Pēc Valmieras teātra Mazajā zālē Viestura Meikšāna iestudētās „saulgriežu pasakas par tagadni” noskatīšanās pēcgarša ir laba, lai arī Valmieras teātra Zelta zirgs ir ne vien asprātīgs, bet arī skaudrs, ironisks un latviešiem neglaimojošs mūsu tagadnes redzējums.
Raiņa simts gadu vecā ideju drāma ieguvusi laikmetīgu skanējumu, uzstādot diagnozi Latvijai un latviešiem. Auseklīšiem rotājušies, esam ieguvuši kāroto brīvību, bet ko ar šo 800 gadu gulējušo, kaprīzo dāmu tālāk iesākt – nav zināms. Kad jaunajā filmas Admirālis TV versijā, ko patlaban demonstrē PBK, izdzirdēju 1917. gada revolūcijas laiku raksturojošo domu: „Krievijai brīvība nav vajadzīga, mēs neesam pie tās raduši”, šķita – precīzāk pateikt nav iespējams. V. Meikšāns to attiecībā uz šo laiku Latviju ir izdarījis.
Jābrīdina skolēni, ka izsprukt no obligātās lugas lasīšanas, noskatoties izrādi, neizdosies, jo, kā Zelta zirga aizkulišu stāstā (pieejams iekš YouTube) saka Melnās mātes atveidotāja Ieva Puķe – zīmulis ir V. Meikšāna draugs. Luga krietni īsināta, pielāgojot mūsdienām – mirušais tēvs mantojumā atstājis gaļas cehu un darbnīcas, bet testaments taisīts videoformātā, Jura Laviņa tēvam parādoties uz ekrāna un norunājot savu gribu. Te nav nekādas saulgriežu pasakas romantikas un tēlainības, nekāda Antiņa iniciācijas jeb pieaugšanas procesa vai šī trešā tēva dēla gara lieluma un diža ideālu augstuma. Līdzīgi kā ar teksta pamatīgo īsināšanu, Reiņa Suhanova iekārtotā spēles telpa maksimāli atslogota no sadzīviskā, it kā attīrot no visa liekā, lai nekas netraucētu V. Meikšāna interpretētās domas skaidrībai. Visā zāles platumā puslokā izliektā metāliskā siena ar paslēptu saldētavu un atvilktni – zārku atgādina bunkuru vai morgu. Ar rekvizītu pielietojumu, Mārtiņa Meiera veidotā skaņu celiņa un vizuālo efektu palīdzību telpa viegli transformējas no trīs brāļu sētas uz karaļa pili un ar fantastikas žanra filmu laboratoriju mistisko atmosfēru piepildīto Stikla kalna virsotni. Par piesaisti mūsu laikam liecina kostīmi (Ievas Veitas un Reiņa Suhanova kopdarbs) – gan treniņbikses un zaļi raibā maskēšanās auduma pufaikas, gan T krekli un melnās sadomazospēlītēs vai laupītāju lietotās ādas maskas kraukļiem.
Ivo Martinsons vizuāli precīzi atbilst Raiņa dotajam aprakstam – linu balti mati un acis – zilas vizbules. Bet 21. gadsimta sākuma Antiņš ir trešais tēva dēls tiešā nozīmē, jo no I. Martinsona Antiņa nāk nevis kāds īpašs garīgums, bet garīgs vājums. V. Meikšāns atbrīvojies no Vēja mātes un gariem, Sniega mātes un bērniem, kā arī Noklīdušajiem bērniem. Viņš Antiņa pašnāvnieciskās tieksmes apmierina ar vēlmi nomirt saldētavā pie kautķermeņiem un izmantojot gāzes degli. Par Saulcerīti Antiņš runā tonī, kādā nabags sapņo par miljonāra dzīvi. Riharda Rudāka Baltajam tēvam uz pareizā idejas ceļa viņš jāuzbiksta ar milzīgu zarainu nūju. Tad aktieris savam tēlam pamazām pievieno naivu ideālismu, kas virza viņu tuvāk dusošajai princesei. Piešķirot Saulcerītes lomu Dacei Eversai, princeses un Antiņa attiecībās ir iekodēts lielais pārpratums jeb traģiskā kļūda, kas kulminē finālā. Mani tas patiesi sajūsmināja – beidzot atmodinātā Daces Eversas Saulcerīte kleitā ar taureņu apdruku un trūcīgās drēbītes pret džemperi ar tautiskiem rakstiem nomainījušais Antiņš savās kāzās sēž viens otram blakus pie galda un malko šampanieti no plastmasas glāzēm. Visi pārējie ar rakstainiem dūraiņiem Antiņa apdāvinātie kāzu viesi sauc: „Rūgts!”, bet Saulcerītes un Antiņa sejās rakstīts, ka vai nu viņi to nedzird, vai arī nesaprot šo vārdu nozīmi. Lai arī Saulcerīte met līgavas pušķi, bet to savāc (nevis noķer!) neviens cits kā Ilzes Lieckalniņas Ministre, kāzu rituāls ir nepilnīgs, un secinājumus nav grūti izdarīt. Jāpiebilst, režisora ieviestā Ingus Kniploka Karaļa un Ministres attiecību līnija ir novatoriska, interesanta un rosina iztēli, taču tās nozīme līdz galam nenolasās, paliekot ārpus konteksta. Iedomājos, ka varbūt tā ir parodija par sievietēm, kas, alkstot pēc varas un gozēšanās tās augstākajās aprindās, gatavas ciest visādus pazemojumus, taču iespējams Ministrs transformēts grūtniecē Ministrē ar mērķi atklāt Karaļa neredzīgumu, sākot no acīm redzami polsterētā Ministres vēdera, līdz valsts pārvaldīšanai, slēdzot sadarbību ar glumo Melno princi a la Einara Repšes svītrainajā uzvalkā. Māra Bezmera atveidotais Melnais princis ir izteikti komiski grotesks tēls. Manierīgs šeptmanis, kuram tik ļoti vajag iegūt Saulcerīti, ka jāšņauc kokaīns, lai iegūtu vajadzīgo stimulu tai uzmākties.
V. Meikšāns mērķtiecīgi jauc „mēs” un „viņi” autonomo pastāvēšanu gan attiecībā uz robežu, kas teātrī pastāv starp aktieriem un skatītājiem, gan aizu, ko tauta redz starp sevi un tās pārvaldītājiem.
Izrāde sākas kādas desmit minūtes pirms noliktā laika, kad skatītāji, pirms vērsies zāles durvis, tiek norīkoti pievērsties televizoriem. Ekrānā redzams galds, pie tā sēž bariņš ļaužu. Runāto balsu murdoņā nevar lāga sadzirdēt, bet noprotams – tas ir tēva bēru mielasts. No zāles iznāk un cauri skatītāju drūzmai izspraucas Rihards Rudāks (Baltais tēvs) un Oskars Morozovs (Bierns). Kad piktā tonī tiek pārmests, ka bija taču teikts – no katras sētas tikai pa vienam pārstāvim, dzirdu, ka ne es vienīgā šos vārdus pielaikoju savai kompānijai. Ar šo uvertīru V. Meikšāns skatītāju padara par izrādes dalībniekiem, notikumu aculieciniekiem. Starp citu, to pašu dienu pirms Zelta zirga izrādes biju redzējusi somu režisora Kristiana Smedsa izrādē Mental Finland Viļņā. Viņš savā Eiropas nākotnes paredzējumā, runājot par visaptverošo morāles pagrimumu līdz anarhijai, projicē skatītāju spoguļattēlu, padarot tos par pasīviem slepkavības lieciniekiem. Domu par tautas līdzvainību, divdesmit gadu laikā uzvedoties kā vājiem antiņiem un nespējot saprast, ko iesākt ar atmodināto Saulcerīti, režisors līdz konsekvencei noved Stikla kalna iekarošanas ainā. Tad vairākos monitoros skatītāji ierauga savu spoguļattēlu, kas iekrāsojas attiecīgi oranžīgā, lillīgā un visbeidzot dzeltenīgā krāsā. Tātad režisors kā ar pirkstu norāda uz šķērsli, kas bijis starp Saulcerīti un to modināt kārajiem. Turklāt zīmīgi, no šā pulka režisors izvācis Biernu un Lipstu (Mārtiņš Meiers). Mantkārīgie brālīši pat nemēģina jāt Stikla kalnā, bet visas pūles velta, lai tiktu pie mielasta galda. Tā sirsnīgi, vai ne?
Arī tas man šajā izrādē patīk – tās intonācija nav nedz aizskaroša, nedz moralizējoša, bet naivi labdabīga līdz brīdim, kad saproti – esi pieskaitīts. Kā tas kazlēns. Pieļauju, ka cilvēki bez humora izjūtas un pašironijas to arī varētu nepieņemt, bet tā jau nav ne Viestura Meikšāna, ne teātra problēma.