Wiener Festwochen piedalās viesi no dažādām pasaules malām, un eksotiskākā pieredze manā festivāla nedēļā bija Dienvidāfrikas dramaturģes un režisores Laras Fūtas (Lara Foot) iestudējums Fishers of Hope. Taweret, kas tapis Keiptaunas Bakstera teātrī.
Ar dekorācijām, īsta ūdens lāmu, videoprojekcijām un gaismu partitūru uz skatuves uzburta silta Āfrikas ainava ezera krastā, kam šajā stāstā ir būtiska nozīme, jo runa ir par zvejnieka ģimenes eksistences grūtībām. Atbilstošu noskaņu jau no paša izrādes sākuma rada afrikāņu mūzikas skaņas dzīvajā izpildījumā, bet aktieru spēli, kurā daudz teksta un maz darbības, papildina mūsdienu dejas iestarpinājumi. Tie, īpaši jau afrikāņu iedzimtā plastiskuma dēļ, kļuva par pašvērtību. Izteiksmīgā ķermeņa valoda ļāva pacelties uz poētiska vispārinājuma viļņa, kas apskaloja iestudējuma jēgas kodolu – caur vienas ģimenes drāmu skatītās Āfrikas sociālās problēmas. Dažiem varoņiem autore devusi Bībeles varoņu vārdus, kas reizē ar zivju simboliku kristietības kontekstā rada mītisko zemslāni, ko režisore atklāj arī ļoti tieši – ar kāju mazgāšanas ainu kā līdzību no Jēzus dzīves. Tomēr izrāde kopumā atstāja visai vēsi racionālu iespaidu, jo pārāk atklātas bija aprēķina līnijas – afrikāņu aktieru spēle angļu valodā, orientēšanās uz festivāla publiku, nacionālā kolorīta koncentrāta eksponēšana ar eiropiešu priekšstatiem atbilstošām skaņas un redzes bildēm.
Siltas vakara saules pielietajai sārto toņu bildei pilnīgi pretējā noskaņā aizveda nākamajā vakarā Vīnes Akademietheater skatītais iestudējums Jūns Gabriels Borkmanis, kam pirmizrāde notika tieši festivāla laikā. Henrika Ibsena lugu interpretējis 1984. gadā dzimušais austrāliešu režisors Saimons Stouns (Simon Stone). Ibsena lugas darbība notiek ziemas vakarā, un režisors kopā ar mākslinieci Katrīnu Braku (Katrin Brack), izrādes tēlus burtiski ievietojis ziemā. Priekškaram atveroties, redzama apsnigusi skatuve, un snieg visu izrādes laiku. No sniega izrokas tēli, kuri savukārt no tā izceļ kādus priekšmetus, piemēram, telefona aparātu, cigarešu paciņu. Teksta mūsdienīgu adaptāciju veidojis režisors pats, apdarinot Ibsena doto sižetisko līniju ar laikmetīgām parādībām (piemēram, vienai māsai Facebook ir savs profils, otrai – nav). Uz skatuves sniegā stāv televizors, kurš, ieslēgts, rāda tikai sniedziņu, aktieri ģērbti atbilstoši mūsu laika modei.
Iestudējuma ritms un intonācija sākotnēji atgādina sasalušu ledus bluķi – gari statiski dialogi frontālās mizanscēnās. Taču pēc pirmās stundas, atbilstoši sižetiskajam kāpinājumam, ārējā darbība pamazām atlaidinās, parādās ekspresija, kas lielākoties izpaužas balss pacelšanā līdz kliegšanai. Īpaši histēriska ir Borkmaņa sieva Gunhilde (Birgit Minichmayr). Abas dvīņumāsas, kas cīnās par Gunhildes un Borkmaņa dēlu Erhartu, izskatās kā rudas garmatainas nāras, un viņu plēšanās atgādina Bībeles stāstu par divām mātēm, kas nevar sadalīt bērnu. Erharts (Max Rothbart), kurā Gunhilde redz bankas izputinātāja Borkmaņa labā vārda atguvēju, bet Ella (Caroline Peters) – savas mātišķās mīlestības piepildījumu, ir dzīves baudītājs. Viņš neslēpti izrāda attiecības ar Frīdu (Liliane Amuat), izmanto Viltona kundzes (Nicola Kirsch) labvēlību, un viņam it nemaz nerūp tās cerības, ko vecā paaudze saista ar viņu. Borkmanis, ko spēlē Martins Vutke (viņš bija Platonovs šajā teātrī tapušajā Alvja Hermaņa iestudējumā), ar gariem sirmiem matiem izskatās pēc novecojušas rokzvaigznes, kam visa dzīve ir skatuve. Šīs dzīves pozīcijas kulminācija redzama finālā, kad priekškars aizvēries, proscēnijā (nesnieg) pie Borkmaņa līķa abas māsas beidzot salabušas un apskāvušās, bet viņš pēkšņi, it kā atdzīvojies, paceļ roku, parādot paceltus pirkstus piece/viktory zīmē. No vienas, nopietnās, puses, tas nozīmē, ka beidzot viņi ir ārpus ziemas un skatuves – tātad patiesi, bet, no otras, tas izskatās kā Borkmaņa jociņš, kas salikumā ar Borkmaņa pagātni, finanšu mahinācijām, kuru dēļ sēdējis cietumā, atklāj attieksmi un avantūrista raksturu. Tas par izrādes aktualitāti finanšu krīzes kontekstā. Bet visspēcīgāk izrādē izskanēja vecākās paaudzes egoisms, cīnoties par varu ģimenē, par savām interesēm un pieprasot jauno paaudzi tām kalpot. Par atbildību un pienākumu pret vecākiem un otrajos svaru kausos likto brīvību, dzīvot savu dzīvi pēc paša ieskatiem, ar savām tiesībām uz kļūdām, tieši tāpat, kā tās savulaik izmantojuši vecāki.
Mūsdienīga klasikas interpretācija bija arī 1964. gadā dzimušā horvātu teātra un kino režisora Bobo Jelčiča 2013. gadā iestudētā Antona Čehova Kaija. Viņš pats lokalizējis lugu, ievietojot to mūsu laika un Horvātijas kontekstā, uzmanību fokusējot uz teātra tēmu. Iestudējums notiek gandrīz tukšā skatuvē – ir daži veci klubkrēsli un dīvāns.
Aktieri reizē ir gan Čehova tēli, gan savas profesijas pārstāvji, kas tos spēlē. Tas ir kā savā vaļā atstātu aktieru mēģinājums, kurā viņi aptuveni zina, kas jādara, bet svarīga ir improvizācija, kurā «nesanāk», un misēkļi ir būtiska spēles daļa. Izrāde arī tiek pārtraukta, jo it kā radusies tehniska ķibele, un no skatītājiem izraudzītie brīvprātīgie skatuves strādnieku vietā pārbīda mēbeles. Tā ir kā jautra spēle ar saviem dramatisma punktiem, kad lugas varoņu attiecības var uztvert kā konkrēto aktieru jūtu dzīves spoguli, jo viņu spēlētie tēli ietekmē pašu personības. Dzīves un mākslas robežas ir saplūdušas, un tas rada izrādes īpašo šarmu, reflektējot par aktiera darbu.
Izrāde ir dinamiska, aktīva, būtiska ir fiziskā darbība, ar ko aktieri pauž savu attieksmi. Piemēram, Ņina (Jadranka Đokić) Trigorina priekšā uz dīvāna atkrīt vaļīgā pozā ar atplestām kājām, bet Maša (Katarina BistrovićDarvaš), kad viņu bildina Medvedenko (Pjer Meničanin), izlokās uz tā paša dīvāna, it kā uz pusēm pārlūstot uz tā sānu malas. Drastiskajā Kaijas interpretācijā Trepļevs (Krešimir Mikić) šaudās, jo viņam jāšaudās «pēc teksta», un no šņorbēniņiem nokrīt plastmasas putns. Trepļeva izrāde ir Ņinas iznāciens ar zaķa ausīm, lai striptīza dejotājas cienīgā priekšnesumā pakaitinātu Arkadinu, kurai šāda kustību partitūra būtu liels izaicinājums. Apaļīgā Arkadina (Ksenija Marinković) īsā apspīlētā kleitā izskatās pēc provinces dīvas ar kinologa cienīgu pārliecību par savām audzināšanas prasmēm, kas labi redzams attiecībās ar izdresēto Trigorinu (Sreten Mokrović). Režisora un aktieru dauzīšanās ir asprātīga, turklāt iestudējums ir stipri piesūcināts ar Čehova dramaturģijas garu – tēli runā cits citam garām, nedzird cits citu, mīl krustu šķērsu nepareizi un ir nelaimīgi.
Festivāla apmeklējums bija iespējams, pateicoties VKKF atbalstam