Demians Lūiss izrādē Londonas "Theatre Royal Haymarket": Kaza ir tikai kaza
Pētot Londonas teātru izsludināto šā gada piedāvājumu, uzmanību vispirms piesaista vārdi ar skaņu jeb zvaigznes. Šejienes skatītāju pieredzei tās zināmas, pateicoties kino.
Šopavasar Ivo van Hoves iestudējumā Apsēstība (Obsession) spēlē Džūda Lovs, britu seriāla Šerloks Moriartijs - Endrū Skots iejūtas Šekspīra Hamleta lomā, Daniels Redklifs spēlē Toma Stoparda lugas Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši iestudējumā. Vasarā dziedātāja un aktrise Billija Paipere spēlēs galveno lomu Federiko Garsijas Lorkas lugas Jerma uzvedumā, Sjenna Millere - Tenesija Viljamsa Kaķis uz nokaitēta skārda jumta. Un vēl gandrīz visu jūniju uz Theatre Royal Haymarket skatuves Vestendā kāps britu aktieris Demians Lūiss, spēlējot Edvarda Olbija lugas Kaza jeb Kas ir Silvija? iestudējumā. Demians Lūiss plašu atpazīstamību guva, pateicoties amerikāņu TV seriālam Homeland (Svešais starp savējiem), kurā spēlēja Nikolasu Broudiju. Šī loma viņam atnesa gan Emmy balvu, gan Zelta globusu.
Protams, ka izrāžu reklāmās pārākajā un vispārākajā pakāpē tiek daudzināti arī citi aktieri, tikai ārpus Lielbritānijas viņi ir mazāk zināmi. Tāpēc, gatavojoties doties uz Londonu un pērkot biļetes, izvēlē «Olbijs ar zvaigzni» un «Olbijs bez zvaigznes» - Kam no Vulfa kundzes bail? Harolda Pintera teātrī - uzvarēja pirmais variants.
Izrāde Kaza jeb Kas ir Silvija? uzlūkojama kā britu teātra vēsturē sakņotā «aktieru teātra» piemērs, kas piestāv komerciālajai Vestendai. Demians Lūiss spēlē arhitektu Martinu, viņa sieva Stīvija ir britu aktrise Sofija Okonedo (filmējusies, piemēram, Eiss Ventura: Dabas aicinājums, Netīrās jaukās lietas, Viesnīca Ruandā).
Kaza jeb Kas ir Silvija? ir viena no Eduarda Olbija pēdējām lugām, kas tapusi jaunās tūkstošgades sākumā, un Brodveja iestudējums kā gada labākais saņēma Tonija balvu. Luga ir izaicinoši provokatīva. Piecdesmit gadu vecumu sasniegušais un karjerā ļoti veiksmīgais arhitekts Martins atklāj bērnības draugam, ka viņam ir attiecības ar kazu. Nē, tas nav nievājošs sievietes apzīmējums, bet mājlops ar ragiem un tesmeni. Draugs Ross par šo atzīšanos nespēj klusēt un uzraksta vēstuli Martina sievai, par to uzzina arī viņu dēls Billijs. Te ir runa par zoofiliju, homoseksualitāti, pedofiliju, par to, kas liberālā sabiedrībā ir vai nav tabu, par morāles robežām, kur beidzas tikumība un sākas netikums. Taču tā ir virskārta. Luga ir par personības identitātes krīzi, apjukumu, dziļu vientulību, tuvāko cilvēku totālu atsvešināšanos, nespēju saprasties.
Olbijs nav noliedzis absurda dramaturģijas un teātra, Jonesko, Beketa, Ženē darbu ietekmi, kas jūtama arī šajā lugā. Martina un Stīvijas laulības daudzajos gados noslīpētā komunikācija ir kā slēpju iebrauktas sliedes - slīd labi, bet pāri problēmu kukuržņiem. Sievietes un vīrieša attiecības kļūst absurdas, jo vīrs mīlējas ar kazu kūtī un dēls ir gejs.
Režisora Iana Riksona iestudējuma darbība notiek viesistabā, kuras iekārtojumā uzsvērta daudzu mākslas priekšmetu klātbūtne - skulptūras, abstraktās mākslas gleznas. Reālās telpas robežas tiek paplašinātas tiešā nozīmē - pēc tam, kad Martina noslēpums ir izvilkts gaismā, viesistabas sienas tiek mazliet atbīdītas atpakaļ, tādējādi pajaucot īstenības ilūziju. Šis scenogrāfiskais risinājums ilustrē to, ka situācija tiešām izgājusi ārpus rāmjiem, taču vienlaikus arī rosina domāt par spēles motīvu šajā stāstā. Citu pārliecinošu ierosinājumu gan izrādē vairāk nav.
Izrāde sākas, Stīvijai kārtojot ziedus vāzē; Martins, gatavojoties televīzijas intervijai un gaidot Rosu, kurš viņu intervēs, ir izklaidīgs, it kā aizdomājies un ar milzīgām pūlēm pieslēdzas realitātei. Pēc dramaturga norādes, dialogs, kurā Martins it kā pa jokam atzīstas sievai, ka mīl kazu, vārdā Silvija, jāspēlē ļoti pārspīlēti, aktīvi žestikulējot. Tā ir arī izrādē. Intervijas laikā Martina nespēju koncentrēties Demians Lūiss rāda, no deguna noņemtās brilles liekot krūšu kabatā, taču, pirms tas izdodas, vairākas reizes lēnām noslidina garām. Pēc lugas teksta ar Martina kazu satracinātā Stīvija plēš traukus, un Sofija Okonedo to dara tik pārdomāti, ka nav šaubu - katrā izrādē tas notiek pilnīgi vienādi, bez mazākās spontanitātes, improvizācijas, patiesa pārdzīvojuma klātbūtnes. Tas ir statisks, tekstā balstīts iestudējums ar diezgan tehnisku spēli, kas visai ātri kļūst garlaicīga. Īpaši Sofijas Okonedo vienveidīgā kliegšana, izrādot laikam jau plašo emociju amplitūdu, kas plosa Stīviju, man ir pacietības pārbaudījums.
Demiana Lūisa spēle ir mierīgāka un niansētāka. Viņš spēlē visai maigas dabas vīrieti, kurš tagad ir pagalam apjucis. Martinu nomoka kazas lieta, viņš pamazām atbrīvojas no smaguma, kas nomāc, un sev netipiski paceļ balsi, lai liktu sievai klausīties visu patiesību, ja reiz atklātības lavīna ir sākusi savu ceļu lejup. Lai gan vienu īsi brīdi šķita, ka režisors būs nevis lugu ilustrējis, bet interpretējis, un Martins stāstu par kazu izdomājis. Jo vīrs un sieva nespēj sarunāties pēc būtības, un vajadzīgs šoka paņēmiens, lai izsistu no ierastā, ikdienas, pierastajām intonācijām. Demians Lūiss pārliecina, ka Martina izkliegtais jautājums - kāpēc gan neviens nespēj saprast, ka viņš ir absolūti vientuļš - tiešām nāk no dvēseles dzīlēm, un ēdām var nebūt saistības ar zoofiliju. Bet finālā Stīvija uzstiepj uz skatuves baltas kazas līķi ar pārgrieztu rīkli, un Martins izmisis noslīgst pār to dramatiskā pozā. Kas ir Silvija? Kaza. Un kaza ir kaza.