Autore - Māra Zālīte, režisore - Indra Roga, scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece - Anna Heinrihsone, komponists - Arturs Maskats.
Arno Jundze:
Nacionālais teātris turpina politisko plakātu un komiksu sezonu, pēc Vadoņa, Makša un Morica piedāvājot jau trešo lielās zāles jauniestudējumu Lācis, par ko ļautiņiem būs kašķīgs prāts un karsta vēlme diskutēt. NT ar to var tikai apsveikt.
Kā visnotaļ pozitīvu var uzteikt Mārtiņa Vilkārša scenogrāfiju, atsevišķas epizodes un vienu patiesi dzidru muzikālo numuru, gandrīz vai Džūlijas Krūzas Tvinpīkas albuma Floating into the Night līmenī. No aktieriem pirmizrādē atmiņā paliekošākie ir Uldis Dumpis (Benjamiņš), Dita Lūriņa (Skolotāja Ieviņa) un noslēpumainā Volodjas atveidotājs Mārcis Maņjakovs. Par izrādi kopumā, labāk, ja tā būtu noturēta Vadoņa politiskā plakāta līmenī. Problēmas rada tieši neveiksme rokot dziļumā. Māras Zālītes ideja par lāci kā mitoloģisko ļaunumu un dvēseles tumšo daļu katrā no mums nenolasījās. Runājošo galvu iestudējumā tam pietrūka pamatojuma, radot vien marginālas pārdomas. Piemēram, kas bija lāča mednieki – dzīvās lāčādas alias skolotājas Ieviņas dalītāji? Līdz banalitātei novazātās simboliskās pasaku vecmāmiņas trīs tēvadēli, kas visi izrādās muļķi esam? Sekluma un dziļuma mikslis Hildūras Bokas kundzes garā izrādē vietām likās pat neloģisks. Spilgta šai ziņā bija aina ar gandrīz piesmieto Ieviņas jaunkundzi, kura vēl nupat spiesta skūpstīt čekista «padomju ieroci» kā priecīga kucīte laizās ap glābējiem. Turpinot izrādes mitoloģisko «diskursu», der atgādināt, ka lācis folklorā dažkārt simbolizē arī sievišķos dzimumorgānus.
Uz šī fona Kaspara Zvīguļa Vilis Lācis brīžiem vizuāli atgādināja Ojāru Vācieti, bet rīcības ziņā kaut ko pa vidam starp Čaplina atveidoto Hitleru un Mihaila Zoščenko humoresku mitoloģisko Puškinu, kuru vainoja teju vai visās padomju pilsoņu nelaimēs, spuldzītes zādzībā koplietošanas atejā ieskaitot. Tāds visnotaļ vienkāršots, kādi jaunlaiku mitoloģijā ir visi padomju laika vadoņi muļķīši. Nenolasās arī būtībā Kosmiskais sods, ko Lācis saņēma par savu politisko izvēli – viņa dēliņa nāve lifta šahtā, tam sekojošās slimības, kas spēcīgo vīrieti pārvērta graustā un priekšlaicīgi noveda kapā. (Asaras, kas laužas ārā, lasot Vanadziņu, patiesībā ir tēva asaras par dēlu.) Turklāt, ja Dens Brauns saka: «Google nav vārda «pētījumi» sinonīms», tad luga Lācis nav sinonīms rakstnieka Viļa Lāča biogrāfijai, jo, interpretācija ir brīva un vietām pat slidena.
P.S. Sieviete, kas ilgus gadus strādāja par Lāča oficianti reiz stāstīja – viņam garšojuši tieši vienkārši un kreftīgi latviešu ēdieni: siļķe, rolmopši, lasis, karbonāde, rupjmaize ar speķi. Nekādas seksuālas vaļības priekšnieks nekad neesot atļāvies. Viņa savu darba devēju pieminēja ar lielu cieņu.
Līvija Dūmiņa:
Lāča pirmizrādei vajadzēja būt pagājušajā sezonā, bet, jāatzīst, tagad konteksts ir ievērojami interesantāks. Tas, protams, Vadoņa dēļ. Nekādi nav iespējams ignorēt šo faktu, jo, Lācim sekojot tūdaļ pēc Vadoņa (Maksi un Moricu kā, vismaz formāli bērnu izrādi, neskaitīsim), šī Nacionālā teātra sezona zīmējas programmatiska. Ja pagājušās sezonas devīze bija Sapnis par Latviju, tad šo varētu dēvēt – Latvijas modināšana. Un kāpēc gan ne, jo aktuāla tēma - pietiek taču gulēt un sapņot rozā sapņus par gaišo Latvijas nākotni, apzags tikmēr! Un zog arī, ja vēl nav nozagta. Tamdēļ, Latvijas modināšanas vārdā, notiek mūsu vēstures revīzija tagadnes spogulī un rezultāti ir ļoti interesanti.
Nosaukti divi galvenie varoņi. Kārlis Ulmanis kā pozitīvais tēls, kas dibināja Latvijas valsti un Vilis Lācis, kas pielika roku tās nīcināšanā. Cik kaismīgi notika Ulmaņa glorifikācija, ieceļot teju svēto jeb Dieva kārtā, tikpat kvēli Vilim Lācim tiek uzlikta Kangara maska, pasludinot par absolūto Latvijas ļaunumu. Nevar noliegt, kangarisma tēma, tautas nodevēji, kas nāk no savējo vidus – patlaban ir hiperaktuāla tēma.
Māra Zālīte, izmantojot rakstnieku Vili Lāci, atgriežas pie Lāčplēša tēmas – rokoperas iestudējumam ar dramaturģes libretu un Zigmara Liepiņa mūziku reiz bija tik nozīmīga loma tautas modināšanā. Lācī viņa Kangaram pretī liek trīs brāļus, grupas Lāča mednieki dalībniekus jeb trīs Lāčplēšus (Jānis Vimba, Jānis Āmanis, Ivars Kļavinskis), skaidri norādot, ka nav viena spēcīga pozitīvā varoņa un Latvija ir tiktāl sašķēlusies, ka nav spējīga tikt galā ar ienaidnieku. Un tā gan ir ļoti rosinoša ideja arī tāpēc, ka paredz ļoti interesantu Spīdolas un Laimdotas tēlu evolūciju Ditas Lūriņas teicami spēlētās Alīdas Ieviņas personā. Tas nozīmē – Laimdotas ārējā veidolā iemiesota Spīdolas daba, Alīdai mainoties no Benjamiņu kalpones uz medmāsu un it kā skolotāju, kas caur triju Lāčplēšu gultām uzdien līdz Lāča palīdzei. Taču izrādi kopumā par veiksmi nevar uzskatīt un vispirms jau iebildes attiecas uz teātra rādīto Viļa Lāča personību. Dramaturģe tajā neskopojoties triepusi melno nodevēja krāsu, tomēr iekrāsojusi arī gaišākus, šaubu, pārdzīvojumu u.tml. toņus, kas Kaspara Zvīguļa tēlojumā pazūd, dzīvu cilvēku pārzīmējot karikatūrā.
Aktieri strādā godprātīgi, taču ir pārāk daudz nedzīva teksta blāķu, abstraktuma un ilustrācijas. Intriģējošākie, jo noslēpumainākie palika tie aktieru darbi, kuriem teksta bija vismazāk – Mārča Maņjakova Vladimirs - Lāča miesassargs, Līgas Vītiņas Sekretāre. Cilvēciski vaibsti piemīt Ingas Misānes Marijai, labs Ulda Anžes spēlētais mefistofeliskais Lāča brālēns Briedis.
Mārtiņa Vilkārša monumentālā scenogrāfija ar pelēkajām bīdāmajām sienām (sveiciens Kreiga širmjiem) rada burtisku «kad sienas runā» efektu, pabeidzot iesākto teikumu vai ļaujot redzēt tām cauri. Par dzīvo izrādes nervu kļuva Artura Maskata emocionālā, darbības lauku raksturojošā un paplašinošā mūzika.