Šopavasar vienu mēnesi uz Londonas Bārbikana centra teātra skatuves kāpj britu aktieris Džūda Lovs, iejūtoties klaidoņa Džīno lomā izrādē Obsession (Apsēstība).
Tas ir Londonas Bārbikana centra un režisora Ivo van Hoves Toneelgroep Amsterdam sadarbības projekts. To šovakar ir vienreizēja iespēja redzēt kino Citadele tiešraidē no Bārbikana centra. Pēc izrādīšanas Londonā Apsēstība ceļos uz Vīnes festivālu Wiener Festwochen.
Džūda Lovs pieder tām kinozvaigznēm, kas ik pa laikam savus aktiermeistarības ieročus asina uz teātra skatuves. Savu karjeru sācis kā teātra aktieris, viņš starp kinoprojektiem atgriezies uz skatuves dēļiem, spēlējot gan Kristofera Mārlova Doktoru Faustu, gan Šekspīra Henriju V un Hamletu. Viņa satikšanās ar režisoru Ivo van Hovi - vienu no laikmetīgā teātra smagsvariem -, solīja notikumu, kuru ir vērts pieredzēt klātienē. Londonas pavasaris aprīļa beigās bija pavēss un lietains, bet uz Bārbikana centra teātra skatuves izgaismota silta vasaras diena. Laiks nemainīsies, bet attiecību tveice savilks mākoņus, nesīs dārdošu pērkonu un piķa melnu lietu.
Iestudējuma pamatā ir itāļu režisora Lukīno Viskonti pirmās filmas Obsession (1943) scenārijs. Viskonti to veidojis pēc Džeimsa M. Keina kriminālromāna Pastnieks vienmēr zvana divreiz motīviem. Sieviete un vīrietis, kaisle un noziegums - tāda ir sižeta pamatformula ar četriem elementiem, kas savienojas bīstamās reakcijās. Filmu scenāriji Ivo van Hovem ir iecienīts materiāls. Piemēram, viņš iestudējis vairākas izrādes pēc Ingmara Bergmana scenārijiem: Laulības dzīves ainas, Persona, Pēc mēģinājuma, Kliedzieni un čuksti. Apsēstība ir viņa ceturtais iestudējums, kura pamatā ir Viskonti kinoscenārijs, pirms šī darba bija Roko un viņa brāļi, Ludvigs II, kā arī ComédieFrançaise iestudējums Dievu bojāeja, ar ko pērn režisors piedalījās Aviņonas teātra festivālā.
Citu redzēto van Hoves izrāžu kontekstā (Fountainhead, Persona, Kliedzieni un čuksti, Kara karaļi (Kings of War)) Apsēstība šķiet pat askētiska izrāde. Lai arī tā veidota, izmantojot van Hoves rokrakstam raksturīgos paņēmienus - aktieru tuvplāni video projekcijās, psiholoģiskas spēles un teatralitātes sakausēšana, radot savdabīgu hiperreālismu, kur naturālu detaļu precizitāte sadodas rokās ar spēles nosacītību, vienlaikus pievelkot dzīves īstenībai un atsvešinot no tās. Skatuves telpas minimālismā, kas veidots, spēlējoties ar taisnām līnijām dažāda izmēra plaknēs (ceļmalas kroga virtuve ar leti, durvju kubs), iezīmētas galvenās darbības vietas, kurām pieder vēl divas. Tās šajā nosacītajā taisno līniju ģeometrijā izceļas ar savu naturālistisko īstumu - trosēs iekārts auto fragments, kas aprīkots ar eļļas kannām un iedarbināmu, skaļi rēcošu motoru -, un funkcionējošs rokas ūdens pumpis ar vannu. Džīno bēg, skrienot uz vietas - trenažiera lentes.
Ēsts tiek no tukšiem šķīvjiem, taču Hanna darbojas ar īstu gaļas gabalu. Abas liktenīgās autoavārijas tiek attēlotas, bagātīgi aplejot aktierus ar melno eļļu. Šī kaisle, kas uzšvirkst starp ceļmalas ēstuves saimnieka sievu Hannu un klaidoni automehāniķi Džīno, palo melnās asinīs. Ir vēl trešais, svarīgais šķīdums - alkohols. Tajā no dzīves ar despotisko vīru (viņš, salīdzinot ar Viskonti filmas Džozefu, vizuāli nemaz nav atbaidošs - tikai gadus desmit vecāks) glābjas Hanna un vēlāk, nonācis paša noslepkavotā vīra vietā, no īstenības slēpjas arī Džīno. Abu nogalinātais Hannas vīrs (Gijs Šoltens van Ašats) pieceļas un uzmazgā savas slepkavības vietu un aiziet no spēles laukuma. Tā arī pārējie - Priesteris, Inspektors (Chukwudi Iwuji), Džīno ceļu šķērsojušais un viņu neslēpti iekārojošais Džonijs (Robert de Hoog), dejotāja Anita (Aysha Kala) - kā nejauši garāmgājēji, savu epizodisko, bet nozīmīgo lomu nospēlējuši, ienāk un aiziet.
Centrā ir viņi divi - Džūdas Lova Džīno un Halinas Reinas Hanna. Viņa garlaikoti lako kāju nagus, vīrs rosās zem mašīnas, cenšoties to saremontēt. Spēlē akordeons, kura plēšas kustas pašas. Tad aiz stikla durvīm parādās Džīno, spēlēdams mutes ermoņikas. Hannas un Džīno savstarpējā pievilkšanās ir magnētiska, viņu tuvības mirkļi tiek demonstrēti uz «lielā ekrāna». Ivo van Hoves vadītā Toneelgroep Amsterdam aktrise Halina Reina spēlējusi vairākas liktenīgās sievietes, piemēram, Dominiku Frankonu Ainas Rendas romāna The Fountainhead iestudējumā, Ibsena Noru un Hedu Gableri. Viņai piemīt savvaļas kaķenes mežonīgais pievilcīgums un spēks, kas pulsē zem ārējā trausluma. Viņā it kā dzīvo kaislība, ko var kontrolēt kā gāzes pedāli. Džūdas Lova pievilcība, protams, Džīno lomai nepieciešama kā dzīvībai skābeklis. Viņš, pretēji savai partnerei, izstaro tādu siltu mājas kaķa piemīlību, kas tomēr nav pieradināma. Abi spēlē tā, ka attiecībās kaislība un prāta dominante veido zebras rakstu. Tiklīdz notici vienam, uznirst otrs. Un beigās tomēr grūti pateikt, kāpēc tas viss, jo pārāk sīki rādās cēloņi traģiskajām sekām.
Viņi ir kā Šekspīra Makbetu pāris bērnībā, kas spēlējas mājās, nogalinot kādu sienāzi. Apsēstībai, kuras potenciāls līdzīgs sengrieķu vai Šekspīra traģēdiju spēkam, nav liela dramatiska mēroga un jaudas. Vēl jo zīmīgāk tas ir tāpēc, ka abi aktieri ir četrdesmitgadnieki, un viņu atveidotie tēli ir nobrieduši cilvēki, kuriem dzīve pēkšņi sagādā pārbaudījumu ar to, kā Hannai pietrūkst un Džīno ir pārpārēm. Ar brīvību. Un viņi šo pārbaudījumu nevar izturēt, jo pārāk aptuvena ir nojausma par to, ko viņi abi patiesi vēlas. Vai atklāsmes nāk par vēlu? Tā nav apsēstība, tas ir apjukums. Tāds laiks?