13.–17. novembrī, kad Latvijas valstī bija iestājusies simtgades finiša taisne, Sanktpēterburgā notika Eiropas Komisijas iedibinātās Eiropas Teātra balvas un Teātra realitātes balvas pasniegšanai veltītie pasākumi, līdztekus VII Sanktpēterburgas kultūras forumam godinot krievu teātri Eiropas kontekstā.
Eiropas Teātra balvu šogad saņēma režisors Valērijs Fokins. Taču izrāžu sērijā Atgriešanās foruma ietvaros līdzās apbalvoto režisoru un kompāniju iestudējumiem bija iespēja noskatīties arī 2001. gada balvas laureāta Ļeva Dodina iestudēto Hamletu un vairākas 2011. gada Teātra realitātes balvas ieguvēja Andreja Mogučija iestudētās izrādes Alise, Gubernators pēc Leonīda Andrejeva stāsta un Aleksandra Ostrovska Negaiss.
Ņemot vērā ne tikai Krievijas aktuālo politisko peripetiju kontekstus, bet arī Serebreņņikova lietu, kurā kopš pagājušā gada decembra, kad režisors mājas aresta dēļ nevarēja ierasties Romā saņemt Teātra realitātes balvu, uz labo pusi nekas nav mainījies, atmosfēra forumā bija mazliet saspīlēta. Uzzinot, ka arī šveiciešu režisors Milo Rau nevar ierasties saņemt balvu un piedalīties diskusijās tāpēc, ka Krievijas varas iestādes jau kādu laiku atrod dažādas atrunas, lai neērtajam, sociāli aktīvajam māksliniekam, kuru pēdējos gados īpaši interesē tiesas process kā izrādes inscenējuma tips, neizdotos laikus saņemt vīzu, top skaidrs, ka teātris tiek spēlēts visos līmeņos. Diemžēl ne vienmēr tam ir sakars ar mākslu.
Latvijā jau aizmirsies, kā ir dzīvot un radoši strādāt cenzūras un zem demokrātijas maskas paslēpta totalitārisma apstākļos, taču Krievijā tieši tāpēc teātra poētika nav zaudējusi Ēzopa valodas šarmu. To labprāt liek lietā inteliģenti režisori, kuri ciena krievu teātra tradīcijas, bet vienlaikus spēj tās pasniegt skatītājiem ar mūsdienu cilvēka skatpunktu, liekot klasikai atspīdēt aktuālā laikmeta spogulī. Iepriekšminētais īpaši attiecas uz Andreja Mogučija režisora rokrakstu pēdējo gadu iestudējumos, kuros ļoti uzmanīgi un veikli ieausta gan pašironija, gan nesaudzīgs realitātes absurdo šķautņu tvērums. Savā ziņā abas 2016. gada izrādes Gubernators un Negaiss viena otru turpina, atsegdamas dažādas Krievijas sejas - te varas un indivīda attiecībās, te ar kolektīvo stereotipu palīdzību. Sevišķi savdabīgs un atmiņā paliekošs ir citādā traktējums Negaisā, Katjas Kabanovas iemīļotā Borisa Grigoriča tēlā pieaicinot aktieri «no citas pasaules», proti, Mihalovska operas solistu, baritonu Aleksandru Kuzņecovu, kura runas forma aprobežojas ar rečitatīviem un melodiskiem dziedājumiem iepretim pārējo personāžu Pievolgas izloksnei. Un Katjas aizliegtā mīla savā traģiskumā caur aktrises Viktorijas Atrjukovas stilistiski smalkajiem dziedājumiem panāk smeldzi, kas neizdotos tikai tekstā. Abos iestudējumos kolorīts ir aktiera Dmitrija Vorobjova veikums krievu skolas labākajās tradīcijās.
Pārējās foruma izrādes, kuras veidojuši Teātra realitātes balvas ieguvēji - Sidi Larbi Čerkaoui (Sidi Larbi Cherkaoui), teātra-cirka kompānija Cirkus Cirkör no Zviedrijas, franču režisors Žiljēns Goselēns (Julien Gosselin), poļu režisors Jans Kļata (Jan Klata) un viņa portugāļu kolēģis Tjago Rodrigess (Tiago Rodrigues) - atspoguļo Eiropas teātra aktuālos procesus. Tajos vērojama formu un žanru saplūšana, dokumentālisms, interese par teātra tehnikām, iestudēšanas procesu un teātra ietekmi sabiedrībā, aktualizējot dažādus būtiskus jautājumus. Tostarp toleranci, tiesiskumu, līdztiesību, sociālo taisnīgumu, kā, piemēram, Jana Kļatas iestudētais Henrika Ibsena Tautas ienaidnieks, kurā galvenā varoņa ārpuslugas komentārs it kā dialogā ar publiku lika izrādei izstiepties grūti izturamā garumā. Arī foruma specbalva leģendārajai spāņu aktrisei Nurijai Espertai (Nuria Espert), ne tikai augstas raudzes profesionālei, bet savā ziņā arī feminisma celmlauzei spāniski runājošajā pasaulē teātra jomā, liecina, ka mūsdienās māksla vienīgi mākslas dēļ ir liela greznība. Tādas personības kā Jans Kļata, Nurija Esperta, Tjago Rodrigess un Milo Rau pēta un pastarpināti rāda līdzcilvēkiem arī realitātes visnotaļ teatrālos, lai arī ne vienmēr tik pozitīvos aspektus. Gluži tāpat arī vācu teātra teorētiķis Hanss Tīss Lēmans, kurš gan daudziem savulaik nevis ieviesa kādu skaidrību, bet tikai sajauca galvu ar savu postdramatiskā teātra jēdzienu, šogad foruma pirmajā dienā beidzot pelnīti saņēma Thalia balvu teātra kritikā.
Galvenā izrāde forumā tomēr bija pati ceremonija. Tajā visnotaļ pompozā formā tika izspēlēta prelūdija Valērija Fokina iestudējumam Maskarāde. Atmiņas par nākotni. Režisors rekonstruējis Vsevoloda Meierholda 1917. gada iestudējumu ar krāšņiem tērpiem un dekorācijām pēc Aleksandra Golovina skicēm vēl pirmsrevolūcijas Krievijā. Ceremonijas groteskais svinīgums radīja nepārprotami teatrālu realitāti. Tajā piedalījās gan Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis, gan Sanktpēterburgas amatpersonas, daudzi ārzemju preses pārstāvji, dažādas prominences un teātra profesionāļi no visas pasaules. Tas nekas, ka ārzemnieku tulkojuma austiņās lielākoties šņāca kāda neredzama diriģenta ierādīta cezūra kā Jana Kļa-tas ironiski piesauktā zelta klusēšana. Režisori, sākot ar Janu Kļatu un beidzot ar Valēriju Fokinu, skaļi pauda atbalstu Kirilam Serebreņņikovam un Milo Rau, kura vēstuli nolasīja franču teātra kritiķis Žoržs Banū, savā ziņā noslēdzot paradoksālo foruma pirmās dienas diskusiju par brīvību un (ne)toleranci mūsdienu skatuves mākslās ar kolektīvu solidaritātes performanci.
***
No režisora Milo Rau vēstules Eiropas Teātra balvas žūrijai
«Tātad pašlaik mūsu situācija ir šāda: Eiropas Teātra balva brauc uz Krieviju, bet mēs oficiāli nerunājam par Kirilu Serebreņņikovu, kuram Krievijā draud 10 gadu ieslodzījums. Kā mēs drīkstam svinēt teātra varu un brīvību, kā mēs varam svinēt dzīvi un baudīt Eiropas apriti, vienlaikus klusējot par faktu, ka viens no pagājušā gada balvas ieguvējiem ir atkarīgs no tiesas šova. Ko tas nozīmē Eiropas Teātra balvai un mums, teātra veidotājiem kopumā, ja jau neesam gatavi izrādīt pat visparastāko solidaritāti?
Balvu man un maniem kolēģiem piešķīra par «kaislīgu interesi par sociālpolitiskiem jautājumiem». Šis veiklais formulējums konkrētos terminos nozīmē: Serebreņņikova lieta ir arī manējā, tā ir mūsu lieta, tāpat kā tā ir Pussy Riot vai izstāžu Aizliegtā māksla, Uzmanību! Reliģija Saharova centrā lieta, no kuras guvu iedvesmu Maskavas procesiem. Man ir patiešām ļoti žēl, ka nevaru šobrīd būt kopā ar jums. Tas ir nepareizi un nepietiekami, ka es rakstu šo vēstuli. Taču diemžēl pašlaik man nav citas iespējas, un varbūt tā ir tikai daļa no visas šīs absurdās situācijas: pat protestēt es varu tikai ar e-pasta starpniecību.
