ŠODIEN PIRMIZRĀDE. Žanna d’Arka. Trakā vai svētā?

 
Šovakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos jauns oriģinālmūzikls – Kārļa Lāča, Jāņa Elsberga, Evitas Mamajas, Dž. Dž. Džilindžera radītā versija par Francijas nacionālo varoni. Titullomā – Ilze Ķuzule-Skrastiņa (attēlā) vai Ieva Segliņa ©Publicitātes foto: Gunārs JANAITIS

Žanna d’Arka. Orleānas jaunava, kas tika sadedzināta uz sārta. Katoļu svētā un Francijas nacionālā varone. 15. gadsimts, Simtgadu karš, inkvizīcijas upuris – tie ir daži atslēgas vārdi, kas saistīti ar meiteni, kura, Dieva uzrunāta, devās karā, uzvarēja un zaudēja.

Ar viņas vārdu saistīti mīti un leģendas, vēsturnieki pēta, interpretē un atklāj pretrunīgās liecības. Žanna d’Arka iedvesmojusi daudzus māksliniekus. Viņiem pievienojusies Dailes teātra radošā komanda, piedāvājot savu leģendas versiju mūzikla formā un pievēršot uzmanību varonei – sievietei, neordinārai, harismātiskai, noslēpumainai personībai. Īstenība nav līdz galam izzināma, bet mītu spēks ir varens. Grūtos laikos tautai ir vajadzīgi varoņi, kas spēj iedvesmot.

Vēstures leģenda

Pēc oficiālās versijas, Žanna d’Arka dzīvojusi no 1412. līdz 1431. gadam, tātad – deviņpadsmit gadus. Viņa dzirdēja balsis, redzēja vīzijas, kas radīja meitenē apziņu par viņas izredzētību īpašai misijai – cīņai par Francijas neatkarību. Sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu vecumā (vēsturnieku domas ir atšķirīgas) viņa šai cīņai bija gatava. Sākums bija neveiksmīgs, jo Žannu neuztvēra nopietni. Taču pēc gada uzņēmīgā Žanna tika līdz pašam nekronētajam Francijas karalim Šarlam VII, kuru pārliecināja, ka tieši viņa palīdzēs tam tikt pie Francijas karaļa kroņa. Simtgadu karš – pašu franču un angļu cīņas par Francijas karalistes troni – ilga no 1337. līdz 1453. gadam, tātad Žannas d’Arkas parādīšanās notika tā beigu posmā. Dažu dienu laikā viņas vadībā tika atbrīvota aplenktā Orleāna, kas bija izšķirošais stratēģiskais punkts angļu un franču cīņā un lauza ilgā kara gaitu. Taču, pirms uzticēties meitenei, neizlēmīgais Šarls licis viņu rūpīgi pārbaudīt. Vispirms savā vietā tronī apsēdināja pāžu. Meitene teorētiski nevarēja zināt, kā Šarls izskatās, taču sazīmējusi karali starp galminiekiem. Tāpat viņš esot licis pārbaudīt, vai viņa patiesi ir jaunava, jo neesot bijusi pirmā, kas saskaņā ar pareģojumu uzdevusies par Francijas glābēju. Pareģojums vēstīja – Franciju pazudinās sieviete (tā būtu Bavārijas Izabella, kuras nodevības dēļ Francijas karaļa kronis pienācās anglim Henrijam V, nevis pašas dēlam), bet glābs Lotringas jaunava.

Pēc veiksmīgās Orleānas operācijas Šarla ceļš uz troni ienaidnieka kontrolētajā teritorijā bija brīvs – pilsētas pašas atvēra vārtus karaļa armijai. Viņš, kā Francijas karalim pieklājas, tika kronēts Reimsas katedrālē. Tālāk tik spoži negāja, Žanna d’Arka krita burgundiešu gūstā, tika pārdota angļiem, nodota baznīcas – inkvizīcijas tiesai. Visbeidzot, apsūdzēta ķecerībā, sadarbībā ar sātanu un staigāšanu vīriešu drēbēs, sadedzināta uz sārta Ruānas vecajā tirgus laukumā, bet viņas pelni izkaisīti Sēnā.

Versijas

Ziņas par Žannas d’Arkas izcelsmi ir pretrunīgas. Precīzi viņas dzimšanas dati nav zināmi. Izplatīto versiju apgāž pāvesta Pija X dekrēts par viņas kanonizāciju, kur minētais 1409. dzimšanas gads ir ticamāks, lai arī stāstā par Žannu d’Arku ticība ir vēl viens būtisks atslēgas vārds, kas ļauj vai neļauj pārkāpt grūti nosakāmo robežu starp mītu un realitāti. Tāpat nav skaidrības par Žannas ģimeni. Varbūt nabadzīgi Domremī ciema zemnieki, bet varbūt nemaz ne tik trūcīgi ļaudis. Iespējams, Žanna lopus nekad nav ganījusi, kā pati apgalvojusi tiesā, bet varbūt tomēr ganīja gan. Pēc materiālistiskās versijas, kas vedina domāt, ka Žannas d’Arkas parādīšanās bija rūpīgi gatavota kara taktikas operācija, viņas tēvs bija visai ietekmīga persona un pazinis kapteini de Bodrikūru. Pēc leģendas viņš bija pirmais, pie kā «neizglītotā gane» ieradās ar savu mistisko stāstu. Ir versija, ka Žanna bija Francijas karalienes Bavārijas Izabellas un karaļa Kārļa VI jaunākā brāļa Orleānas Luija ārlaulības bērns, kas iekārtots d’Arku ģimenē.

Tāpat nav vienprātības jautājumā, bija vai nebija Žanna skolota. Šarla sarīkotajā pārbaudē viņa ar savām zināšanām apžilbinājusi teologu komisiju, militāristus – ar jāšanas un kara mākslas prasmēm, kas liecinājušas pat par vairāku gadu desmitu pieredzi šajā jomā.

Pati viņa publiski apgalvojusi, ka nemāk ne lasīt, ne rakstīt – bija iemācījusies parakstīties, taču privātās sarunās atklājusi, ka zina un māk daudz vairāk nekā saka. It kā viņas lasītprasmes trūkuma dēļ varējusi notikt mānīšanās ar dokumentiem – parakstot papīru par atteikšanos no ķecerības, kas nesīs apžēlošanu, patiesībā apliecinājusi to, par ko bija apsūdzēta, tādējādi paverot sev ceļu uz sārtu.

Jautājums par viņas dzirdētajām balsīm un redzētajām svēto vīzijām tiek skaidrots gan ar pašiedvesmu, gan psihiski nestabilu senču gēniem.

Apšaubot «svētās Žannas» versiju, tiek minēts, ka pēc Orleānas viņas oreols jeb dievišķās spējas nez kāpēc pazudušas – kara darbībā tālāk neveicās, Žanna tika vairākkārt ievainota. Viņa panāca, ka Šarls VII tiek kronēts, proti, iedvesmoja armiju, kas tāpat kā karalis noticēja viņas izredzētībai, un pretinieki, redzot šādu brīnumu, sabijās. Bet pēc pašas Šarlam VII vēstītā, viņas misija šajā punktā nebūt nebeidzās.

Skaidrs, ka Žanna d’Arka bija politiski ieslodzītā, īpašs inkvizīcijas upuris, nevis kura katra ragana. Nav šaubu, ka inkvizīcija kalpoja politikai.

Pastāv versija, ka īstā Žanna nemaz nav sadedzināta, lai arī nav šaubu, ka viltvārde, kas uzradās pie apvāršņa vairākus gadus pēc Orleānas jaunavas nāves, tāda patiesi arī bija. Par labu nesadedzināšanas versijai runā aculiecinieku liecības. Laukumā bijis ļoti daudz cilvēku (tostarp astoņi simti militāristu), turklāt ķermenis sārtā tik augstu, ka ne lāgā saskatīt. Vedot uz nāves soda vietu, kapuce segusi pusi sejas, tāpēc mierīgi varēja sadedzināt kādu citu. Nav skaidras atbildes uz jautājumu – kāpēc angļi neraksta savās hronikās par Žannas d’Arkas nāvi, kas taču viņiem būtu ievērības cienīgs notikums.

Žannas d’Arkas iecelšana svēto kārtā bija jānokārto, saka skeptiķi. Tā bija viņas reabilitācija, bet baznīcai – vēstures kļūdas labojums. Kanonizācijai nepieciešamie divi brīnumi – dziedināšanas – atradās. Kas var apgalvot, ka tā nebija patiesība? Neticīgie. Bet Žannas d’Arkas stāsts tomēr ir par ticību. Stāsts par ganu meiteni, Dieva sūtni, kas nepilnu 20 gadu vecumā prasmīgi vadīja valsts bruņotos spēkus, mainot kara gaitu par labu Francijai, ir daudz iedvesmojošāks par melno zirdziņu, kurš spēlē tā laika politisko shēmotāju sacerētu lomu. Un katrs laiks vieš Žannas d’Arkas stāstā savas nianses un akcentus.

Mākslinieciskās versijas

Protams, Žannas d’Arkas vārdu ir rakstījusi Šekspīra spalva. Franču varone iedvesmojusi Šilleru sacerēt lugu Orleānas jaunava, Bernardu Šovu – Svēto Žannu, Žanu Anuiju – Cīrulīti, Bertoltu Brehtu – Žannas d’Arkas tiesāšanu 1431. gadā Ruānā.

Savu versiju ar nosaukumu Žanna d’Arka sarakstījis Andrejs Upīts. Latviešu teātrī dažādos iestudējumos Žannu d’Arku spēlējušas Lilija Ērika, Lilita Bērziņa, Dina Kuple, Ausma Kantāne, Velta Līne, Antra Liedskalniņa, Raina Praudiņa, Ilze Rūdolfa, Vita Vārpiņa, Zane Burnicka, Līga Karlivāne, Ginta Krievkalna.

1999. gadā Liks Besons uzņēma filmu The Messenger: The Story of Joan of Arc ar Milu Jojoviču Žannas lomā. Un tas jau ir tikai īss ieskats. Žanna d’Arka ir populāra kultūrvarone pasaulē un tagad atkal kāpusi uz latviešu teātra skatuves.