Vītoli pārliecināti, bet ne ideāli

Latvijas Nacionālās televīzijas projektu Dziedošās ģimenes iemīļojuši ļoti daudz televīzijas skatītāju – sirsnīgo dziedāšanas konkursu katru nedēļu vēro simtiem tūkstošu līdzjutēju.

Šosvētdien pusfinālā tiksies trīs izturīgākās un skatītāju iecienītākās ģimenes – Eriņi, Riči un Vītoli. Latviskā un harmoniskā Vītolu ģimene daudziem skatītājiem nozīmē vairāk par kārtējiem sacensību dalībniekiem, kurus ieraudzīt un aizmirst.

Tētis Jānis un mamma Dace ar bērniem Vari, Kalvi, Rasu un Jāni spējuši aizkustināt arī tos, kuri nav piederīgi folkloras pasaulei. Šobrīd ģimene ieraksta savu pirmo albumu, kurā skanēs gan tautasdziesmas, gan tēta Jāņa sacerētās dziesmas. Tas būs Vītolu veltījums saviem klausītājiem Ziemassvētkos. "Adventes laiks sāksies saspringti, jo darbs pie albuma ierakstīšanas vēl nav pabeigts, turklāt mūs gaida svētdienas uzstāšanās šovā," teic mamma Dace. Tāpēc viņi gaida Ziemassvētkus, kad varēs atpūsties, veltīt laiku sev un no Skotijas sagaidīt vecāko meitu Madaru Irbi.

Šovs gandrīz pietuvojies finiša taisnei. Vai varat teikt, ka piedalīšanās bija tā vērta? Publicitātes slogs nenomoka?

Tētis Jānis: – Mēs vienmēr esam bijuši sabiedriski aktīvi un tikušies ar cilvēkiem, kurus nepazīstam. Esam pieraduši pie tā, ka mūs vēro sveši cilvēki. Diskomfortu neizjūtam. Protams, publicitāte rada gan grūtības, gan iespējas. Ja mēs tagad vēlētos kaut ko paziņot, visticamāk, cilvēki ieklausītos. Taču vislielākais gandarījums rodas, lasot vēstules, kurās cilvēki raksta, ka mēs viņiem palīdzam dzīvot. Šobrīd Latvijā dzīvo ļoti daudz vientuļu, nelaimīgu, no sabiedrības izstumtu cilvēku, par kuriem neviens nerūpējas. Mūsdienu pasaule ir diezgan brutāla – vājākie tiek samalti. Tāpēc mēs ļoti priecājamies, ja varam viņiem palīdzēt. Ar šā raidījuma starpniecību mēs daudziem esam kā balzams dvēselei.

Vai esat pamanījuši, ka piekritēji jūs mēdz idealizēt?

Rasa: – Protams, mēs esam tādi paši cilvēki kā pārējie, ar savām vājībām. Cilvēkiem ir raksturīgi kādu celt augstu debesīs vai nopelt līdz ar zemi. Tā ir normāla parādība.

Tētis Jānis: – Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šovā iestudējām Balādi par Johanu. Mēs atļāvāmies mazliet pasmieties par sevi un iziet ārpus ideālā, nesatricināmā, bezmaz vai svēto statusa. Tas bija nepieciešams arī mums pašiem – nostiprināt sevī pārliecību, ka uz šo vērtējumu nedrīkst balstīties. Par sevi ir jādomā, neskatoties uz to, kā tevi uztver citi, jo vienā brīdī visiem būsi mīļš, citā vairs ne. Mēs neietilpstam rāmīšos un vienmēr meklējam izaugsmes iespējas.

Vai nācies uzklausīt arī negatīvus viedokļus un tenkas?

Rasa: – Tas ir jautri. Dzeltenā prese sacer dažādus stātus par Dziedošo ģimeņu aizkulisēm. Tagad mēs saprotam, kā jūtas nabaga slavenības. Tas ir neizbēgami, tāpēc jāuztver ar mierīgu prātu.

Tētis Jānis: – Dzeltenajai presei savulaik piemita sanitāra funkcija, taču tagad tā kļuvusi pašmērķīga. Viņi meklē barību, no kā pārtikt, tāpēc ir gatavi rakstīt jebko. Šī parādība ir kļuvusi nejēdzīga un destruktīva. Tas ir skumji un nožēlojami. Tomēr arī intrigas ir jāuztver kā iespēja augt un mainīties.

– Kā jūs, Jāni un Dace, iepazināties?

Mamma Dace: – Mēs iepazināmies folkloras kopā Skandinieki. Man ir ļoti muzikāla ģimene, tāpēc es kopš bērnības esmu dziedājusi dažādos koros un ansambļos. Tomēr tautasdziesmas un folkloru uzskatīju kā blakus materiālu, kā iespēju dažādot klasisko mūziku. Ar Skandiniekiem mani saveda mana mammīte (aktrise Dina Kvelde), kura tolaik kopā ar viņiem filmējās. Kad es aizbraucu uz vienu no viņu pasākumiem Brīvdabas muzejā, pirmoreiz atklāju, cik dziļas un patiesas ir tautasdziesmas. Tas bija liels pārsteigums par citu pasauli, kas ir milzīga un neizsmeļama. Es jau daudzus gadus esmu folkloras kopas vadītāja, taču joprojām, dziedot tautasdziesmas, katru reizi tās izjūtu citādāk.

Tētis Jānis: – Folkloru var izmantot dažādos veidos – kā kultūras instrumentu, lai uzturētu un pilnveidotu tautas kultūras dzīvi, arī kā patriotisma uzturēšanas un attīstības instrumentu, saglabājot cilvēkos apziņu par savas tautas saknēm un identitāti. Taču gan man, gan Dacei folklora bija pašizziņas ceļš. Šī dimensija mūs ļoti satuvināja. Mēs abi sajutām, ka cilvēks ir kaut kas vairāk par to, kā viņš sevi redz. Mēs sapratām, ka cilvēkā slēpjas kaut kas vārdos neizsakāms, neizzināms un to var risināt ar folkloras starpniecību. Tautasdziesmās paša esamību var ieraudzīt arvien jaunās dimensijās.

Vai cilvēkiem, kuri ir sava individuālā garīgā ceļa meklējumos, nav grūti sadzīvot kopā?

Mamma Dace: – Tieši otrādi. Ar šādu izjūtu ir ļoti viegli dzīvot kopā. Mēs viens uz otru neskatāmies kā uz bildi. Nedomājam stereotipos par to, kādam ir jābūt otram cilvēkam. Uz visām konfliktsituācijām jāprot paraudzīties no malas, no cita skata punkta. Nevajag dusmoties un otru uzskatīt par sliktu. Vienkārši ir jāsaprot, ka visam, kas notiek attiecībās, ir dziļāks pamatojums. Bieži vien cilvēki vārās katrs savā kaltiņā, savās vēlmēs un aizmirst, ka īstenība taču ir ārpusē.

Šķiet, jūs esat atklājuši veiksmīgas laulības formulu...

Mamma Dace: – To cilvēkiem vajadzētu iemācīties ne tikai laulībā, bet savstarpējās attiecībās vispār.

Tētis Jānis: – Protams, kopdzīvē tas ļoti palīdz. Ja cilvēks stingri turas pie sava skata punkta, agri vai vēlu viņam radīsies domstarpības jebkurās attiecībās. Viņam ir jāprot augt un mainīties. Grūtībās mēs saskatām iespēju paplašināt savu pasaules redzējumu.

Skan ļoti iedvesmojoši, taču mums visiem piemīt vājības un sliktas rakstura īpašības, no kurām grūti tikt vaļā. Kā cīnāties, piemēram, ar egoismu?

Tētis Jānis: – Ar egoismu nevajag cīnīties. Jāsaprot, ka katrai lietai ir divas puses – ierobežojošā un iespēju dodošā. Piemēram, laulība no vienas puses ierobežo, no otras – dod iespējas. Tāpat ir arī ar egoismu un citām lietām. Cilvēkam ir divas tendences – viņš vēlas atdalīties un būt atšķirīgs, taču viņš vēlas just arī kopību. Ego nodrošina iespēju būt nošķirtam no citiem. Tas nav slikti. Problēmas rodas tad, ja viņš ieciklējas konkrētos rāmīšos un neļauj savai personībai augt.

Jūsu pārliecība bijusi gana stipra. Būdami rīdzinieki, nolēmāt pārcelties uz laukiem un veidot ģimeni tur...

Mamma Dace: – Patiesībā mēs nekad neesam bijuši īsti rīdzinieki. Jānis bērnību pavadīja Ķīšezera krastā Trīsciemā, kur tolaik bija lauku vide ar lopiem un siena vākšanu. Es uzaugu Rīgā, taču manas bērnības vasaras pagājušas Lielvārdē Daugavas krastā.

Tētis Jānis: – Uz laukiem pārcēlāmies neilgi pirms atmodas. Bijām iecerējuši, ka uz turieni pārcelsies arī mūsu draugi un izveidosies alternatīva dzīves vide, kas balstīsies uz citādākām cilvēku attiecībām – uz atklātību, jūtām un, uzdrošināšos teikt, arī savstarpēju mīlestību. Taču sabiedrībā sākās viļņošanās, mūsu draugiem pavērās jaunas iespējas, un mēs nošķīrāmies. Tomēr šo modeli nepazaudējām. Pie mums brauca daudz dažādu cilvēku, arī jaunieši, kuriem bija vēlme dzīvot ārpus vispārpieņemtiem priekšstatiem un meklēt jaunus risinājumus. Tā bija kā laboratorija, kur cilvēki pulcējās un savstarpējās attiecībās mēģināja sajust, kā viņi gribētu dzīvot šajā pasaulē.

Tas, ka vecākie bērni – Varis un Madara Irbe – pārcēlās dzīvot uz Skotiju, nebija smags trieciens?

Tētis Jānis: – Kaut kādā mērā, jā. Pamazām, bērniem pieaugot, šī dzīves vide izplēnēja. Līdz ar to zuda sava veida dzīves piepildījums.

Vai arī citi bērni nav vēlējušies lielāku nošķirtību un laiku sev?

Kalvis: – Laukos vietas netrūkst. Ja vēlos būt viens, aizeju uz mežu.

Varis: – Laukos tiešām ir liela brīvība, jo tu neesi

spiests dzīvot mazā dzīvoklītī kopā ar mammu, tēti un citiem radiniekiem. Vari pats izvēlēties – būt kopā ar visiem pārējiem vai darboties savā nodabā. Esmu apviļājies pa pasauli, vairākus gadus nodzīvojis Skotijā, tāpēc augstu vērtēju iespējas, kas paveras laukos. Lauku dzīvei, salīdzinot ar pilsētu, ir lielas priekšrocības.

Tētis Jānis: – Mēs bērniem dodam iespēju izvēlēties – dzīvot laukos vai pilsētā. Taču, lai izvēlētos, ir jāiepazīst abas puses. Varis Skotijā veidoja pilnīgi neatkarīgu dzīvi. Tur nebija neviena, kas noteiktu viņa dzīvi. Arī Rasa šobrīd viena pati dzīvo savā Rīgas dzīvoklītī. Viņa izvēlējusies individuālu pašnoteikšanās ceļu. Patiesībā mēs visi vairāk vai mazāk esam risinājuši šo jautājumu un sapratuši, ka varam būt paši par sevi, bet tajā pašā laikā mums ir iespēja būt kopā.

Bērni nekad nav protestējuši vai dumpojošies pret vecāku pārliecību?

Kalvis: – Mēs nekad neesam jutušies ierobežoti. Vienmēr ir bijušas iespējas izvēlēties. Folkloras pasākumos piedalāmies ar lielāko prieku, jo mums pašiem tas ļoti patīk.

Rasa: – Par to pat nebiju aizdomājusies. Folklora man vienmēr šķitusi pašsaprotama, tuva un dabiska lieta.

Vai folkloras vidē ir viegli sadraudzēties?

Rasa: – Kad bijām mazāki, arī mums gribējās tusēties ar vienaudžiem, īsti nešķirojām draugus. Pēc pamatskolas sāku draudzēties ar sev līdzīgiem. Tāds tādu atrod. Bieži rīkojam arī sadraudzības pasākumus.

Tētis Jānis: – Toreiz viņiem nebija iespējas izvēlēties, tāpēc tusējās ar vienaudžiem no skolas. Taču vēlāk ieguva draugus, ar kuriem vienoja kopīgas intereses par dabisku dzīvesveidu, folkloru un tamlīdzīgām lietām. Tagad ļoti daudz jauniešu paši izvēlas pievērsties folklorai un garīgo sakņu izzināšanai, arī tādās ģimenēs, kurās neviens cits par to neinteresējas.

Kas palīdz saimniecībā, kad bērni uzturas pilsētā?

Tētis Jānis: – Kamēr bērni bija mazi, mums bija liela saimniecība. Kad paaugās un sāka braukāt pa pasauli, saimniecība saruka. Nebija arī vairs vajadzības. Tagad, kad Kalvis pieslēdzies, mēs atkal darām vairāk.

Ziemassvētku laikā taču būsiet visi kopā, vai ne?

Varis: – Ziemassvētki mums nozīmē iespēju izrauties no pilsētas ikdienas un dažas dienas pavadīt laukos pie vecākiem. Jaunajā gadā mēs vienmēr visi esam kopā.