Aleksandra Vampilova lugas Pīļu medības iestudējums Dž. Dž. Džilindžera režijā pirmizrādi piedzīvoja šā gada janvārī Liepājas teātrī.
To noskatījos oktobrī viesizrādē Rīgā, Dailes teātrī. Izrāde, ko redzēju, lai arī nebūt ne perfekta, piederas pie pagājušās sezonas un Dž. Dž. Džilindžera labākajiem darbiem.
Fakts no literatūras vēstures – par padomju Čehovu dēvētais dramaturgs Aleksandrs Vampilovs pirmais fiksēja jaunu varoņa tipu. Tas ir padomju liekais cilvēks, kas, vīlies šodienā un ideologu sludinātajā rītdienā, redzot vien melus un tukšus solījumus, notriec savu dzīvi kā pēdējo algu, slīkstot alkoholā un ne ar ko neārstējamā vientulībā. Tāds dzīves tērētājs ir arī Pīļu medību inženieris Zilovs. Tas pats senāku laiku krievu klasiķu – Ļermontova Pečorina, Čehova Ivanova, Tolstoja dzīvā miroņa Protasova gara radinieks.
Liepājas teātra Zilovs ir Egons Dombrovskis – izrādes dzinējs un emocionālais centrs. Viņš alkoholu un meitenes mīlošā inženiera lomu piesātina ar mūžīgo paģiru stāvokli – no pirmās ainas, kad, daudzo telefonu zvanu pamodināts, patiešām paģirains iztraušas no migas, līdz finālam, kad ir pavisam skaidrs, ka nelabums ir hronisks un psiholoģisks. Ar šo nelabumu šķiet piesmidzināta visa skatuves telpa, kuru Mārtiņš Vilkārsis piekrāvis ar padomju laika dizaina un tehnikas sasniegumiem, iekārtojot tādu kā vecu mantu noliktavu. Tās centrālais objekts ir sarūsējis skatu torņa fragments bez smailes, kas pirmais signalizē par dzīvi bez nākotnes, bez pīļu medībām, bez cerības.
Liepājas teātra Pīļu medības var dēvēt par eksistenciālu traģēdiju. Tas ir stāsts par nelaimīgu cilvēku, kas dzīvo pasaulē, kurā nav nekā stabila un paliekoša, nav kam ticēt un uz ko tiekties. Pasaulē, kur morāle izčākstējusi un ideāli pazuduši. Draugi tukši liekuļi, sieva tā kā mīlētu, bet... Apnicis. Viss riebjas. Šīs izrādes intonācijai atbilst pelēkā krāsa un ne tikai tāpēc, ka tajā Ilze Vītoliņa ieģērbusi Zilovu un viņa sievu, Jūlijas Ļahas skolotāju Gaļinu. Izrādes noskaņā atbilstoši lugai ir apmākušās rudens dienas pelēcība, kas spiež pie zemes un ilgās pēc saules uzdzen nebeidzamas skumjas. Tā ir pelējuma pelēcība, kas ne tikai lekni saaudzis uz visiem redzamā dzīves slāņa, bet, kā sierā iedēstīts, pārņēmis arī sirdi, cilvēku pārvēršot dzīvā mironī. Tā ir rutīnas, vienmuļības un vientulības pelēcība, ko nav iespējams pārkrāsot ne ar alkohola radīto skurbuli, ne sievietēm, kas 60.–70. gadu stilā ieturētās košās kleitās, līdzīgi krāsainiem taureņiem, uz laiciņu palidinās pelēkās dzīves debesīs un pazūd. Tā ir cietuma pelēcība, no kuras izejas dzīvē nav, – finālā Dž. Dž. Džilindžers liek saprast, ka Zilovs nošaujas. Visaptverošo nelabuma sajūtu audzē arī muzikālie citāti un lieliskā dzeja.
Egona Dombrovska ekspresīvā, psiholoģiski niansētā spēlē Zilovs atklājas kā ļoti vientuļš cilvēks, kas, apjautis dzīves absurdumu, izmanto absolūtās brīvības dotās iespējas izdarīt pašnāvību. Nelaimīgs cilvēks, kas neprot dzīvot (neatbilst veiksmīgā cilvēka tipam, kas mūždien iekārtojas, dažādiem līdzekļiem panāk vēlamo). Un tas nelabums, nemiers, kas iekšā rūgst, liek ignorēt noteikumus, aizmirst par pienākumiem, vārdu sakot, dzīvot, kā gribas. Viņam nav to iespēju, kas bija Kaligulam, bet šis Zilovs varētu būt "mazo cilvēku" Kaligula, ar ko identificēties ir tik viegli kā uzvilkt dūraini. Ar patiesu izmisumu un pat tādu kā slīkoņa skatienu, kas ieraudzījis glābšanās iespēju, Egons Dombrovskis pilnīgi pārliecina, ka viņa Zilovam gaidītās pīļu medības ir vienīgā dzīves jēga. Kā Mēness Albēra Kamī Kaligulam. Tālab spēcīgā lietus apskaņotā un mokošā saulainās dienas gaidīšana kļūst par tipiski eksistenciālu stāvokli, robežsituāciju starp būt un nebūt, kas pastiprināta ar draugu nelāgo joku par Zilova nāvi. Kaligulam tā bija mīļotās māsas Druzilas nāve, pēc kuras sākās viņa ceļš uz nebūt.
Ir vēl viena pelēkā zona, kam gan ar izrādes tēlainību nav saistības, – pie labākās gribas nevaru pateikt, ko šajā izrādē spēlēja Kaspars Gods (Kuzakova loma), toties Edgara Pujāta Sajapins bija centīgs, Leona Leščinska priekšnieks Kušaks – smieklīgs. Zīmīgi, ka šajā pelēkumā kā miglā pazūd arī ļoti svarīgs tēls – Oficiants Dmitrijs (Armands Kaušelis). Pēc lugas viņu var uzskatīt par Zilova alter ego – veiksmīgo pīļu mednieku, kas atšķirībā no Zilova vienmēr trāpa mērķī. Toties itin visi sieviešu tēli paliek atmiņā – pelēkā, dzīves un neizprotamā vīra nogurdinātā Jūlijas Ļahas Gaļina, aktīvā vīra galvas grozītāja Ineses Kučinskas Valērija, meitenīgas mīlas māktā trauslā Kristīnes Belickas Irina, Maijas Romaško vieglā meitene Vera.
Padomju atribūtika nelabumam nenosprauž ne laika, ne lauka robežas. Eksistences absurds kā ļaunuma ziedi uzplaukst kredītu jūrā slīkušo bezdarbnieku dzīvē, apcirpto algu un pensiju "no rokas mutē" pelēkajā esībā. Nelabums grauž, kur un kā tam patīk. Kaut nu pietiktu spēka nosargāt mīlestību.
Izrāde patiesi skan re minorā, kā norāda režisors. Skan līdz asaru kamolam kaklā, līdz sūrstošam sliktumam vairāku dienu garumā.