KULTŪRA: Vienas nakts cope
Liepājā pierakstītā Goda teātra Bļitku skatos Salaspils kultūras namā Rīgava, nevis vēju pilsētā, bijušajā kinoteātrī Viktorija, kur oktobra sākumā notika iestudējuma pirmizrāde. Nojaušu, kā ir neapkurinātajā Viktorijā, bet siltajā Rīgavas foajē aktiera Egona Dombrovska performance – prologs, cienājot skatītājus ar šņabi teicami tēlotā skurbulī, noskaņo uz izrādes nosaukumam atbilstošā viļņa. Jo alkohols un bļitka ir kā Siāmas dvīņi.
Tāds ir ziņu un tautas folkloras žanra «makšķernieku stāstiņi» radītais priekšstats par bļitkošanu. Tas nav pilnīgs bez gatavības stundām ilgi sēdēt aukstumā, lai saplūstu harmoniskā savienībā ar dabu un (vai) iegūtu svaigas zivis sev, savam, bet varbūt klaiņojošam kaķim, kā arī ekstrēmākos gadījumos tā dēļ riskēt ar savu dzīvību. Ekstrēmisti nonāk ziņās, bet pārējie zemledus makšķernieki klusos miera vējos bļitko uz kādas labi aizsalušas ūdenstilpes. Bet šis stāsts nav par bļitkošanu. Tas ir par sievietēm un vīriešiem, attiecībām un priekšstatiem. To brucināšana var būt ne vien aizraujošs izklaidējoši saturīgs process, kāds ir šis iestudējums, bet arī ceļa rādītājs uz apzinātāku un jēgpilnāku dzīvi.
Dramaturģe Rasa BugavičutePēce un režisors Dž. Dž. Džilindžers bļitkotāja teltī (mākslinieks Varis Siliņš) saveduši kopā divus vīriešus, kuri rada priekšstatu par tik atšķirīgiem, no dažādām pasaulēm nākušiem cilvēkiem, ka vieno tos tikai dzimums. No uzdzīves nakts uznirušais frants Zigmārs vārās bez apstājas. (Līdz skatuvei Egons Dombrovskis peld cauri skatītāju zālei, uzgrūžoties skatītājiem tik pārliecinoši, ka viena kundze aizrāda par izrādes sākuma traucējumu, neviļus kļūstot par viņa partneri.) Bļitkotājs Jānis, kuru atveido Kaspars Gods, dienā pasaka septiņus vārdus, viņš ir precējies divu bērnu tēvs. Savukārt Zigmārs ir brīvs vīrietis, kura beidzamās attiecības izjukušas, atstājot pārdzīvojumu rētas, kas nu tiek dziedētas ar ašu seksu kāpņutelpā, jo no sievietes dzīvokļa tikt ārā ir sarežģītāk. Zigmārs kaut ko zina par literatūru (citē Marselu Prustu), teātri un kulināriju, jo tas palīdz sieviešu copēšanā, kamēr Jānis, piemēram, metaforas neuztver.
Dramaturģe izmanto aprobētu paņēmienu - divu svešinieku nejauša tikšanās un atklāta saruna, kuras laikā abi saprot sev būtiskas lietas. Jānis nav sajūsmā par Zigmāra uzmācīgo ielaušanos savā teltī un privātajā teritorijā, jo klusie miera vēji uz ledus vienatnē viņam ir patvērums, bēgot no ģimenes nebūšanām. Zigmāram par katru cenu (gandrīz tiešā nozīmē, jo maksā Jānim par katru patiesību, ko viņš atklāj par savu nelūgto nakts viesi, kamēr makā ir nauda) vajag kompāniju, lai muldot par visu ko, norunātu nost savas dvēseles ēdas. Un izrādās, abiem ir vairāk kopīgā, nekā sākumā varēja šķist. Precīzi pēc drāmas teorijas definīcijas - lugas pamatstruktūru veido atšķirīgu viedokļu sadursme, kas noved pie atšķirīgo viedokļu sintēzes.
Dramaturģiskā materiāla īpašais spēks ir no dažādiem avotiem (popzinātne, literatūra, īstajā dzīvē saklausītas anekdotes, prātulas u.tml.) smelta viela, kas, strukturēta asprātībā sprakšķošos un atsperīgos dialogos, atklāj tipisko un tāpēc atpazīstamo. Var paķiķināt par sevi, pasmaidīt par draugu, radu, paziņu vai kaimiņu, ko saskati vienā vai otrā tēlā. Publikas reakcija liecināja, ka sevis un citu atpazīšanas process notiek aktīvi. Mans īpašais prieks bija Zigmāra teksts par sievietēm, kas līdzīgas kaķiem. Viņas labsajūtā mierīgi murrā, līdz pēkšņi ienāk prātā kāds «bezpredels», un šaujas augšā pa aizkariem. Žargonismi, ar ko īpaši piekaisīta Egona Dombrovska Zigmāra teksti, palīdz valodai būt dzīvai, kas ir ļoti svarīgi ticamības radīšanai.
Lomas sadalītas tā, ka pēc temperamenta pieguļ aktieriem kā speciāli šūts uzvalks, un var redzēt - katrs savā jūtas ļoti labi. Un tā arī spēlē. Garšīgi.
Līdz galam neizstrādāta gan ir mainīšanās lomām, uz ko sākumā Zigmārs cenšas pierunāt Jāni. Viņa paša pēkšņajam piedāvājumam beigu daļā, vedot uz atrisinājumu, pietrūkst iekšējas motivācijas, tāpēc pārģērbšanās paliek tikai ārējas darbības līmenī kā ilustrācija pārmaiņām, kas sekos.
Aktieri cenšas šo vietu apdzīvot, un Dombrovska reakcijas, pārdzīvojot, ar kādu attieksmi Gods velk viņa smalkās Clarks kurpes, ir neaizmirstamas.
Bļitka ir izrāde tautai labākajā šī vārdu savienojuma nozīmē. Laba izklaide, un to caurvijušais jēgas slānis ir pietiekami biezs, lai uz tā varētu bļitkot - noķert kādu domu, kurā pakavēties.