēku. Teju puse Latvijas vienā dienā iziet cauri vienai ielai! Bet Stambulas mērogiem tas nav nekas: te tak nu jau kādi 18 miljoni cilvēku dzīvo.
Ļaužu drūzmas vilinājums
Ja Rīgā reizumis ielas šķiet kā izmirušas, Stambulas centra (Bejoglu rajona) ielās dzīvība kūsā augu diennakti. Istiklala bulvāra (Istiklal Cadessi) visā garumā stiepjas vietējo un ārzemju zīmolu veikali, bet, sānieliņās ienirstot, turku restorāni un mazās bodītes, kur, šķiet, var nopirkt visu – galvenais, bez steigas, lai neizskatītos pēc badīga tūrista, kam var iesmērēt visu ko. Veikali strādā līdz pulksten 23 vakarā, bet krogi un bodītes – līdz pēdējam klientam, kas nozīmē, ka var arī līdz rītam. Veikalu piedāvājumu nekārojošo tūristu maršruts pa Istiklala bulvāri var vest arī ar vēsturisko tramvaju Nostaljik līdz ielas galam, kur pavisam nedaudz jāpaietas līdz slavenajam Galatas tornim, ko cēluši dženovieši 1348. gadā. Tajā ir vērts uzbraukt, lai baudītu elpu aizraujošo skatu uz Zelta raga līci Bosfora jūrā un vēsturisko Stambulas centru.
Ja uz Galatas tilta, kas pāri Bosforam, jūs neievilks kādā no tā pirmā stāva (!) zivju restorāniem, tad dodieties vien tālāk: cauri slavenajam Garšvielu tirgum uz Sultanahmetas centru. Garšvielu tirgus ir slavens ne tikai ar galvu reibinošām austrumniecisku zālīšu un garšas kārpiņas kutinošu saldumu smaržām, bet arī ar tikpat reibinošām cenām, tā ka šeit labāk ļauties acu priekiem un smaržu bagātībai, nevis atdarīt savus makus. Gan vēl paspēsiet to izdarīt Grand Bazar jeb lielajā Stambulas tirgū, kas turpat Sultanahmetas rajonā vien ir.
Civilizāciju saskares centrā
Sultanahmetas rajons ir Stambulas Vecrīga. Tādā nozīmē, ka caur Sultanahmetas apskati var iegūt priekšstatu par Eiropas lielākās pilsētas vēsturi. Tās pilsētas, kas vēsturiski ir dēvēta par Bizantiju un Konstantinopoli. Stambula izsenis bijusi vairāku nosacītu civilizāciju galvaspilsēta: Romas impērijas laikā (330.–395.), Bizantijas impērijas laikā (395.–1204. un 1261.–1453.), Latīņu impērijas laikā (1204.–1261.), Osmaņu impērijas laikā (1453.–1922.). Tikai pēc Ataturka vadītās revolūcijas un Osmaņu impērijas sabrukuma Turcijas galvaspilsēta ir Ankara.
Sultanhmetas centrā esošā Sv. Sofijas katedrāle ir Eiropas civilizācijas vēsturiskā glezna – 1400 gadus vecā būve, viens no dižākajiem pasaules arhitektūras pieminekļiem. Tā uzcelta Justiniāna I valdīšanas laikā no 532–537 m.ē. Vēlāk, 15. gs. tai pievienojot minaretus, katedrāle tika pārveidota par mošeju. Vairāk nekā 1000 gadu katedrāle bija Bizantijas impērijas spožums un vienlaikus lielākā baznīca pasaulē. Šobrīd ēka ir muzejs, kas krāšņuma un varenības ziņā Eiropā sacenšas vienīgi ar Vatikāna majestātiskajām sienām. Caur Sv. Sofijas katedrāles otrā stāva galerijas mazajiem lodziņiem var redzēt Turcijas reliģiskās pārliecības simbolu – milzīgās Zilās mošejas pelēkos kupolus. Zilo mošeju no 1609. līdz 1619. gadam uzcēla sultāna Ahmeta I (viņa vārdā nosaukta Sultanahmeta) arhitekts Mehmets Aga. Mošejas seši minareti (parasti pie mošejām ir viens vai divi minareti) tika uzskatīti pat par izaicinājumu islāma svētvietai Mekai. Ja pie Sv. Sofijas katedrāles pārsvarā drūzmējas tūristu rindas, tad pie Zilās mošejas pulcējas ne vien tūristu, bet arī ticīgo pūļi. Lūgšanas Zilās mošejas austrumniecisko ziedu rakstos apgleznotajās sienās skan kā pastāvīga murdoņa, saplūstot tūristu apbrīnas pilnajām nopūtām.
Osmaņu impērijas sultānu rezidence 400 gadu garumā bija Topkapi pils, kuras plašās ēkas un saloni stiepjas gar Bosfora jūru, ar skatu uz Zelta ragu un Marmora jūru. Šajā muzejā var vērot gan senos sultānu ģērbus un izsmalcinātos traukus, gan ieročus, gan dārglietas (lielāko briljantu pasaulē). Taču eiropieša acīm saprotamāka austrumnieciskā greznība, kas robežojas ar estētisku izvirtību, gan būs vērojama Osmaņu impērijas sultānu jaunajā (1853. gadā celtajā) Dolmabačes pilī, kas atrodas tieši Bosfora līča pretējā pusē.
Ja gribas pamest Sultanahmetu, tad tūristu izvēles ir –doties šopingā uz Grand Bazar. Ja nē, tad var apmeklēt vienu no mistiskākajām apskates vietām – Bazilikas cisternu. Mana izvēle jau vairākkārt ir kritusi uz pēdējo. Tieši pretī Sofijas katedrālei atrodas bizantiešu imperatora Justiniāna laikā 532. gadā tapušais apskates objekts –Bazilikas cisterna. Tas ir velvēts pazemes rezervuārs, ko balsta 336 kolonnas, katra aptuveni astoņus metrus augsta. Nolaižoties pazemē, kur «it kā nekā nav», pārņem teju maģiska nolemtības sajūta un arī apjausma par tālās pagātnes inženieru gudrību, kas pamanījās no turku sultāniem vairāku gadsimtu garumā noslēpt milzīgu ūdens rezervuāru, kas savulaik izmantots pilsētas ūdensapgādei. Izrādās, ka noslēpumainais objekts ir kalpojis kā iedvesmas avots arī mūsdienu bestselleru autoram Denam Braunam, jo tieši Bazilikas cisternā Stambulā atrisinās viņa jaunākā grāvēja Inferno mīkla. Tieši šeit, gluži kā elles loka līkumos, tiek noglabāta cilvēci sagraujošā inde... nu, un kā tad atrisinās šīs postošās apokalipses draudi, to tad lasiet Inferno, nesagrausim ar avīzi Dena Brauna biznesu, atstāstot viņa romāna centrālo noslēpumu.
Stambulai ir sava Jūrmala
Protams, šis apgalvojums ir neprecīzs, jo Stambula jau pēc būtības ir jūras, pat divu – Melnās un Marmora jūras – krastos. Taču, ja pēc miljonu pilsētas steigas, auto un cilvēku drūzmas gribas izbaudīt ko līdzīgu piejūras ciemu romantikai, jādodas ar kuģīti pāri Marmora jūrai uz Prinču salām. Pa ceļam aptuveni stundas braucienā pa jūru jūs vērosiet reidā stāvošos kuģīšus un vērosiet priecīgu delfīnu lēcienus virs ūdens. Par Prinču salām tās tiek sauktas tāpēc, ka kalpojušas kā izsūtījuma vieta Osmaņu impērijas prinčiem laikos, kad Stambulu bija iekarojis kāds cits. Trimdinieki vispār šīs salas iecienīja – krievu revolucionārs Ļevs Trockis šīs salas arī apguva kā savu pirmo trimdas vietu.
Kopumā Prinču salas ir deviņas, bet, lai neapgrūtinātu sevi ar to nosaukumu iegaumēšanu, teikšu, ka no kuģīša ir jāizkāpj trešajā salā, pēc izbraukšanas no Stambulas. Uz salām nedrīkst lietot auto, tāpēc šeit var doties romantiskā izbraucienā ar zirgu vilktu karieti un pavērot koka villas, kas atgādinās pašu Jūrmalas ēkas, vai doties pastaigā pa promenādi. Vēl var sauļoties vai arī piesēst kādā no vietējiem zivju restorāniem. Zivis gan tur nebūs tikko no jūras vilktas, lai ko jums arī nestāstītu krodziņa iekšā rāvējs, – zivis, ko piedāvāt ēšanai, Marmora jūrā sen jau izķertas.
Taču parku un dabas romantikas dēļ var uz salām nemaz nebraukt. Raksta sākumā minēju, ka Gezi parka aizstāvība bija tikai iegansts nemieriem pret Erdogana valdību. Jo ne tik tālu no tā paša Gezi parka (drīzāk to būtu saukt par parciņu) atrodas Jildiza dārzi jeb milzīgs parks. Tas atrodas Besiktaša rajonā – viens no lielākajiem Stambulas parkiem, kurš gan nav pārlieku tūristu pārblīvēts un varbūt tieši tāpēc ir pastaigas cienīgs. Tā skaistākais apskates objekts ir Šalē paviljons, kas celts 19. gadsimta beigās Vācijas ķeizara Vilhelma II grandiozai uzņemšanai un piedāvā Dolmabačes pilij līdzīgu greznību. Sultānu stilu viesu izmitināšanā izmantoja arī Turcijas valdība vēlāk – kā reprezentācijas telpas Šalē paviljons kalpoja līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmitajiem, uzņemot arī Šarlu de Gollu un Vinstonu Čērčilu.
Stambulai kā jau metropolei piemīt visi lielpilsētu stiķi un niķi – šeit ir neiznīdējami sastrēgumi, ļaužu mūžīgā drūzma, nomācoši debesskrāpji, apdullinoši plaši tirdzniecības centri. Bet tie ir visās lielpilsētās. Taču visās nav Bosfora, nav grezno tiltu pāri jūras šaurumam un par tām nevar teikt – lūk, lai dzīvotu šeit, gadsimtiem tautas un to valdnieki plēsušies. Par Stambulu to gan var teikt.