Iespējams, The Beatles dziesmai Melnais strazds (Blackbird) ar skotu izcelsmes dramaturga Deivida Harovera lugu Melnais strazds nav nekādas saistības. Viņš lugā, ko Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējis Ģirts Ēcis, strazdu - ne melno, ne mājas, ne pelēko -, pat nepiemin. Tajā vispār nav putnu. Bet dziesma par melno strazdu, tā lauztajiem spārniem, visu mūžu gaidīto brīdi atkal lidot un kļūt brīvam, lieliski sasaucas ar izrādi.
Deivids Harovers pēc piecpadsmit gadu pauzes liek satikties aptuveni 27 gadus vecajai Unai un 56 gadus vecajam Rejam, lai saprastu, kas pirms daudzajiem gadiem notika. Fakti - sekss, apsūdzība pedofilijā, cietums. Viņiem vēlreiz jāatgriežas pagātnē, lai mēģinātu dziedēt savus lauztos spārnus.
Ģirta Ēča izrāde līdzinās psihoanalīzes seansam, tas nav patīkams, bet abiem vajadzīgs process. Melnā strazda scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Gints Gabrāns izģērbis Jauno zāli līdz kailām sienām, ievietojot stūrī metāla skapi un grīdu piebārstot ar dažādiem atkritumiem - tukšas pudeles, čipsu pakas, vienreiz lietojamie trauki, u.tml. Tiktāl autora norādījumi ir gandrīz precīzi, taču nekur neredz pilno miskasti - par to kļuvusi pati telpa kā simbolisks zemapziņas, pagātnes lauks. Pusotru stundu notiek rakņāšanās tās netīrumos, un būtiski, ka režisors šajā procesā iesaista arī skatītājus.
Jāatzīst, kad pie zāles durvīm, mazliet pievelkot kāju pieiet vīrietis treniņtērpa jakā ar matiem krietni piesegtu profilu un aizslēdz durvis, pirmajā mirklī Normundu Laizānu noturu par skatuves strādnieku. Bet izrāde ir sākusies, un ieslēgšana ir tikai viens no paņēmieniem, kā skatītājam neļaut ieslīgt komfortablajā, krēslas sargājošajā mākslas baudītāja zonā. Tamdēļ notiek manipulācijas ar gaismu (mākslinieks Egīls Kupčs), brīžiem liekot izrādei ritēt arī pilnā zāles apgaismojumā.
Normunda Laizāna Rejs aktiera biogrāfijā ir notikums ar lielo burtu. Šis aktierdarbs ir spilgts pārmiesošanās gadījums ar viscaur dzīvu iekšējās darbības procesu, ko nemaz tik bieži negadās redzēt. Aktieris pārliecinoši nospēlē pagātnes sagrauztu cilvēku. Tā uz viņu atstājusi tik spēcīgu un graujošu iespaidu, ka kopaina pat par klīnisku dēvējama. Tas ir cilvēka vraks, kas centies analizēt sevi, lai saprastu, kāpēc viņš rīkojās tā un ne citādi. Ja Reja āriene un izturēšanās nemaldīgi liecina par notikušā sekām, lai arī pieņemta jauna identitāte un formāli sākta jauna dzīve citā vidē, tad Madaras Saldoveres Unas izskats ir maldinošs. Visai ātri atklājas, ka elegantās drēbes un ārējais miers ir čaula, no kuras stindzinošos kliedzienos izvirst pārinodarījuma sāpes. Madara Saldovere Unas lomā rada iespaidu par sievietes ķermenī iestrēgušu pusaudzi, kas nespēj pieaugt, aci pret aci nenostājoties ar pagātnes rēgiem.
Režisors nav cieši sekojis lugas burtam un izmaiņas ir būtiskas. Ja Harovers ļauj Rejam sākt jaunu dzīvi un citai sievietei tajā ir vieta, tad Nacionālā teātra izrādē tie ir tikai vārdi, turklāt nepārliecinoši, izteikti tā, lai liktu noticēt ne tikai Unai, bet arī sev. Un ir taču atšķirība, vai cietumā Unai uzrakstītas pāris vēstules vai to pilna kartona kaste, ko Normunda Laizāna Rejs noliek viņai priekšā. Tāpat - vai telpā kā jaunās dzīves pierādījums ienāk reāla 12 gadus veca meitene vai viņš to, kas ļoti atgādina Unu, redz vīzijā, kas projicēta uz sienas. Kurš ir upuris, kurš varmāka?
Ģirts Ēcis licis uzsvaru uz procesu, punktu likšanu atstājot skatītāju ziņā un tas ir šīs izrādes trumpis. Turklāt tematika ir pietiekami aktuāla, lai izrādē skartie jautājumi kristu auglīgā zemē. Jo stāsts jau ir par to, kas attiecas uz katru - vientulību, mīlestību, kļūdām un to labojumiem. Par salauztiem spārniem, kas liedz būt brīvam.
