Ar Polijas galvaspilsētu saistītās četrpadsmit gadus vecās atmiņas nesen ieraudzītā Varšava aizslaucīja prom, kā lupata noslauka netīru loga rūti.
Pelēkais, necaurspīdīgais stikls pēkšņi atklāja gaišu, dzidru pasauli, un jādomā, kas mainījies objektīvi, kas subjektīvi, lai pilsēta atmirdzētu krāsās un radītu pozitīvas emocijas. Saprotams, ka drēgns miglains decembris toreiz un pavasarīgi saulains februāris tagad ir pietiekami atšķirīgi laika apstākļi, kas ietekmē krāsu un emociju spektru. Tomēr pārņēma subjektīva izjūta, ka šie četrpadsmit gadi ļāvuši pilsētai uzelpot ar pilnu krūti, atplaukt savā skaistumā, sadzīvojot ar pagātnes atstātajām rētām.
Varšavā iebraucām Valentīna dienas vakarā, un vecpilsēta mudžēja – dažāda vecuma pārīšu smaidi kafejnīcās un uz ielas tiešām radīja to iespaidu, par ko ar Vika vārdiem dzied Pērkons: «un gaisma no tavām acīm nāk lielāka nekā no svecēm». Sestdienas rītā ģimenes ar maziem bērniem klīda pa Tirgus laukumu, kur vēl bija saglabājusies Ziemassvētku noskaņa ar eglītēm un būdiņām, kur pārdod dažādus labumus, tostarp karstvīnu.
Parkā pastaigājās vecāki, mazi bērni un suņi, bet daudz jauniešu klimta pa Modernās (laikmetīgās) mākslas muzeja plašumiem. Tā kā brauciena mērķis nebija iepirkšanās, bet Nacionālā teātra apmeklējums, lai noskatītos Krievijas režisora Konstantīna Bogomolova iestudēto Vladimira Sorokina Ledu, tad ekskursija turpinājās teātrī. Nacionālais teātris atrodas Lielā teātra labajā spārnā, un šī kombinācija ļāva ar vienu šāvienu jeb gājienu iegūt divus zaķus – ielūkoties arī Lielajā teātrī, kur uzgājām ļoti omulīgu mūzikas ierakstu veikaliņu/kafejnīcu. Bet nu no mākslas pie prozaiskām lietām.
Kā aizbraukt?
Ja vien nav noķertas kādas akcijas aviobiļetes, lētāk ir braukt ar autobusu vai savu auto, pēdējās priekšrocība – pauzes pēc pašu vēlēšanās. Ap desmitiem no rīta izbraucot, nekur nesteidzoties, vairākas kāju izstaipīšanas un vienu ēšanas pauzi taisot, deviņos vakarā bijām Varšavā. Skaidrs, ka, lai nemaldītos pa viaduktiem un pilsētas ielām, vislabāk aprīkoties ar kādu navigācijas ierīci.
Kur dzīvot?
Tā kā braucām draudzīga četru cilvēku kompānija, nolēmām, ka dzīvosim nevis viesnīcā, bet īrēsim apartamentu, kas ļaus arī ietaupīt. Savu dzīvokli atradām www.apartmentsapart.com, taču tika izskatīts un par labu atzīts arī viens www.airbnb.ru piedāvājums, tikai, kamēr domājām, to paņēma citi. Mācība – ja patīk, rezervē uzreiz. Rezervēšanas procedūra atšķirīga, bet lielāks piedzīvojums ir pirmajā variantā, jo neviens īrētgribētājus nesagaida. Zinām, ka būs divas durvis, kas jāatver ar kodu, bet tieši pie dzīvokļa vēl arī seifs, kas jāatver ar citu kodu, lai tiktu pie atslēgas. Ar papīru žūksni padusē dodamies meklēt īsto māju. Tā atrodas pašas vecpilsētas malā, ļoti skaistā vietā, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Vislu un pilsētu. Pirmās divas durvis izdodas atvērt bez sarežģījumiem, bet, pie dzīvokļa durvīm nonākot, izjūtas kļūst asākas, jo seifa kods pazaudējies.
Mēģinu paskatīties uz situāciju no malas un redzu cilvēkus, kuri drudžaini šķirsta un uzmanīgi pēta papīra lapas, mainoties ar tām, ja nu vienam svarīgā ciparu kombinācija paslīdējusi garām. Kā laupīšanas lielmeistaru Oušena bandas vāja parodija, nodomāju. Kods atrodas pirms mēģinājuma telefonā atvērt e-pastu, cerot ieraudzīt kādu, iespējams, aizmirstu, rezervācijas apstiprinājuma daļu, un glābēj-zvana uz emergency numuru. Kods, izrādās, labi noslēpies lapu blīvi klājošajās burtu rindiņās. Mācība – visi kodi jāuzraksta uz atsevišķas lapas, lai netērētu laiku un nebojātu nervus meklējot.
Pilsētas ielās
Varšava – Polijas galvaspilsēta, kuras vēsture liek atcerēties mitoloģisko Fēniksu – putnu, kas spēj atdzimt no pelniem. Otrā pasaules kara laikā pilsēta tika stipri nopostīta. Trīs reizes to mīdījis kara zābaks, pārvērzdams drupās. 1939. gada septembrī pilsētu bombardēja vācu aviācija, 1943. gadā Varšavas geto sacelšanās laikā cieta vēl daļa ēku, bet pēc 1944. gada Varšavas sacelšanās no bijušās godības maz kas vairs bija palicis – gandrīz viss Varšavas vēsturiskais centrs, vairāk nekā 85 procenti ēku, bija drupu kaudze. 1945. gadā pat pavīdējusi doma Varšavai atņemt galvaspilsētas statusu. Arhitektiem bija dilemma – būvēt jaunu pilsētu vai atjaunot zaudēto saskaņā ar vēsturiskajiem plāniem. Vienoties neizdevās, tāpēc gan būvēja jaunas mājas, gan no drupām restaurēja vecās. Tā no pelniem veidota Varšavas vēsturiskā seja. Vecpilsēta glabā senatnes auru, tā laika garu, kura dēļ savulaik dēvēta par ziemeļu Parīzi. Pa vecpilsētas ieliņām staigājot, tā vien šķita, tūdaļ aiz stūra parādīsies dāmas un kungi aizgājušo gadsimtu tērpos, un gribējās ieklausīties trokšņos, vai no tiem neizcelsies zirga pakavu klaboņa. Vecpilsēta ir Varšavas sirds, un šī izjūta jo spēcīga, atrodoties Tirgus laukumā, ko no četrām pusēm ieskauj krāsaini nami, kas celti no drupām, atjaunojot to vēsturisko izskatu.
Viena no ievērojamākajām atjaunotajām būvēm ir Karaļa pils. Tās atjaunošana pabeigta 20. gadsimta 80. gados. Savas samērā tīrās, jaunās krāsas dēļ atgādināja mūsu Melngalvju namu tūdaļ pēc uzcelšanas, jo laiks savu sūbējumu vēl nav paguvis uzklāt. Pils laukuma centrā greznojas Polijas karaļa Sigismunda III statuja – tieši Sigismunds 1596. gadā Polijas galvaspilsētu no Krakovas pārcēla uz Varšavu. Izskatījās, ka Sigismunda statuja ir centrālā randiņu vieta, līdzīgi kā mūsu Laimas pulkstenis. Kaut šodien Varšavas vecpilsēta attāli atgādina to ainu, kas bija pirms Otrā pasaules kara, novērtējot restauratoriņu pūliņus un darba augļus, Varšavas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma listē.
Pilsētas arhitektoniskā eklektika uzskatāmi redzama, atrodoties pie Lielā teātra Varšavas kultūras dzīves centrā – Teātra laukumā. Arī šī klasicisma stila ēka, ko projektējis itāliešu arhitekts Antonio Koraci, kara laikā nopostīta un pēc tam atjaunota. Turpat blakus pāri ielai slejas jau pēckara sērijveida daudzdzīvokļu mājas, kas Rīgas kontekstā liek iztēloties, kā viena mikrorajona piecstāvene atrodas, piemēram, viesnīcas Rīga vietā Aspazijas bulvārī blakus mūsu Baltajam namam.
Ja nav daudz laika, ārpus vecpilsētas var ieteikt aiziet līdz Modernās mākslas muzejam (ul. Pańska 3), kas kopš 2008. gada atrodas ēkā pretī mūsu Zinātņu akadēmijas ēkas līdziniecei no Staļina augstceltņu sērijas – Kultūras un zinātnes pilij. Muzeja gaišajās telpās trīs stāvos vēl līdz 1. jūnijam apskatāma Polijas laikmetīgās mākslas izstāde As You Can See: Polish Art Today.
Kur ēst?
Ja ir vēlme pagaršot poļu virtuves ēdienus (tos pielīdzina ukraiņu un krievu nacionālajām virtuves īpatnībām), var sameklēt restauracjas, kur tas ir galvenais profils. Taču arī pārējos krodziņos poļu nacionālie ēdieni ir atrodami, ēdienkartē grupēti atsevišķi. Kā īpaša ekstra jau ārpusē pie ieejas var būt norāde, ka pieejama ēdienkarte krievu valodā. Cenas aptuveni tādas pašas kā Latvijā. Saldumu mīļotājiem iesaku kafejnīcu Tirgus laukumā – Cukiernia Sowa, kurā var baudīt ļoti garšīgas kūkas.