"Hedas Gableres" pirmizrāde Liepājas teātrī: Dzīve kā mākslas darbs

 
Hedas noslēpums, kas saista režisorus vairāk nekā simt gadu, šajā iestudējumā sakņojas režisores pieredzē, pašai esot dzīves un mākslas krustpunktos. Heda Gablere – Anete Berķe, Jorgens Tesmans – Egons Dombrovskis ©Publicitātes foto: Mārtiņš VILKĀRSIS

Iestudējot Liepājas teātrī Hedu Gableri ar Aneti Berķi titullomā, Lauru GrozuĶiberi saistījusi varas tēma gan privātās attiecībās, gan ciešā saiknē ar māksliniecisko jaunradi. Hedas noslēpums, kas saista režisorus vairāk nekā simt gadu, šajā iestudējumā sakņojas režisores pieredzē, pašai esot dzīves un mākslas krustpunktos.

Izrādes pamatā ir angļu dramaturga Patrika Mārbera 2016. gadā tapusī dramaturģiskā versija - smalkjūtīgi apstrādāta 1890. gadā sarakstītā Henrika Ibsena luga, to īsinot, padarot lakoniskāku, lai Ibsena varoņi būtu mūsu laika cilvēki. Hedā Gablerē Laura GrozaĶibere turpina šā gada februārī Dailes teātrī tapušā Doriana Greja portretā pētīto tēmu par jaunradi dzīvē un mākslu kā tās katalizatoru.

Bazils Holvards uzglezno Doriana Greja portretu, bet lords Henrijs Votons reizē rada un nogalina cilvēku Dorianu Greju, lietpratīgi slīpēti virzot cauri kaislībām. Tās atsien vaļā dēmonus, kas mīt ellē, kura atrodama katrā no mums. Votons uzved viņu uz absolūtās brīvības ceļa, kas dvēseli pārvērš trūdos. Tāpat Liepājas teātra Heda manipulē ar rakstnieku Eilertu Lavborgu, nodarbojoties ar viņa likteņa jaunradi. Lorda Votona un Doriana Greja, tāpat kā Hedas Gableres un Eilerta Lavborga attiecības atspoguļo radītāja un radāmā savstarpējās atkarības «bīstamo sakaru». Heda manipulē ar visiem, lai izjustu varu pār viņiem. Liepājas teātra Heda ir režisore. Līdzīgi krievu modernistiem, viņa nodarbojas ar dzīvesradi. Viņas instruments nav klavieres, kuras lugas Heda prot spēlēt, bet kuras, viņa secina, neiederas jaunajā dzīvesvietā. Liepājas teātra Hedas instruments ir cilvēki. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša īstenotā telpas koncepcija ar Hedas un Tesmana māju remonta situācijā piedāvā kādu detaļu, kas izteic izrādes žanra apzīmējumā pieminētās ilgas (stāsts par ilgām). Spēlējoties ar tumšiem un gaišiem lamināta dēlīšiem, Heda izveido no tiem klavieru klaviatūras fragmentu. Lamināta dēlīši var gan izskatīties līdzīgi klavieru taustiņiem, taču nekad nekļūs par instrumentu, ko var spēlēt. Vājas kopijas fragments. «Lamināta klavieres» ir spilgta zīme, kas ietver sevī ilgas pēc īstuma laikā, kad pasaulē valda dažādi pseido, pēc īstās dzīves, kurā mūzika nozīmē pieskārienu pasaulei, kas tāla no pelēkās ikdienības.

Anitas Berķes Heda turēja mani sasprindzinājumā visu izrādes laiku, radot ļoti aktīvu attieksmi pret tēlu. Izlutināta nogarlaikojusies būtne, drama queen, kuras izturēšanās un izlēcieni raisa distancēti ironisku attieksmi. Heda ir sieviete, ar kuru pārņemti visi darbībā iesaistītie vīrieši, jo viņai piemīt kaut kas, ko var apzīmēt ar vārdu nenormālība. Rafinēts prāts un emocijas sprādzienbīstamā kokteilī ar vieglu sadisma piedevu. Viņa izbauda varu. Garastāvoklis mainīgs kā daždien Latvijas laikapstākļi. Viņa var maigi dūdot un var pēkšņi nokrist četrrāpus un riet kā suns. Šķipsna neapšaubāmas klīniskas ainas Hedas tēlam piešauta - viņai ir veģetatīvās nervu sistēmas disbalanss, kas izpaužas panikas lēkmēs. Heda pārsteidz Everitas Pjatas blondo Teu ar intīmiem pieskārieniem, pievelk un atgrūž Leona Leščinska tiesnesi Braku.

Aktrise nospēlē to, ka Heda cieš apstākļu cietumā, ko pati sev radījusi, apprecoties ar Egona Dombrovska spēlēto Tesmanu, un vēlas būt brīva. Cilvēks ir notiesāts brīvībai un tādēļ ir atbildīgs par savu rīcību (Ž. P. Sartrs). Liepājas teātra Hedas dramatiskais kodols saņēmis eksistenciālisma poti - viņa ir cilvēks, kas apzinās, ka ir tā, par ko izvēlējusies būt, viņa ir savas dzīves autore, tagadni un nākotni veido pati, nevis kādi citi (apstākļi, nejaušības). Pašnāvība ir kā punkts romāna pēdējā teikuma beigās.

Anete Berķe sākumā gan nedaudz mulsina ar paredzamību, vietumis tēla detaļas saistītas kopā tehniski, pietrūkstot iekšējā pamatoja apjomam, taču viņas Heda ir kā vairākgalvu pūķis. Pēc mēģinājumos veiktās grebšanas ir izveidota skulptūras forma, kuras slīpēšanai vajadzētu turpināties izrādēs.

Saistībā ar klavierēm pieminētā kopiju tēma izrādē risināta, režisorei ieviešot arī Hedas un Tesmana dubultniekus. Mazā Heda - Terēze Laukšteina - kā gars spokojas istabās, pie viņas vēršas tieši kā pie lielās, īstās Hedas. Līdz ar Hedas iznīcināto Lavborga grāmatas manuskriptu izgaist arī mazā Heda. Toties Tesmana kopija - Dāvids Laukšteins - palīdz viņam un Teai manuskripta atjaunošanā, izliekot piezīmju lapas. Viņš dzīvos, jo viduvējības ir pavairoties spējīgākas. Tesmanam ir turpinājums. Patriks Mārbers jau tēlu aprakstā precīzi pasaka, kāda ir Tesmana un Lavborga atšķirība gēnu līmenī - akadēmiķis un rakstnieks. Tesmans apskauž «fenomenāli apdāvināto» Lavborgu, jo: «Viņā liesmo tāds gars, par kādu es varu tikai un vienīgi sapņot.» Egona Dombrovska Tesmans ir dzīvespriecīga viduvējība. Aktieris liek noticēt, ka viņa Tesmans to apzinās, bet viņš atrod iedvesmu, kas ļauj dzīvot dzīvi, pārlieku nenomokot sevi ar neproduktīvām ēdām. Viņu iedvesmo Heda, pēc tam kopā ar Teu atjaunojamā Lavborga grāmata.

Mārtiņa Kalitas Lavborgs apvieno sevī stihijas - deg jūtās pret Hedu un kā rāma ūdens masa uztur pateicības barotu cieņu pret uzticīgo Teu. Everita Pjata Teas tēlu audzē no meitenīga naivuma, kas, Hedas dotajās skarbajās mācībās plēsts, transformējas aizrautīgā mīlestības enerģijas lādētā misijas apziņā.

Eleganti nospēlēta ir režisores piedāvātā krustmātes Džulianas un Tesmana attiecību interpretācija - Inese Kučinska, Jolantas Rimkutes ietērpta pieguļošās melnās biksēs, atgādina čūsku, kas abu kopīgās intīmās pagātnes vārdā vēl cenšas ielocīties Tesmana jaunajā dzīvē ar Hedu.

Spožs meistarībā ir Leons Leščinskis - tiesnesis Braks. Savas varas apziņā stabils kā klubkrēsls un ar veiklu mēli ķersta Hedu kā skudrulācis kukaiņus.

Hedas māja ir simboliska telpa. Tai ir spoguļgriesti, un, lai arī tajos neieskatās, fakts, ka virs galvas ir realitāti attēlojošs spogulis, nevis debesis, liecina par pasauli bez vertikāles. Šī pasaule vērsta uz sevi, bez augstākas (garīgas) perspektīvas. Tas ir būris. Telpas dziļums ir nosacīts, taču iztēli rosinoša ir noslēgtā starptelpa, kas skatuves vidū savieno tuvāko istabu un tālāko gaiteni. Ar zeltītu rāmi iezīmēts spoguļstikls, kas izgaismo kamīnu perspektīvā, šajā telpā pazūd un atkal parādās Hedas dubultniece. Tā ir kā aizspogulija, noslēpums - iztēles telpa, kas liesmo tad, kad pēc sižeta tiek sadedzināts Lavborga manuskripts (izrādi veido lielisks gaismu mākslinieka Jāņa Sniķera un videomākslinieka - 8 darbs). Tā ir kā Hedas mājas sirds, ko viņa pati pārvērš oglēs. Tāpat kā iznīcina sevi un it kā gaidāmo bērnu.

Te rodas alūzija ar jaunāko Darena Aronofska filmu Māt! - tajā Havjera Bardema atveidotā rakstnieka māja un viņa sieva (Dženifera Lorensa) ir vienots veselums - sirds, iedvesma, pasaule, kam jāziedo bērns, jo visam jāsadeg ar apokaliptisku vērienu, lai rastos jauns mākslas darbs. Šo filmu vienā no jēgas slāņiem var skatīt kā refleksiju par radīšanas destruktīvo pusi. Arī Lauras GrozasĶiberes Heda Gablere runā par to. Bet uzmanības centrā ir pati dzīves pārradīšana mākslas darbos.