Ziņa, ka atlūgumu iesniedzis Dailes teātra direktors Andris Vītols, nāca kā nepatīkams turpinājums teātra aktieru cīņām pret nu jau tā bijušo māksliniecisko vadītāju režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, kurš savukārt atteicies kaut ko skaidrot presei, motivējot to ar uzticību principiem un to, ka plašāks skaidrojums «varētu nodarīt kaitējumu bijušo kolēģu (īpaši aktīvāko revolucionāru) reputācijai». Līdzi ziņai par atlūguma iesniegšanu publiku sasniedza informācija, ka direktors amatā palikšot, līdz teātrim konkursā tikšot atrasts jauns vadītājs. Šajā situācijā sāka zvanīt Neatkarīgās lasītāji, Dailes teātra cienītāji, un uzdot jautājumu – kas notiek? Dailes teātra direktors Andris Vītols piekrita sarunai un situāciju skaidro pats.
- Pirmā lieta, ko vēlos dzirdēt no pirmavota, ir skaidrojums par demisijas iemesliem. Protams, ir oficiālā teātra relīze, bet katrā izdevumā, kur tā pārpublicēta, parādās kādi papildu vēstījumi, kuri cits no cita atšķiras.
- Pirmās nedēļas bija spīts un apņēmība - lai ir, kā ir, bet kuģim jāturpina peldēt. Pārmaiņas mums vajag. Ja vajag, tās jārada. Mana doma bija - reiz ir tā, tad nodefinējam, ko gribam mainīt, pēc tam skatīsimies, kurš to var mainīt. Tomēr sanāca tā, ka visi vairāk runāja par to, kurš to varētu darīt, bet nerunāja īsti par to, kā un ko mums vajadzētu darīt. Sarunas nevedās. Laiks gāja, risinājumu nebija. Arī mākslas padome, kurā visi gribētu entuziastiski strādāt, neveidojās. Protams, vēl arī tas, ka ir kaut kādas lietas, ko gribam mainīt, bet tās neiet kopā ar mūsu finanšu iespējām. Piemēram, tas, ka mēs nevaram atļauties kādas dienas kaut ko nespēlēt vai arī iestudēt tikai četras lielās zāles izrādes sezonā, nevis piecas un vēl bērnu izrādi, plus koncertus. Tas viss kopā sasummējās.
Tad sāku domāt, ka varbūt teātrim vajadzīgs jauns direktors. Droši vien pa tiem desmit gadiem, kopš esmu amatā, mans skats uz notiekošo ir palicis tāds… varētu teikt - vienveidīgs. Es esmu tas, kas es esmu, redzu to, ko šajos desmit gados esmu pieredzējis. Man jebkurai problēmai izstrādājušies tipveida risinājumi. Ja būtu konkurss, kur nāktu vairāki pretendenti, kuri nezinātu to, kā šeit ir dzīvē bijis, vai skatītos uz to no cita skatpunkta, tad teātrī varētu ienākt jaunais. Tāda īsumā bija mana doma, kad iesniedzu atlūgumu.
- Tātad, ja pareizi sapratu, cerētā mākslinieciskā padome īsti nedarbojas?
- Nē! Tur jau ir tā lieta. Iemesli ir dažādi, bet nestrādā. Uzrunātie režisori atteicās piedalīties. Varbūt tur ir kāds solidaritātes princips. Neviens jau arī negrib šīs runas - reiz tu esi padomē, tātad mērķē uz Džilindžera vietu.
- Ja paskatāmies, daudzos teātros mākslinieciskā vadītāja nemaz nav. Labi, vienmēr var piesaukt Alvi Hermani, bet svaigākais piemērs ir Valmieras teātris. Tas pavasarī atteicās no šā posteņa, bet Indra Roga pēc tam intervijā teica, ka nevar no mākslinieciskā vadītāja prasīt, lai viņš piepilda kasi. Vai mūsdienu apstākļos mākslinieciskais vadītājs teātrī vispār ir tik ļoti obligāts amats?
- Es aizvien vairāk domāju, ka nav vajadzīgs. Ja paskatās vēsturē, Smiļģa laikos un pēc tam, Dailē bija galvenais režisors un divi štata režisori. Katrs uztaisa pa divām izrādēm sezonā - daudz vairāk arī tajos laikos neiestudēja. Šie laiki ir beigušies. Režisori un viņu radošās komandas ir brīvo profesiju pārstāvji. Viņi iestudē izrādes dažādos teātros. Bet teātru štats - aktieri, šī sistēma vēl ir palikusi no tiem laikiem. Te veidojas pretruna, kas būtu tēma kādai lielākai diskusijai. Ja es tagad teiktu - repertuāra teātris ar štata aktieriem ir jālikvidē, tas nav pareizi. Nav jālikvidē! Bet, ja sistēma darbojas, kā darbojas, tad zūd radošā brīvība. Mēs visu laiku runājam, cik tas būtu labi, ja varētu teātri mainīties ar aktieriem, un cik tas būtu radoši. Bet tā nenotiek. Ja ar režisoriem var mainīties, tad ar aktieriem tas tā nenotiek. Lai to varētu darīt, būtu jāizdomā jauna sistēma.
Ja atgriežamies pie mākslinieciskā vadītāja, neredzu tāda amata nepieciešamību. Vēl ir arī tāda vēsturiska lieta, ka parasti labākās izrādes mākslinieciskajiem vadītājiem ir tad, kad viņi sāk savu darbu teātrī. Tad slodze un atbildība paliek arvien lielāka. Mākslinieciskajiem vadītājiem sev laika vairs nepietiek. Kādi varētu būt varianti? Ir direktors intendants, mākslinieciskā padome vai vairāki štata režisori, bet ar terminētiem līgumiem, nevis uz visu mūžu. Vēl ir variants, kas jau darbojas citos Latvijas teātros, - divi valdes locekļi. Viens atbild par māksliniecisko, otrs - par administratīvo pusi. Vēl teorētiski varētu būt valdes loceklis, kas risina mākslinieciskus jautājumus, ar finanšu direktoru. Tas tomēr būtu ļoti grūti, jo visa finansiālā atbildība ir valdes loceklim. Man šķiet, ka optimālākais būtu variants ar diviem valdes locekļiem.
Jāpatur prātā tas, ka visu laiku fonā būs lietas, par kurām neviens nerunā - tā pati naudas pelnīšana. Ir jārunā par teātra darbības formu. Lieliski, ja mēs kā kapitālsabiedrība jeb komercorganizācija varam, piemēram, mainīt biļešu cenas kaut vai katru dienu. Līdz ar to mēs varam efektīvi izmantot visus mārketinga līdzekļus. Tas ir labs iemesls, kāpēc teātrim vajadzētu būt kapitālsabiedrībai. No otras puses, lēmums par teātru pāreju no budžeta iestādes par kapitālsabiedrību tika pieņemts ap 2004. gadu. Toreiz kā iemesls tika minēts tas, ka teātri labāk varēs piesaistīt papildu naudu, lai taisītu labākas izrādes. Pa šiem gadiem tas sen aizmirsts. Vismaz Dailes teātra gadījumā teātris ir kapitālsabiedrība, lai paši sev varētu nopelnīt algām. Iznāk diezgan amorāli. Ja mēs esam kapitālsabiedrība, tad mēs esam komercuzņēmums. Ja esam komercuzņēmums, tad mēs esam reģistrēti Komercreģistrā. Ja esam Komercreģistrā, tad esam komersanti. Ja esam komersanti, tad komersanta uzdevums ir gūt peļņu. Ja salīdzina ar Lietuvu - viņiem teātri ir budžeta iestādes, Igaunijā - aģentūras. Mēs dzīvojam vislielākajā kapitālismā. Arī likumā par kultūras institūcijām ir teikts, ka šīs institūcijas savus ienākumus gūst no biļešu pārdošanas. Varbūt tas nav pareizākais variants, jo liek teātrim pelnīt.
- Varbūt nemaz nav slikti, ja teātris pelna? Saistībā ar Džilindžera aiziešanu atkal ir tā absurdā diskusija par augsto mākslu un komēdijām. Nu kuram vajag augsto mākslu Dailes teātra lielajā zālē? Latvijas situācijā jau trešajā izrādē tai nebūs skatītāju.
- Taisnība ir. Jārunā par līdzsvaru. Piemēram, Lietuvas Nacionālais teātris, kas ir budžeta iestāde, tagad laikam ir remontā. Zāle līdzīga mūsējai, droši vien ir vēl mazā skatuve, gadā skatītāju skaits - 60 tūkstošu. Dailei un mūsu Nacionālajam teātrim skatītāju skaits gadā 160-180 tūkstošu. Te būtu vietā pajautāt valstij, ko tā grib no teātriem. Ja valsts saka - gribam 180 tūkstošus, tad arī skaidri atzīstam, ka varam to panākt ar šādiem un šādiem paņēmieniem. Ja valsts teiktu, mums nevajag 180 tūkstošus skatītāju, pietiktu ar 100 tūkstošiem, tas nekas, ja teātru resurss netiktu izmantots maksimāli efektīvi. Tā būtu pavisam cita situācija. Domāju, ka esošā dotāciju sistēma teātriem ir diezgan greiza. Ja mums prasa 180 tūkstošus skatītāju, mēs varam noteikt, kādi būs mūsu izdevumi, kādu daļu segsim ar biļetēm un cik liela dotācija būtu vajadzīga. Bet patlaban ir tā - mums ir izdevumu kalns, kuram virsū ir viens tāds pleķis - dotācija. Tad mēs stiepjam savus ienākumus tā, lai nosegtu visus izdevumus. Kaut kas sanāk, kaut kas nesanāk, un tad mana amata pienākumos ietilpst bļaut - neiznāk, mēs to nevaram atļauties! Nav jau runa par komēdijām. Ir izrādes ar grandiozām dekorācijām, kur jānodarbina 30 aktieru, bet ir izrāde ar trim aktieriem, un tā jebkurā gadījumā būs komerciāli izdevīgāka par šo lieldarbu. To visu jāmēģina līdzsvarot. Taisnība par lielo zāli. Latvijas apstākļos tajā spēlēt dramatiskās izrādes ir nepareizība. Esmu par to, lai šo zāli pārbūvētu uz kādām 750 vietām ar balkonu. Tas būtu optimāli mākslai mūsu apstākļos. Bet kur lai to naudu ņem?
- Jautājums no sazvērestību teoriju sērijas. Tomēr tā pieminēta katrā sevi cienošā medijā. Nākot uz šejieni, secināju, ka pirmo reizi par to publiski sāka runāt tad, kad no teātra direktora amata jocīgā veidā aizdabūja prom Līņa kungu, kurš toreiz sacīja, ka zem tā visa slēpjoties kāds plāns pārtaisīt Dailes teātri par muzikālo teātri, veicot tā pārbūvi, uzbūvējot vēl kādu iepirkumu centru vai ko tamlīdzīgu. Kuluāros atkal runā par kādām noslēpumainām teātra pārbūvēm, ko par to saka direktors?
- Nē! Tas tā nav. Jā, teātra priekšlaukumu vairākus gadus īrēja privātais investors ar dažādiem nosaukumiem. Bija doma būvēt pazemes stāvvietu un, iespējams, kādu objektu. Pēdējā laikā vairs nebija runa, ka priekšā teātrim, bet kaut kur sāņus, apmēram tur, kur ir Irbītes piemineklis. Man liekas, ka pagājuši pieci gadi, kopš līgums ticis lauzts. Investors pats aizgāja, redzot, ka nav vērts ieguldīt, jo nekas nenotiek, tikai jāmaksā īre. Priekšlaukums atrodas teātra apkalpošanā, ir metu konkurss par tā labiekārtošanu. Nekādu investoru priekšlikumu nav. Drīzāk tagad būtu jārunā par teātra priekšlaukuma sakārtošanu, ko, protams, nevar izdarīt par teātra līdzekļiem. Te ir iesaistīta gan Kultūras ministrija, gan Rīgas dome. Neviens neko tur nebūvēs.
Cita lieta, ka mēs paši gribētu tur redzēt teātra jauno zāli. Tad lielo zāli varētu vairāk izīrēt, piedāvāt koncertu rīkošanai vai vēl kaut kam. Tāpat nepieciešams pārbūvēt arī pašu lielo zāli. Tās skatuves tehnikai ir jau četrdesmit divi gadi. Pamatā tur nav nekas mainīts. Ir daudz ieguldīts gaismās, skaņā, bet ne mehānismos. Tiem nepieciešami lieli ieguldījumi. Visā tajā ir grūti atrast kādas sazvērestības teorijas pazīmes.
Ir vēl arī siltināšanas projekts, kuram drīz vajadzētu sākties. Cerēsim, ka lielākie darbi notiks vasarā. Zinu, ka cilvēki smejas, kas tad nu tagad būšot - tūlīt sāksies ziema un notiks Dailes teātra fasādes atjaunošana. Gribu visus nomierināt un pateikt, ka tiks siltināts skatuves tornis, kas ir virs teātra. Tam tiks noņemts apšuvums, pielikts siltinājums un tad atlikts vietā apšuvums. Vēl notiks skatītāju foajē siltumsistēmas nomaiņa, siltināšana no apakšas un citu siltumsistēmu maiņa. Nebūs tā, ka ņems ārā visus logus vai tamlīdzīgi.
- Kā ir ar runām par muzikālo teātri kā Dailes teātra profilu un specializāciju. Slēdzam ciet tagadējo teātra virzienu, taisām mūziklus, operetes.
- Jā, par operetes teātri ir tādas runas parādījušās. Es domāju, vienīgi tāpēc, ka Operetes fonds ir pietiekami aktīvs un enerģisks. Protams, viņi meklē mājas tuvāk centram.
Pirms gadiem desmit bija doma, ka Dailes teātra īpatnība varētu būt muzikālās izrādes. Principā, katru otro gadu tā arī notika, iestudējām diezgan daudz mūziklu. Gan slavenas, vēsturē palikušas izrādes, gan ne tik veiksmīgas. Tomēr šo gadu laikā mēs esam aizgājuši dramatiskā teātra virzienā. Aktieru kurss, kas ienāca teātrī pirms 20 gadiem, vēl tika gatavots ar muzikālu novirzienu. Pēc tā vairāk šāda specializācija nav bijusi. Dailes teātris ir dramatisks teātris. Protams, reizēm, ja ir laba ideja, tiek iestudēts pa kādam mūziklam. Varētu teikt, ka mērķtiecīgi reizi divos gados. Tāpat kā mērķtiecīgi iestudējam bērniem domātas izrādes uz lielās skatuves. Tā ka arī šo sazvērestības teoriju varu apgāzt. Interese varbūt būtu, bet nekāda spiediena nav.
Es pats drīzāk turētos pie naudas spiediena teorijas - valstī ir tik līdzekļu, cik ir, mēs jums dodam tik naudas, cik varam iedot, un nenorādām, ko ar to darīt. Bet jūs mums neprasiet vairāk naudas! (Smejas.) Protams, jo kāds vairāk dod naudu, jo vairāk viņš mēģina norādīt, kā to tērēt. Ja atceramies padomju laikus, kad visu naudu deva, protams, arī tolaik izrādes pelnīja, tomēr tad arī daudz vairāk prasīja no teātra, norādot, ko iestudēt. Jo vairāk pats nopelni, jo neatkarīgāks esi. Tā sanāk, ka visneatkarīgākais teātris ir tas teātris, kas nopelna visvairāk. Mums saka - ir valsts dotētie teātri un neatkarīgie teātri. Nav neatkarīgo teātru! To nesauc par dotāciju, bet tāpat viņi piesaista līdzekļus kaut vai no Valsts kultūrkapitāla fonda.
- Viņiem nav ministrijas dotācijas, bet līdzekļi konkursa kārtībā no Valsts kultūrkapitāla fonda, kas ir Kultūras ministrijas pakļautības valsts iestāde.
- Savukārt valsts dotētajiem teātriem kultūrkapitāla fondā nav lielu izredžu. Mēs Dailē pa reizei uzrakstām, tagad, piemēram, iesniedzām vienu projektu par oriģinālmūziku bērnu izrādei, ko iestudē Intars Rešetins. Nu redzēsim, kā būs. Tā bija tāda lieta, ko neparedzējām budžetā - oriģinālmūzika mazās zāles izrādei.
- Strādāju kultūras žurnālistikā gandrīz divdesmit gadu. Redzu un zinu, kāda atmosfēra valda Latvijas kultūras iestādēs. Zinu arī Dž. Dž. Džilindžera demokrātisko atvērto durvju politiku, kas tika deklarēta viņa mākslinieciskā vadītāja darbības sākumā. Atklāti runājot, ja tas, kas šoruden notika Dailē, notiktu dažā citā Latvijas teātrī, viens otrs no aktieriem revolucionāriem, neraugoties uz savu superstāra statusu, pēc tādiem izteikumiem masu medijos teātrī vairs nestrādātu. Viņu atlaistu par nelojalitāti, par to, ka teātra iekšējo attiecību kārtošanai izmanto presi, televīziju un sabiedrisko attiecību speciālistus, tā vietā, lai runātu par problēmām pašā teātrī. Varbūt es maldos, bet no aktieru teiktā žurnālistiem redzams, ka ar Džilindžeru vai ar teātra vadību par problēmām sarunas nebija. Iznāk, ka jūs ar Džilindžeru abi esat teātrī savas demokrātijas upuri.
- Esmu pārliecināts demokrātijas piekritējs. Zināmā mērā mēs pat režijā piekopām demokrātiju. Mēs pūlējāmies nenoteikt, kas un kā režisoram jātaisa. Manā uzskatā Dailes teātris šos gadus darbojās kā vieta, kur radīt mākslu. Ja esi pierādījis te vai citos teātros, ka esi spējīgs un talantīgs režisors, tad nāc ar piedāvājumu, izstāsti ideju, bet mēs neveidojam teātra pasūtījumu - tādas izrādes vai citādas. Vai apskatīt kādas sociālās tēmas, vai Raiņa jubilejas gadā obligāti jāiestudē Raiņa lugas. Ja neviens režisors mums to nepiedāvā, tad neiestudējam, jo viņiem tas nav aktuāli. Domu izteikt ir brīv, un domai jābūt brīvai. Šajā ziņā - jā, kritām par demokrātiju. Ko nu? (Smejas.) Negribas jau atsaukties uz veco nodrāzto teicienu, ko piedēvē Vinstonam Čērčilam, ka demokrātija esot sliktākā no valdīšanas formām, bet nekas labāks izdomāts nav.
- Es saprotu, ka cerētā mākslinieciskā padome nedarbojas, bet kādas ir perspektīvas ar lielās zāles izrādēm. Kurš tajā strādās? Džilindžers ir skaidri pateicis, ka teātrī vairs nedarbosies. Bet cik Latvijā ir režisoru, kas to var un grib darīt?
- Tieši tā. Lielās zāles atšķiras. Lai cik tas nešķistu rupji, runājot par augsto mākslu, bet atšķiras pat metros. Operai skatuves mute ir kādi 12 metri, Nacionālajam teātrim - nepilni 12, Liepājā - 9, tik, cik mūsu mazajā zālē. Dailē - 15 metru. Cik ir režisoru? Dailes teātra vajadzībām sanāks. Regnāram, piemēram, skatuve vēl ir par mazu. Kopumā šo gadu laikā bijuši dažādi piemēri, arī neveiksmīgi. Es pats esmu Džilindžeru steidzinājis - nu ko tu dod tam vai citam režisoram tikai mazo skatuvi. Lai taisa uz lielās. Ne vienmēr ir iznācis.
To gan es varu pateikt, ka ir sarežģīti taisīt divas lielās skatuves izrādes sezonā, kā to darīja Džilindžers. Es tagad mēģināju piedāvāt taisīt divas lielās zāles izrādes nākamajā sezonā Laurai Grozai, bet viņa nepiekrita, jo ir pārāk smagi. Dailē var uztaisīt lielās un mazās zāles izrādi sezonā. Bet divas izrādes lielajā zālē ir ļoti grūti, jo lielajā zālē režisoram būtībā jātaisa divas izrādes vienā. Viena izrāde ir tiem, kas sēž pirmajās rindās, otra tiem, kas sēž aizmugurē. Vienlaikus tai jābūt izrādei tiem, kas uz teātri nāk reizi pusgadā, un kritiķiem, kuri skatās 120 izrādžu sezonā.