TEĀTRIS: Pasaka par mīlestību

 
MŪSDIENU PASAKA. Sniegbaltīte – Samira Adgezalova – un brigāde Septiņi rūķīši: Egona Dombrovska Profesors, Kaspara Goda Kautrīgais, Mārtiņa Kalitas Resnītis, Edgara Pujāta Jautrulis, Leona Leščinska Īgņa, Viktora Ellera Guļava, Armanda Kaušeļa Dumiķītis ©Publicitātes foto: Ziedonis SAFRONOVS

Liepājas teātrī tapusi mūsdienīga brāļu Grimmu pasakas Sniegbaltīte un septiņi rūķīši versija, ko ar atsaucēm uz pirmavotu sarakstījusi Rasa Bugavičute un iestudējis Dž. Dž. Džilindžers.

Dramaturģe radījusi darbu, ko caurauž ticība labajam cilvēkā. Liepājas teātra versijā tiek uzsvērts mīlestības un draudzības pozitīvais spēks, pārliecība, ka ikvienam cilvēkam ir jābūt laimīgam. Viņa neliek ļaunajai Pamātei dejot uz kvēlošām oglēm nokaitētās kurpēs, līdz «pakrita beigta», bet saprecina ar Mednieku, jo mīlestība taču cilvēku dara patiesi skaistu un laimīgu. Rasa Bugavičute nepieņem ļaunumu kā konstantu lielumu, bet skaidro to ar acis un sirdi aizmiglojušām maldu vērtībām.

Oriģinālais Džilindžera izrādes atradums ir asprātīga Spoguļa personificēšana Sigitas Jevgļevskas spēlētās Pamātes parodiskā dubultniekā, ko ar Mrs. Universe lenti pār krūtīm, krietnu pašcieņas devu un šķipsniņu ironijas lieliski iemieso Sandis Pēcis. Abu savienībā saskatāma ne tikai kritiska attieksme pret šodien plaukstošās skaistuma industrijas kultivēto patiesību, kas liek vienādības zīmi starp skaists un laimīgs. Pamātes un Spoguļa attiecībās iemiesota atziņa par nevēlēšanos paskatīties patiesībai (sev) acīs, un abu saspēlē ļoti atmaskojoši redzami laikam jau daudziem pazīstamie iekšējie dialogi, kad prāts vēlas paslēpties no īstenības bildes. Sigitai Jevgļevskai labi izdodas ļaunajā formā iepildīt gan šo izvairīšanos no patiesības saredzēšanas, gan sievišķīgu vēlmi patikt krietnajam Edgara Ozoliņa Medniekam, ar ko daļēji attaisnota viņas apsēstība ar savu skaistumu. Pasakā ierakstītā iniciācija, kas saistīta ar Sniegbaltītes pieaugšanu, Liepājas teātra izrādē pārnesta uz Pamāti. Darot ļaunos darbus – pasūtot Medniekam Sniegbaltītes slepkavību un pēc tam iedodot pameitai saindēto ābolu –, viņai jāmainās, jāsaprot, ka ne jau ārējā daiļumā ir dzīves jēga, jāierauga patiesās vērtības.

Pusaudze Sniegbaltīte, cik paklausīgi slaucīja putekļus no Pamātes Spoguļa, tik čakli baro rūķus ar pīrādziņiem. Salīdzinājumā ar Pamāti viņa ir gatavs tēls, labā iemiesojums, jauka meitene, ko Samira Adgezalova arī enerģiski spēlē. Atšķirībā no Grimmu pasakas un tāpat kā Volta Disneja animācijas filmā Liepājas teātra izrādē Sniegbaltīte ar Rolanda Beķera Princi saskatās jau sākumā. Viņi nospēlē pirmās mīlestības skartus tīņus, pašapziņu, kuras abiem, bet jo īpaši Princim, netrūkst, jaucot ar kautru mulsumu.

Kristiana Brektes scenogrāfijā Sniegbaltīte izrādes sākumā darbojas mākslīgajā zālienā starp kaltētiem latvāņiem un plastmasas putniem, ko var uztvert kā ironisku smīnu par tās pašas Disneja multenes putniņiem un zvēriņiem, kas ielenc Sniegbaltīti. Taču tie liecina par Sniegbaltītes ierobežoto brīvību pavēlnieces Pamātes pilī un izskaidro prieku, ar kādu meitene metas līdzi Medniekam mežā. Un vēl plastmasas putni kā dārza dekors, tāpat kā Ilzes Vītoliņas Pamātei radītie kostīmi (īpaši garā kleita ar sarkano paklāju pasākumos dāmu iecienīto šķēlumu, kas atsedz kāju līdz apakšveļai) norāda, par kādām pilīm ir runa, ja uz skatuves ir mūsdienu cilvēki, nevis pasaku tēli, un rūķi dzīvo mežā treilerī.

Kārļa Lāča rakstītā temperamentīgā mūzika un dziesmas ar Evitas Mamajas tekstiem ļauj izpausties raksturiem, kuru kustību valodu slīpējusi horeogrāfe Inga Krasovska. Īpaši atmiņā no pirmās uznāciena dejas paliek rūķu aktivitātes, un viņi ir teju nemitīgs jautrības avots.

Pasakas rūķīši ir pārtapuši dažāda vecuma vīreļos, kas sevi dēvē par brigādi Septiņi rūķīši un prot gan kokus zāģēt, gan pils jumtu renovēt. Katrs iemieso vienu vadošo īpašību, kas nosaka attieksmi pret dzīvi, kopā veidojot atpazīstamu raksturu pulciņu. Liekot tēliem runāt mūsdienīgā valodā ar citātiem un parafrāzēm no dažādiem avotiem, tostarp TV piedāvājuma, dramaturģe gaumīgi savieno trīs lietas. Tā ir bērniem svarīgā identificēšanās ar norisēm uz skatuves, jo viņi runā vienā valodā. Un asprātība, kas liek smaidīt arī pieaugušajiem, savienota ar jēgu, kas veido izrādes kodolu ar neuzmācīgu, labi nolasāmu morāli.

Prieks skatīties, kā īd Leona Leščinska Īgņa – pesimists un skeptiķis, kurš jebkurā situācijā redz sliktāko, un rosās domāšanas procesa nodarbinātais Egona Dombrovska Profesors, mēģinot atrakt problēmas saknīti. Nav iespējams nesmaidīt, skatoties, kā Mārtiņa Kalitas omulīgais praktiķis Resnītis teju ieveļas darbībā, turot interesējošo pankūku līniju. Arī Viktors Ellers rāda labu humora izjūtu, iemiesojot filmu fanu Guļavu, kurš postulē, ka uz problēmas ir jāpaguļ, un lieto frāzes angļu valodā. No pirmā acu skatiena Sniegbaltītes daiļuma apburts ir Armanda Kaušeļa romantiķis Dumiķītis, kurš šķiet pārņēmis salīdzinoši bālākā Kaspara Goda Kautrīgā dzīves filozofiju, ka mīlestība glābs pasauli. Edgara Pujāta Jautrulis gan varēja būt jautrāks.

Rezumējot – Sniegbaltīte un septiņi rūķīši ir labestīga, pozitīvi lādēta izrāde, visdrīzāk skolas vecuma bērniem, ko ir aizraujoši skatīties arī pieaugušam cilvēkam.