KULTŪRA: Frankenšteins un Freids
Dailes teātra Frankenšteins Lauras Grozas-Ķiberes režijā vispirms paliek atmiņā ar Daiņa Grūbes radīto šedevru Radības lomā un zēnu kori, iedarbīgo Kārļa Auzāna mūziku. Izteiksmīgu vizuālo telpu kopdarbā veidojuši scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, video mākslinieks ar pseidonīmu – 8 un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
Tās ir izrādes vērtības, katra kā izslīpēta un pulēta smalka kristāla glāze. Pārējais saplūst kā bezformīgā masā.
Pēc Mērijas Šellijas romāna Frankenšteins jeb Mūsdienu Prometejs motīviem tapusī Nika Dīra luga teātra režisoram nav gluži Dieva dāvana, un iestudējumā to var redzēt. Izrādes iespaids ir izteikti neviendabīgs. Šķiet, ka režisore pamatīgi strādājusi ar Daini Grūbi un J. Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kori, pie kā Radība vēršas ar «jā jā jā, nē nē nē», gaidot atbildi, kā rīkoties konkrētā situācijā. Zēnu koris kļūst par attīstībā esošu māksliniecisku tēlu. Ar atsauci uz antīko traģēdiju, tas sevī ietver sargeņģeļu, sirdsapziņas funkciju, ir labā, gaišā simbols.
Mazāk veicies citiem tēliem. Vietām lugas shematisms apgrūtina psiholoģiskā attiecību tīklojuma aušanu, un izrādes nosacījumos virkne tēlu paliek deklamējošu figūru līmenī. Ja uz pavisam epizodiskajiem tēliem izdodas pievērt acis, tad uz nozīmīgākajiem gan nekādi. Diemžēl valdonīga tēva balsī deklamē arī Ģirts Ķesteris (Mesjē Frankenšteins), beigās parādot ko līdzīgu vispārīgai nožēlai. Kristīne Nevarauska (Viktora līgava Elizabete) cenšas attaisnot varonei dotos tekstus, taču izskatās, ka aktieri īsti nesaprot, ko un kāpēc viņi uz skatuves dara.
Izrādei atbilstošāks nosaukums būtu Radība, jo iestudējuma solists ir Dainis Grūbe, bet vajadzētu būt duetam – Frankenšteina un Radības savstarpējā cīņa ir konflikta būtība un pamats. Ginta Andžāna spēlē pietrūkst kristāla slīpējuma nianšu, viņa Frankenšteins ir pārāk robusts, lai būtu Radībai līdzvērtīgs pretinieks. Un ir grūti saprast viņa rīcības motivāciju, piemēram, kad pēkšņi ir apņēmības pilns precēties ar Elizabeti, kuru gadiem turējis līgavas statusā (tādējādi Frankenšteins grib atvilināt Radību, lai noslēgtu rēķinus).
Pateicoties Dainim Grūbem, kurš pārliecina par Radības spēju mīlēt, ar katru vārdu kā ar savu roku ciešāk žņaudzot manu sirdi, saprotu, ka Frankenšteins varētu būt greizsirdīgs uz Radību. Pēc tam izlasītā autora remarka: «Satricinošs mirklis, kurā kļūst skaidrs, ka varbūt Radība ir vairāk spējīgs mīlēt nekā Viktors» izrādē ir neko neizsakoša Frankenšteina seja un sekojoša fiziska darbība – traukties saskaldīt gabalos Radībai apsolīto un veidoto Sieviešu dzimuma radību. Lieliska ir doma to rādīt balerīnas – šīs nedabiskās mākslas pārstāves – veidolā, kurā iejutusies jaunā aktrise Lelde Dreimane. Bet neticu savām acīm, kad Lauras GrozasĶiberes izrādē redzu cilājam butaforiskās ķermeņa daļas.
Ginta Andžāna spēles aptuvenības Frankenšteina un Radības attiecības un konfliktu krāso abstraktos toņos, un jo īpaši tas attiecas uz fināla savienību, «kurā viņš dzīvo, lai iznīcinātu mani, es dzīvoju, lai viņu vadītu». To var attiecināt gan uz divu cilvēku attiecībām, gan aizdomāties līdz mūžīgajām filozofiskajām un eksistenciālajām cīņām, taču izrādē tas izskan kaut kā neobligāti.
Šķiet, ka šoreiz scenogrāfija režisorei nepalīdz. Apjomīgā metāla konstrukcija, kas atgādina Lielā hadronu kolaidera tuneļa fragmentu, laiž pasaulē Radību, tāpēc tā raisa asociācijas arī ar dzemdi, un šajā metāla un dzīvības, fizikas un Dieva idejas pretišķībā ir spēks. Taču spēlēšanās ar konstrukcijas daļām, tās stumdot, kustinot un pārvietojot, vietumis izskatās pēc vienkāršas darbības imitācijas. Uztveres blakusceliņā dzīvo videoprojekcijas – acu variācijas apaļajos metāla rāmjos. Uz tām var pacelt skatienu, kad zemāk notiekošais liek to kaut kur virzīt. Šķiet, ka, bēgot no ilustratīvisma, režisore ieskrien rīklē simboliskai abstrakcijai (piemēram, Sarmītes Rubules veiktā riņķa kustināšana, kad tajā iestājusies Kristīnes Nevarauskas Elizabete), kas veido jēgas un izteiksmes haosu. Ilzes Vītoliņas kostīmi ir smalku interesantu detaļu pilni, bet Elizabetes pārvietošanās kāzu kleitā ar garo balto vertikālo velci izskatās pēc defilē augstās modes skatē.
Taču izrādē ir Daiņa Grūbes Radība, kas ļauj redzēt pārtapšanas brīnumu, un te jāatzīmē arī horeogrāfes Lienes Gravas un Radības grima mākslinieka Romāna Kaboško ieguldījums.
Šis aktierdarbs pirmo reizi tādā empātijas līmenī ļāva identificēties ar tēlu, kad pat Radības fiziskās sāpes, šķiet, atstarojas manā ķermenī. Daiņa Grūbes Radība haosā ievieš savu kārtību. Viņš skatītāju acu priekšā no maza bērna, kas mācās staigāt un runāt, izaug līdz rafinētam ļaunumam, ko spēj sevī attīstīt tikai gudrs prāts.
Ļoti labs aktiera darbs ir Pētera Liepiņa aklais Deleisijs, kurš rotaļīgā, nepiespiestā vieglumā ievada Radību zinību pasaulē un pārliecināti tic labajam cilvēkā. Tās ir izrādes dzīvākās attiecības, kas ļauj redzēt dzimstam un mirstam uzticēšanos. Abu saspēles virspusē ir klišejiskā atziņa, ka aklums nav fiziska, bet garīga kategorija, taču zem tās ir sarežģītā un diskutablā tēma par zināšanu pozitīvo un negatīvo aspektu, jo Deleisijs ieliek Radības rokās ieroci, kas vairs neļaus viņam nogalināt, neapzinoties, ko izdarījis.
Materiāls par cilvēka pieņemto radītāja – Dieva lomu, ko šaurākā nozīmē varētu attiecināt uz ģimeni, plašākā – uz pasauli, kas, sēžot uz atombumbas, bauda tehnoloģiju progresa augļus, Laurai GrozaiĶiberei ļauj turpināt pagājušosezon izrādē Equus iesāktās freidiskās cilvēka psihes studijas. Mazās zāles iestudējumā Dainis Grūbe pusaudža Alana un Gints Andžāns – zirga lomā gremdējās kaisles tumšajās dzīlēs, nonākot cilvēka apziņas un zemapziņas, viņa patības un sabiedrības morāles krustpunktos. Līdzīgs pētījumu lauks ir Frankenšteinā, kur plašāk var skatīt sabiedrības atbildību, kura veido gan Frankenšteinu – izcilu zinātnieka prātu simpātiskā veidolā bez dvēseles, gan Radību, kurai tā ir, bet ko iznīcina akla sabiedrība.
Daiņa Grūbes darbs lomā ļauj redzēt darbībā Freida definētos cilvēka psihes struktūras elementus – id, ego un superego. Pasaulē nākušajai Radībai ir iedzimtās instinktīvās tieksmes. Individuālās pieredzes ceļā viņš iepazīst pasauli un iemācās tajā izdzīvot. Ir saredzams apziņas lauks, morālais personības spēks, ko ietekmē sabiedrība. Daiņa Grūbes Radība ir spilgts piemērs tam, kā vide veido personību, atraisot tajā destruktīvos spēkus, kas ļauj apzināti pārkāpt morāles normas. Šādā pasaulē Frankenšteina līgavas Elizabetes kristīgā morāle nedarbojas. Tās ir vispārzināmas patiesības, kuras droši vien ir svētīgi atkārtot. Un šis process no Radības pirmajām kustībām līdz mefistofeliskajām intonācijām finālā ir ļoti saistošs.