Nacionālā teātra jauniestudējums Svina garša ir uzmanības vērts notikums kaut vai tikai tā iemesla dēļ, ka tapis pēc pērn izdotā Māra Bērziņa romāna, kas saņēmis Baltijas asamblejas balvu literatūrā un vietēja mēroga atzinības. Otrs iemesls ir sarežģītā izrādes struktūra, pat ja režisors nav spējis vienmērīgi labi apsēt visu lauku, ko uzaris.
Māra Bērziņa romāns, izdots Dienas grāmatas Latvijas vēstures romānu sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts, stāsta par nepilniem trīs gadiem (1939–1941) romāna vēstītāja, Torņakalna mālderzeļļa Matīsa Birkena, dzīvē, ko ietekmē krievu, pēc tam vācu okupācija un holokausts. Matīss ir t.s. mazais cilvēks laikmeta griežos. Daudz grāmatu lasījis krāsotājs un kapracis, kurš pēc skolas beigšanas izvēlējies nestāties augstskolā, izgājis kara dienestu un maizi pelna ar fizisku, praktisku darbu. Tas ir cilvēks, kas vēlas būt ārpus kādas sistēmas rāmjiem, tāpēc arī nestudē: «Kam man lieki pārdzīvojumi izglītības sistēmas žņaugos? Dzīvot vajag viegli, nevis smagi. Un vai man par varītēm jāpielāgojas ieskatiem, ko citi pieņēmuši par labu un pareizu esam, pat ja tie ir atzīstami? Nē.» Tāpat viņš mēģina norobežoties no kara, varas maiņu izraisītajām sekām, turpinot dzīvot savu jauna vīrieša dzīvi, kā var un sanāk, ļaujoties straumei. Var teikt – inteliģents melnstrādnieks. Viņa pretstats attieksmē pret dzīvi ir draugs, izveicīgais izdzīvotājs, Ostapa Bendera gara radinieks – šeptmanis Rūdis, kura aktīvajai plūšanai Matīss ļaujas. Māra Bērziņa romānā var ieraudzīt dēku, sociālpsiholoģiskā, filozofiskā romāna pazīmes. Informatīvi blīvi attēlotajā laikmeta mozaīkā spēcīgi skan autora balss, viņa pārliecība un pacifistiskie uzskati. Metaforiskā svina – nāves garša ir meistarīgi attīstīta caurviju tēma, kas skar lielos – dzīvības un nāves – jautājumus. Izrādē diemžēl svina garšas tēls ir reducēts līdz lodei, kas vispirms maina un pēc tam aprauj Matīsa dzīvi.
11. februārī skatītā Valtera Sīļa izrāde ir eklektiska, žanru un stilu hibrīds. Tā būvēta kā spēle spēlē jeb teatralizēts romāna lasījums – mūsdienu bibliotēkā (scenogrāfs Uģis Bērziņš) sapulcējušies cilvēki lasa romānu, ilustrējot atsevišķas ainas (romānu dramatizējis pats režisors). Savukārt dramatiskās ainas ilustrē uz baltā fona projicētās dokumentālās liecības, laikrakstu un žurnālu raksti – daļa materiāla, kas papildina saistīto romāna tekstu. Šo dokumentālo materiālu lapu pēc lapas kameras priekšā maina aktieri, kas tobrīd ir ārpus romāna ainu spēlēšanas. Izvērstā apgraizīšanas operācijas ilustrācija, kam izvēlētais paņēmiens, manuprāt, ir bezgaumīgs, atgādina par izrādi – lekciju. Šajā, tāpat kā dokumentālā teātra žanrā, režisors strādājis vairākkārt, piemēram, kopā ar Ivaru Kļavinski, Mārtiņu Brūveri un Dmitriju Petrenko veidots iestudējums Nē Minskai 2014, ar Jāni Balodi – Nacionālais attīstības plāns.
«Spēlējam romānu» princips vēl uzsvērts ar videokameras klātbūtni, filmējot, piemēram ainu, kad Matīss un viņa mīļotā medmāsa Tamāra atrodas operā jeb sēž starp izrādes skatītājiem. Tāpat dzīvo spēli papildina abu gultas sarunas video, liriskākā romāna un arī izrādes aina, abu bezvārdu dialogs, kas notiek Matīsa prātā. Skaidrs, ka uzsvērtajam spēles elementam ar dokumentālo fonu, kas uzskatāmi atklāj laikmeta detaļas, bet īpaši – kara propagandas ratu, vajadzētu atsvešināt no dramatiskajiem notikumiem, kas šo stāstu (romānā – īpaši pateicoties Māra Bērziņa humora izjūtai) padara emocionāli vieglāk tveramu, saglabājot līdzpārdzīvojuma iespēju. Valtera Sīļa izrādē tā rašanos bremzēja teatrālisms šā vārda sliktākajā nozīmē, un to rada gan aktieru vizuālais tēls (kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa), gan aktierdarbs.
Izrādes struktūra, dramatizējumam izvēlētās spēlējamās ainas aktieru ansambli sadala trijos līmeņos: pirmā, otrā un trešā plāna – nepateicīgajās tikai sižeta virzītāju lomās. Tās programmiņā atrodas zem vārdiem «un citas». Piemēram, Daiga Gaismiņa – Mamma un citas, Lāsma Kugrēna – Alvīne un citas, Kristians Kareļins – Jaceks un citas. Ir risks rasties klišejiskiem tēliem (čekisti, vācu policisti), un tādi rodas, bet aktieriem pārmest neko nevar. Tikai viena loma ir Raimondam Celmam (Matīss), Kasparam Dumburam (Rūdis), Jānim Vimbam (Koļa), Madarai Botmanei (Tamāra), Līgai Zeļģei (Hermīne) un mazās ebrejietes Rebekas atveidotājai Tijai Mētrai Zeļģei. Šīs, izņemot meiteni un pieskaitot Sulamīti, ko spēlē Liene Sebre (komunistiskajā kvēlē gan patosa ir drusku par daudz), ir apjomīgākās lomas, kur ir iespēja veidot individualizētu raksturu, nevis tipāžu, un tas izdarīts daļēji. Taču līdzsvars starp komisko un dramatisko nav noturēts, svaru kausi krietni nosveras uz komēdijas pusi. Spilgtākais izrādes tēls ir ebrejs Boriss, ko Mārtiņš Brūveris spēlē, netaupot komiskās groteskas košās krāsas un lecot ārā jau no tā ļodzīgā ansambļa. Spilgts ir Koļa, kura lomai vecināts Jānis Vimba – lādzīgs robusts ūsainis. Labi atmiņā iesēžas Jāņa Āmaņa Pēteris, bet tāpēc, ka, atšķirībā no romāna, runā latgaliski; Līgas Zeļģes Hermīne, kas uz bezgaumības robežas reproducē klišejiskas ielasmeitas tēlu. Kaspars Dumburs Rūda lomā ir enerģisks, diemžēl, ātri runājot, bija dikcijas problēmas, kas brīžiem neļāva saprast sacīto. Jaunais aktieris Raimonds Celms ar grūto uzdevumu Matīsa lomā ātri apvienot iekšējo refleksiju un ārējo darbību tiek galā tiešām varonīgi, īpaši mēmajā posmā. Noticēju viņa un Madaras Botmanes Tamāras jūtām.
Izrādei nav piesaistīts kustību mākslinieks, kas šādam inscenējumam ir pat pārsteidzoši, sevišķi atceroties kinematogrāfiskās palēninājuma ainas. Iespējams, tomēr horeogrāfs, veidojot vienotu kustību valodu, palīdzētu radīt veselu māksliniecisku formu, kas tagad sadrūp detaļās.
Edgara Raginska komponētajai mūzikai piemīt vajadzīgā dinamika, kas kulminācijā kļuva par tādu kā emocionālo žileti. Un savu darbu tā izdarīja – otrajā daļā lakoniskā nosacītībā attēlotās ebreju genocīda šausmas un dramatiskā romāna izskaņa iedarbojas fizioloģiski – šķiet, ka skaņa burtiski iegriežas līdz sirdij, kas rada nepatīkamas sajūtas.
Gan romānā, gan izrādē izskan tas, ka politiskā situācija – karš – kā astoņkājis tur cilvēkus savos taustekļos, kamēr tie negrib ticēt tam, ko redz un jūt, jo tā taču nevar būt. Šī ilūzija ir biedējoši līdzīga mūsdienu notikumiem pasaulē, kas pēc izrādes noskatīšanās un romāna izlasīšanas liek pārdomāt – bet kā es rīkotos romāna varoņu dzīves situācijās. Tad bija padomju zaldāti – gūstekņi un ebreji, ko slēpa pagrabos, sadzina geto, nošāva un apraka daudzskaitlīgās līķu bedrēs. Tagad ir citas armijas un citi izraidītie. Vai tiešām vēsture atkārtojas? Vai tiešām tas notiek ar mani, ar mums un tagad? Šo grāmatas un izrādes uzdoto jautājumu dēļ ir vērts apstāties un padomāt.
