KULTŪRA: Režisors Vladislavs Nastavševs ar betonu pret rīģipsi
Sezonas pēdējais Jaunā Rīgas teātra jauniestudējums bija Vladislava Nastavševa darbs Cerību ezers – «mēģinājums risināt sabiedrības sašķeltības jautājumu caur režisora dziļi personisko pieredzi – attiecībām ar māti un apkārtējiem».
Attiecības ar māti, kas tiek atklātas caur dzīvokļa remonta prizmu, ir viens no izrādes slāņiem. Latvijas krieva, režisora Vladislava Nastavševa izrāde būvēta uz vairāku pasauļu sadursmes, iezīmējot konfliktus dažādos līmeņos, no privātās dzīves līdz sociālpolitiskajām aktualitātēm.
Spēlēt sevi Vladislavs Nastavševs uzaicinājis Dailes teātra aktieri Intaru Rešetinu, kas sper pirmos soļus režijā. Guna Zariņa režisora mātes lomā man atgādināja slikto Šapokļaku no padomju multenēm par krokodilu Genu un Čeburašku. Aktrise virtuozi nobalansē uz groteskas robežas, radot spilgtu, izteiksmīgu pensionāres portretu, kas reprezentē to Latvijas krievu daļu, kuru dzīve lūzusi, Latvijai atgūstot neatkarību, kas dzīvo šeit, bet savā krievvalodīgo pasaulē, Krievijas informācijas telpā.
Lielāko tiesu izrādes laika režisora māte pavada, dirnot pie televizora, un tas ir ļoti svarīgs izrādes tēls. Televizors šeit ir spilgta sava laika zīme, kas apzīmē dzīves surogātu, kura piedāvātajā pasaulē viņa tik dedzīgi noslēdzas. Šo noslēgšanos režisors vēl īpaši uzsver, liekot televizoru mātei skatīties ar austiņām. Arī tas rada dažādas peripetijas, jo viņa nedzird, kas notiek īstajā pasaulē.
Zīmīgi, ka māte ar dievinošu attieksmi, kas sakņojas kādā bērnības ainiņā, skatās un klausās parapsihologa un New age kustības pārstāvja Sergeja Lazareva lekcijas. Šo mīlestību režisors rāda kā vēl vienu ceļu, kas ved prom no īstenības, no aktīvas dzīves, izvēloties pazust atmiņās, savos maldos, citā realitātē.
Televizors uzskatāmi rāda arī divas pasaules, kurās dzīvo Latvijas krievi – tās atklātas ar Vladimira Putina un Andra Bērziņa Vecgada runām, ko ar stundas starplaiku skatās māte, aizmiegot pie abām. Režisors piedāvā viņai ceļu atgriezties reālajā pasaulē ar Viļa Daudziņa uzstājīgi simpātijas apliecinošā kaimiņa palīdzību, ko māte noraida tikpat nadzīgi kā daudzi nepilsoņi priekšlikumu naturalizēties.
Vladislavs Nastavševs ir viens no veiksmīgajiem integrācijas piemēriem, kļuvis par būtisku latviešu kultūras daļu. Režisors strādā latviešu teātros, un vismaz pagaidām viņš Latvijā vienīgajā krievu teātrī nav neko iestudējis. Tas ir būtisks fons izrādē skatītajam latviešu un krievu attiecību jautājumam jeb uzskatu sadursmēm, kas šķir Latvijas sabiedrību divās pasaulēs. Tas visuzskatāmāk atklājas režisora un viņa drauga, ko ar žilbinošu smaidu spēlē Andris Keišs, dialogā par Krievijas armijas klātbūtni Ukrainā, kad abi pārstāv pretējus viedokļus. Šis ir ļoti būtisks, realitāti precīzi atspoguļojošs jautājums – strīda ābols, kas patlaban sašķeļ sabiedrību.
Otrs karstais kartupelis, kas tiek viļāts latviešu un krievu atšķirīgo redzējumu sadursmēs, ir pilsonības jautājums. To režisors atklāj ar raibo remontbrigādes sastāvu, kas reprezentē lielu daļu Latvijas sabiedrības. Ar ļoti precīza vizuālā tēla palīdzību to veido Ingas AlsiņasLasmanes baltkrieviete, Kaspara Znotiņa krievs/latvietis un Edgara Samīša krievs, kam ir draudzene latviete. Te atklājas gan likumu dīvainības, gan klintsbluķa stipruma principi un pārliecības, ar ko nepilsoņi dzīvo.
Remontbrigādes ierašanās un darbs Nastavševu dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā Rīgas mikrorajonā atklāj vēl divu citu paralēlo pasauļu eksistenci – mākslinieks un pārējā t.s. vienkāršo cilvēku sabiedrība, kuru atšķirīgais pasaules redzējums šeit saduras interjera dizaina jautājumā. Kāpēc veltīt lielas pūles, lai attīrītu sienu līdz betonam, ja var uzlikt rīģipsi? Dzīves sarežģīšana, uzdodot netīkamus, neērtus jautājumus, nogriežot pierastos nesāpīgos ceļus, liekot sevī mainīt priekšstatu, pieredzes uzslāņojumus, ir mākslinieka sūtība. Vladislavs Nastavševs to veic, un aina vannasistabā, kurā Intara Rešetina režisors izdzenā remontstrādniekus, veidojot ideālo skatu, atklāj bezkompromisu mākslinieku.
Cerību ezers ir ļoti svarīgs Nastavševa mēģinājums nolikt mūsu sabiedrību remonta situācijā. Latvijā nav daudz iestudējumu, kas tieši un atklāti runā par mums un laiku, kurā dzīvojam, pievērš uzmanību sabiedrības problēmām, rosina diskutēt. Diez vai kāds nepilsonis, atnācis uz šo izrādi, kas turklāt notiek krievu valodā ar tulkojumu titros, pēc tam aizies kārtot pilsonības eksāmenu, taču fakts, ka problēmas tiek skaļi nosauktas vārdā, nevis, sekojot strausa politikai, noklusētas, izliekoties, ka to nav, ir būtisks. Kāpēc? Tāpēc, ka jebkurš strīds, konflikts var tikt risināts vien tad, ja abas tajā iesaistītās puses mēģina sarunāties, nevis ietiepīgi klusē, sēžot katrs savā istabā. Vladislavs Nastavševs un JRT šo dialoga iespēju piedāvā, atver durvis plaši vaļā un aicina uz sarunu.
Cerību ezera pirmizrāžu laikā biju Vīnes festivālā un tviterī lasīju pirmos iespaidus, kuros dominēja vārds «drosmīgi». Var saprast, ka ar to domāta režisora publiskās atkailināšanās pakāpe, atklājot gan savu homoseksualitāti, gan sarežģītās attiecības ar māti. Protams, tas ir publisks psihoanalīzes seanss, bet vai te tik liela nozīme ir drosmei... Manuprāt, runa ir par godīgumu, kam vajadzētu būt jebkura mākslas darba tapšanas pamatā. Lielākoties režisori savās izrādēs, ja tas nav tīrs izklaides produkts, risina kādus sev būtiskus, sāpīgus jautājumus, tādējādi eksponējoties plašai sabiedrībai. Nastavševs ir bijis ļoti godīgs pret sevi, un tāpēc arī rezultāts ir tik spēcīgi uzrunājošs.
Personiski mani emocionāli visvairāk skāra režisora vientulības tēma, kas, lai arī banalitāte, šeit, atklāta caur inscenētās īstenības ainām, cauri spēles «teātris teātrī» filtram, iztek dedzinošā destilātā. Izrādes tēli iemieso krietnu Latvijas sabiedrības daļu, un savas attiecības ar to režisors atklāj «es un viņi» opozīcijā, gan privāti cilvēciskā, gan plašākā sociālā līmenī. Bet viss izspēlētais apstākļu kopums, bērnības traumas ieskaitot, atklāj personību, kas nebūtu režisors Vladislavs Nastavševs, ja ne šī pieredze. Es domāju arī par to, cik liela ir Nastavševa – aktiera dabas klātbūtne šajā darbā, taču nonācu pie secinājuma, ka ir pat vienalga. Bez spēles nav dzīves.
Būtiska izrādes–dzīves spēlē ir mūzika, kas veido noskaņu un notiekošajam piešuj vieglu, bet asociācijām, atmiņām un nozīmēm bagātu velci. Šoreiz izrādes muzikālā noformējuma autors nav režisors pats, bet Toms Auniņš. No Allas Pugačovas izpildītās un izrādē skanošās dziesmas Cerību ezers iestudējums guvis nosaukumu. Savukārt Andra Keiša apburošā šķībumā dziedātā Mistera X ārija no Imres Kalmana operetes Cirka princese ļauj paskatīties uz Nastavševa drauga tēlu caur noslēpumainā cirka prinča prizmu.
Protams, vecāku un bērnu attiecības ir mūžīgā tēma, kas līdz sāpīgām mielēm pazīstama daudziem. Šo pasauļu līdzāspastāvēšana ir vēl viens izrādes abpusgriezīgais asmens. Aina ar skapja revidēšanu, kurā viens visu grib izmest, bet otrs sargā katru krāmu, precīzi uzrāda opozīciju, kas sakņojas gan personīgajā, gan valsts iekārtas noteiktajā pagātnes un tagadnes laikā. Skapis kā pagātnes simbols sevī glabā gan cilvēkus, kas atmiņu ainās atdzīvojas, iznākot no tā ārā, gan priekšmetus. Zīmīgi, ka daļa no tiem ir citu izmesti krāmi, ko māte atstiepusi mājās. Tas demonstrē arī padomju laika cilvēka domāšanu, kad saimniecībā viss var noderēt, jo pagātnes pieredzē ir tukši veikali un deficītas preces. Bet pretī ir jaunās paaudzes pārstāvis, kuram nav šīs pieredzes. «Tu esi bomzis,» – Intara Rešetina/Nastavševa mātei izgrūstie vārdi mani dzēla kā nātres.
Šīs paaudžu nesaprašanās kulminācija ir aina, kad remonts ir veikts un virtuve iekārtota. Māte ir pielauzta/piespiesta pieņemt dēla noteikumus, samierinājusies ar to, ka vecā vietā būs jauns. Bet dēls atvedis mājā vintāžas mēbeles, jo tas ir stilīgi. Kā Guna Zariņa pasaka to, ka gribēja jaunu... Tajā ir viss sāls. Viņa, ar varu atbrīvota no savas pagātnes, paliek svešas pagātnes ainā. Tā ir uzprišināta, taču būtība nemainās. Nav radusies jauna pasaule, un remonts tēvu un dēlu istabā ir mūžīgs process. Kā būs ar Latvijas krieviem? Laiks rādīs, kas notiks ar cerību ezeru.
Izrādes temporitms varētu būt labāk izstrādāts – trīsarpus stundu ilgajā iestudējumā bija arī stieptas vietas, kad darbība buksē uz vietas. Otra iebilde jeb neatbildētais jautājums attiecas uz Intara Rešetina veidoto tēlu. Viņš precīzi kopē režisora Vladislava Nastavševa plastiku, dažbrīd arī balss intonācijas. Bet tajās dominē raupjie toņi, kas, īpaši dialogos ar Gunas Zariņas māti, kuros turklāt netrūkst necenzētas leksikas, attieksmes pamatos cementē negatīvo, un īpaši – ļaunumu. Tas izslēdz cilvēciski saprotamu attieksmi, kas ar smalkākām spēles niansēm šo ļaunumu attaisnotu. Bet šo nianšu nav, un jautājums – kāpēc? – paliek bez atbildes.