Nepāla – zeme, kur laiks rit lēnāk

Tūristi uz Nepālu parasti dodas divu iemeslu dēļ – vai nu kāpt Himalajos, vai pabūt tuvāk īpatnajai budisma sakrālajai kultūrai. Kalnos kāpēju izvēle doties uz Nepālu ir pašsaprotama, jo šajā valstī atrodas astoņas no 16 pasaules virsotnēm, kuras ir augstākas par 8000 metriem virs jūras līmeņa (tai skaitā pasaules augstākā virsotnē Everests jeb nepāliešu valodā Sagarmatha un tibetiešu valodā Džomolungma), bet ar budismu ir nedaudz citādi. Nepālā tikai desmitā daļa iedzīvotāju ir budisti.

Lielākā iedzīvotāju daļa, tāpat kā blakus esošajā Indijā, pieder pie hinduistu reliģijas. Taču Nepālas budisma centri ir vieglāk sasniedzami nekā Ķīnas pārvaldītā (okupētā) Tibeta, kuras apmeklēšanai nepieciešama īpaša atļauja no Pekinas varas iestādēm. Arī Tibetas trimdas vadība, kā arī dalailamas galvenais sēdeklis atrodas Nepālā.

Lidosta kā Rīgas dzelceļa stacija

Uz Nepālu lidojam caur Turciju un Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Pēc Stambulas un Šardžas lidostām Nepālas galvaspilsētas Katmandu Nepālas karaļa Tribhuvana (no 1911. gada līdz 1955. gadam) vārdā nosauktā starptautiskā lidosta izskatās apbrīnojami provinciāla un maza. Patiesībā tā nav mazāka, bet varbūt pat ir lielāka nekā Rīgas lidosta, bet provinciālo iespaidu rada tās arhitektoniskais risinājums. Lidostas ēka nav veidota no stikla un tērauda, kā modernās lidostās pieņemts, bet būvēta no ķieģeļiem. Tā ir dzeltenbrūnu ķieģeļu celtne, kādas būvēja starpkaru vai pirmajos pēckara gados. No iekšpuses Katmandu lidosta atgādina Rīgas centrālo dzelzceļa staciju, pirms tā tika pārvērsta par lielveikalu. Tādas pašas plašas zāles un augsti griesti. Visticamāk, pēc gadiem divdesmit šī ēka tiks iekļauta UNESCO mantojumā, ja vien netiks nojaukta, lai uzbūvētu kādu jaunu standartveida lidostu, kādas pasaulē ir simtiem. Jau izkāpjot no lidmašīnas Katmandu lidostā, ir sajūta, ka esi pārvietojies ne tikai telpā, bet arī laikā.

Viesnīcas iepriekšēja rezervācija trešās pasaules valstīs, ja esat budžeta tūrists, ir samērā riskanta padarīšana. Interneta attēlos visas viesnīcas izskatās gandrīz kā piezvaigžņu hoteļi, bet realitātē tās bieži vien ir daudzmaz sakoptas, bet ļoti apbružātas, pēc naftalīna tiešā un pārnestā nozīmē smakojošas naktsmītnes. Kaut kas līdzīgs padomju laiku viesnīcai Saulīte Rīgā pirms 25 gadiem. Protams, jebkurā pasaules valstī var atrast viesnīcas, kurās par attiecīgu samaksu var baudīt Eiropas līmeņa komfortu, taču, ja tiek piedāvāts lērums hoteļu ievērojami lētāk, tad ir iespēja izvēlēties. Jāatzīmē, ka arī lētajās viesnīcās parasti ir duša ar silto ūdeni un samērā tīri izmazgāta gultasveļa.

Katmandu esam paredzējuši tikai pārlaist nakti un drusku atpūsties pēc garā pārlidojuma, lai jau nākamajā rīta dotos tālāk uz otru Nepālas lielāko pilsētu – Himalaju tūrisma meku Pokhāru, tāpēc prasības viesnīcai ir pieticīgas – galvenais, lai tā būtu vecpilsētā un nodrošinātu atvešanu no lidostas. Katmandu, tāpat kā vairumā citu lidostu ārpus Eiropas, vietējos sagaidītājus lidostas ēkā iekšā nelaiž, un tie stāv ārpusē aiz barjeras, rokās turot uzrakstus ar sagaidāmās personas vārdu. Šie sagaidītāji ir apveltīti ar milzu pacietību, jo reiz, lidojot Indijas iekšzemes reisā no Koči uz Mumbaju, pa epastu biju nosūtījis kļūdainu atlidošanas laiku. Mūsu lidmašīna ieradās divarpus stundu vēlāk, nekā biju pieteicis. Biju gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka pie lidostas mūs vairs neviens negaidīs, taču sagaidītājs visu šo laiku bija cītīgi virs galvas turējis plāksnīti ar manu vārdu.

Pilsēta pinas vadu mudžekļos

Viesnīcas sagaidītājam pašam savas automašīnas nav, taču viņš ātri atrod taksometru. Nepālā, tāpat kā Indijā, taksometri pārsvarā ir apbružātas mazlitrāžas Subaru, Nissan vai Tata mašīnītes, jo Āzijā ir salīdzinoši augsts iekšējais patēriņš un taksometrus izmanto arī vietējie. Līdz ar to tie ir lēti atšķirībā no ekvatoriālās Āfrikas, kur ar taksometriem pārvietojas vienīgi vietējie bagātnieki un ārzemnieki, tāpēc automašīnu parka kvalitāte un brauciena cenas neatpaliek no Eiropas līmeņa.

Pirmais, kas iekrīt acīs Katmandu, ir neskaitāmo vadu mudžekļi, kas karājas gar ielām esošajos telefona stabos, un kājāmgājēji ar marles apsējiem uz mutes. Acīmredzot pilsētā ir daudz interneta un televīzijas kabeļu operatoru un katram ir savs sakaru (vadu) tīkls. Ar marles apsējiem cilvēki cenšas izvairīties no smoga un putekļiem, jo pilsēta atrodas kalnu ieskautā ielejā, kur izplūdes gāzēm un pilsētas smakām grūti izvējoties. Tā kā pilsētā ietves ir tikai dažām centrālajām ielām un pārsvarā ielu malas ir bez jebkāda cietā seguma, tikai plika smilts, tad gaiss ir putekļains un smags.

Vietējiem var uzticēties

Viesnīca, uz kuru mūs atved, ir diezgan paplukusi, bet, kā izrādījās vēlāk, kad pēc atgriešanās no Himalajiem atkal meklējām viesnīcu pirms lidošanas mājup, tādas ir gandrīz visas viesnīcas Katmandu vecpilsētas – Tamel – rajonā. Bagātnieku gals pilsētā ir nedaudz nostāk no centra. Istabiņā remonts nav bijis sen. Arī lētās un ļoti vienkāršās mēbeles te ir jau daudzus gadus un telpa ir piesūkusies ar vecišķu smaku. Jābrīnās par iekšējās apdares paviršību, jo akurāta darbu izpilde it kā neko daudz papildus nemaksā. Durvju aile, kas ved uz vannas istabu, ir acīm redzami šķība, no parastām brusām sasista un latviešu izpratnē bezgaumīgā krāsu kombinācijā nokrāsota. Istabas skapīši ir tik seni un dažādu smaku pilni, ka mana ceļabiedrene neuzdrošinājās savas mantas tajos izvietot.

Pirmais, kas jādara svešā valstī, jāsamaina valūta. Parasti tūristu populārās vietās maiņas kurss nav labvēlīgs ārzemniekiem. Arī Katmandu Tamel rajons nav izņēmums. Tuvējos maiņas kantoros kurss ir krietni neizdevīgāks, nekā pirms tam internetā redzētais. Viesnīcas recepcijā pajautāju aiz barjeras letes stāvošajam jaunietim, vai nevar samainīt dolārus. Kādā runa, protams! Vienojamies par kursu, un es viņam iedodu 400 dolārus. Iesākumam vajadzētu pietikt. Puika saka, ka tulīt būs atpakaļ, un aiziet. Taču tik drīz viņu nevaru sagaidīt. Pēc kādām 15 minūtēm sāku nervozēt, jo apjaušu, ka esmu iedevis 400 dolārus faktiski pilnīgi nepazīstamam cilvēkam, kura saistība ar šo viesnīcu īsti nav zināma. Viesnīcā nāk un iet dažādi cilvēki, un nevar saprast, kurš ir no apkalpojošā personāla un kurš vienkārši ienācis kā kāda draugs vai paziņa. Pēc kādas pusstundu ilgas gaidīšanas esmu jau pamatīgi sanervozējies. 400 dolāru nepālietim ir milzu nauda. Esmu svešam cilvēkam iedevis pietiekami lielu naudu un pat nezinu, kā viņu sauc un pēc kādām pazīmēm viņu meklēt. Tomēr mana nervozēšana ir lieka, un tur jau viņš nāk, drusku vainīgs, taisnojoties, ka kurss esot pasliktinājies un nav varējis tik ātri naudu samainīt par mūsu sarunāto kursu. Jāpiebilst, ka mana uzticība vietējiem balstījās uz agrāk Indijā pieredzēto. Arī vēlākie notikumi apliecināja, ka absolūtais vairākums nepāliešu ir ļoti draudzīgi, godīgi un labvēlīgi noskaņoti pret tūristiem.

Grūti pateikt, vai tie ir aizspriedumi vai kas cits, bet jau no Indijas apmeklējuma laikiem man ir radies priekšstats, ka Indostānas subkontinentā, jo vairāk uz ziemeļiem, jo – nekārtīgāki cilvēki. Dienvidindijā, neskatoties uz apkārtesošo piedrazotību, visi cilvēki bija ļoti tīri un kārtīgi saģērbušies. Vīrieši gaišos, rūpīgi izgludinātos kreklos, sievietes košos un neapnēsātos sari. Nevienam, lai cik trūcīgs viņš būtu, nebija nošmulētas drēbes mugurā. Mumbajā, kas skaitās Indijas pusdienvidi, jau šur tur parādījās cilvēki izteikti netīrās, novalkātās drēbēs. Nepālā nevīžīgi tērpušos cilvēku netrūkst.

Svētvietā valda tirdzniecības dievi

Nepāla zināmā mērā tiek uzskatīta par pasaules budisma centru, lai gan vairākums nepāliešu pieder pie hinduistu reliģijas. Katmandu ir divas lielas un senas budisma stūpas – Bodnatha un Svajambhu. Tā kā šoreiz uz Nepālu braucām, lai dotos Himalaju ekspedīcijā, apskatījām tikai vienu budistu svētvietu – Bodnathu. Diemžēl šī 6. gadsimtā būvētā stūpa mūsdienās ir pārvērsta par vietu, kur tirdzniecība rit ne mazāk spraigi (varbūt vēl spraigāk) kā nodošanās kulta rituāliem. Stūpai riņķī sabūvētas četrstāvu celtnes, kuru apakšējos stāvos izvietotas šauras koridorveida suvenīru letes, veikaliņi un restorāni. Patiesības labad jāsaka, ka stūpas pakājē, ejā starp ārējo un iekšējo perimetru, pilnībā ignorējot ziņkārīgos tūristus, uz līdzpaņemtiem speciāliem dēļu palikņiem lūgšanām nododas lūdzēji.

Stūpa veidota kā milzu mandala, kuras pamats simbolizē zemi, sfēriskā velve – ūdeni, piramīda ar 13 pakāpieniem (tikpat, cik soļi līdz Nirvānai) – uguni, kupols – gaisu, bet zvanveidīgā smailes konstrukcija – debesis. Stūpa pa perimetru ir norobežota ar lūgšanu cilindriem, kurus, ejot tai riņķī, var iegriest. Stūpas piramīdas pamatnē uzgleznotā visuredzošā acs vismaz man radīja nedaudz nomācošu efektu. It kā tu nemitīgi tiktu novērots. Iespējams, tā tas ir domāts. Jāpiebilst, ka režisora Bernardo Bertoluči slavenajā filmā Mazais Buda viena no galvenajām epizodēm notiek tieši pie Bodnathas stūpas.

Katmandu ir stipri haotiska, nevīžīga pilsēta ar bedrainām ielām un smilšainām ielu malām, turpretī Pokhara uz tūrisma rēķina ir daudz turīgāka. Pilsētas daļā pie Phevas ezera, kur koncentrētas viesu mājas Rietumu tūristiem, var justies gluži kā kādā Eiropas kurortā. Viss tīrs, kluss un mierīgs. Tiesa, tālāk no ārzemniekiem domātajiem rajoniem tās pašas smilšainās ielu malas, motorolleri un nemitīga automašīnu signāltauru kakafonija.

Kopumā jāsaka, ka Nepāla ir ļoti skaista, kontrastaina un neparasti daudzveidīga valsts. Te ir gan tropu mūžameži, gan kalnu ciemati, kur akmeņainajā zemē pat zāle lāga negrib augt. Cilvēki neatkarīgi no viņu sociālā statusa ir ļoti draudzīgi un labvēlīgi noskaņoti.