Nacionālā teātra šīs sezonas pēdējais Lielās zāles jauniestudējums ir pēc Artura Konana Doila Bāskervilu suņa motīviem pašu spēkiem veidots mūzikls Bāskervilu leģenda.
Libretu sacerējis Nacionālā teātra aktieris Juris Hiršs, kurš ir vairāku šā teātra izrāžu (Trīs musketieri, Orfejs nokāpj ellē, Sīkstulis, Ienesīga vieta, Mēlnesības skola) dziesmu tekstu autors. Jauniestudējuma mūzikas autors ir Nacionālā teātra muzikālās daļas vadītājs, komponists Valdis Zilveris, bet režisors ar pieredzi muzikālu izrāžu, tostarp operu, iestudēšanā – Edmunds Freibergs. Pirmizrādē redzēto par veiksmi dēvēt nevar, bet Ditas Lūriņas un Mārča Maņjakova sirsnīgajos dziedājumos ir dzīvība, kas kā pa celmiem uz priekšu ritošo darbību aizved līdz laimīgām beigām.
Pirms vairāk nekā gadsimta sera Artura Konana Doila radītais varonis detektīvs Šerloks Holmss joprojām ir dzīvs un kļuvis par savdabīgu fenomenu. Šerloks Holmss piedzīvojis dažādas skatuves versijas un ir ļoti populārs kino personāžs. Beidzamajos gados Artura Konana Doila dzimtajā Lielbritānijā tapis mūsdienīgais Šerloks – BBC seriāls ar Benediktu Kamberbeču titullomā un Martinu Frīmenu kā doktoru Vatsonu. ASV uzņemtas Gaja Ričija filmas ar Robertu Dauniju junioru Šerloka un Džūdu Lovu Vatsona lomā, tāpat mūsu TV demonstrētais mūsdienīgais detektīvseriāls Elementāri, kurā Vatsons ir sieviete Lusijas Liu atveidojumā. Kopš 80. gadiem radītās datorspēles par Holmsa tēmām skaitāmas desmitos. Rīgā, kur daļēji filmēta PSRS ražojuma Šerloka Holmsa versija – Igora Masļeņņikova televīzijas filmas ar Vasiliju Ļivanovu (Šerloks Holmss) un Vitāliju Solominu (Vatsons) –, janvārī notiek plašas Šerloka Holmsa dzimšanas dienas svinības. Jauns Šerloks Holmss uzņemts arī Krievijā.
Nacionālā teātra mūzikla radītāji izvēlējušies iet klasiskā Šerloka Holmsa ceļu, uz skatuves reālos notikumus (jo ir arī nereālistiski fantasmagoriskas ainas) spēlējot aptuveni Artura Konana Doila laika vidē un atbilstošos, Kristīnes Abikas skrupulozi izstrādātos kostīmos. Rūtains pleds un tējas dzeršanas rituāls liecina par anglisko dzīves stilu, Egila Melbārža Šerloka Holmsa atturība – par angļu džentlmeņa raksturu.
Neatminēta mīkla palika mūzikla veidotāju attieksme pret skatītāju zināšanām par konkrēto Šerloka Holmsa sērijas darbu. Savā melodisko dziesmu partitūrā citējot leģendārā PSRS Šerloka Holmsa muzikālo motīvu, Valdis Zilveris tātad kāda iemesla dēļ apzināti rosina skatītāju atmiņu. Divdesmit minūtes garā ekspozīcija, ar kuru ilgi un pamatīgi tiekam ievadīti stāstā, lika domāt, ka šis darbs adresēts skatītājiem bez priekšzināšanām. Tomēr tas, kā tika attēlots detektīvintrigas atrisinājums, lika pārdomāt – izrādes veidotāji tomēr paļaujas, ka skatītāji pārzina sižetu. Lai saprastu, kas purvā notika, ja ne grāmatu lasījušam, tad vismaz filmu vajadzētu būt redzējušam. Kas tie par aizkadra šāvieniem, kāpēc Mārča Maņjakova Henrijs pēkšņi guļ uz klints, it kā būtu Stelptona vakariņu alkohola paklupināts? Un kāpēc Ģirta Liuzinika Stelptons, kā pēc tam tiek paskaidrots, ir pagalam? Turklāt aktieru dikcija vietumis bija neskaidra un arī tekstā jēga var paslīdēt garām.
Detektīva burvība slēpjas intrigā, kad līdz pēdējam nespēj izskaitļot vainīgo. Protams, visi zina, ka Skroderdienās Silmačos krāsns sprāgs, bet skatās atkal un atkal. Arī šajā gadījumā, kad sižets tomēr, pieļauju, vairākumam ir zināms, uzsvars liekams uz to, kā spēlē. Ģirts Liuziniks no savas pirmās ainas, raidot zīmīgus skatienus, pat nav aizdomīgs, – viņš nepārprotami ir «sliktais». Tālāk aktierim atliek arvien izteiksmīgāk bolīt acis un sākt staigāt salīkušam, tēlojot ko līdzīgu tipiskam pasaku ļaundarim. Un Valda Zilvera, Jura Hirša, Edmunda Freiberga mūzikls arī ir romantiska pasaka ar nozieguma elementiem.
Galvenie varoņi ir mīlētāji – nelaimīgā Ditas Lūriņas Berila un no Amerikas atbraukušais kovbojs Henrijs, ko Mārcis Maņjakovs spēlē, uzvedībā uzsverot brīvību un atraisītību, kas kontrastē ar Šerloka ieturētajām manierēm. Skanīgos duetos viņi izdzied poētiskos tekstus par pēkšņo mīlu, kas no viena skatiena kā zemes bite maigi dzēlusi krūtīs un liek lidot kā svīrei augstu debesīs.
Savukārt slaveno detektīvu Šerloku Holmsu libretists centies rādīt kā pasaules glābēju, sacerot viņam dziesmu tekstus, kurus caurauž klaja morāle par ļauno pasauli. Pietrūka tik aktierim Betmena maskas... Kaut šķiet, ka Egila Melbārža Šerloka iedvesmas avots varētu būt kāds cits komiksa varonis, kas atdzīvojies arī filmā, – Dzelzs vīrs. Par to vedina domāt Egila Melbārža gaita – viņš staigā tā, it kā būtu uzvilktas smagas bruņas. Par Dzelzs vīru Šerloks tiek saukts arī tekstā. Vai tas būtu pārspīlēti iedzīvināts stereotips par angļu džentlmeņa atturību, kas dzīvu cilvēku dara līdzīgu stīvi staigājošai mūmijai? Turklāt režisors Holmsu ielicis statiskās mizanscēnās, kas atgādina klasisko operu režiju, kad solistus neapgrūtina ar prasībām pēc dinamiskas telpas apdzīvošanas. Tā nu Šerlokam atliek vien rezonēt, ko aktieris dara ļoti atbildīgi un pārnopietnā intonācijā. Pat ļaujoties tādai vaļībai kā opija smēķēšana, Holmsam jāzūdās par ļaundariem, un narkotiskā viela viņa skarbos vaibstus neatmaidzina.
Vēl nepateicīgāks uzdevums ir Aināra Ančevska Vatsonam, kurš vispār izskatās lieks. Kā uzticams šunelis turas saimnieka tuvumā un pakalpīgi izpilda pavēles, piebalsojot Šerlokam par nelietīgo un alkatīgo pasauli. Mazliet vairāk veicies Dacei Bonātei, kas spēlē misis Hadsoni, kaut arī viņas misija uz skatuves visai ātri beidzas: pasniedz tēju, slauka grīdu un ar lupatu pucē ķebli, uz kura bija uzkāpis Jura Hirša Mortimers, un nodzied dziesmu. Bet, kas interesantākais, – Hadsone ļoti zīmīgi saskatās ar Šerloku – it kā zinātu kādu noslēpumu, bet mēmi vienojas to neatklāt. Un neatklāj arī.
Izrādē iesaistīta grupa Gapoljēri (Nacionālā teātra izrādē Divu kungu kalps. Anno 1963 muzicēja kā skifla grupa) – šeit viņi ir skrandaiņu bariņš, viens no viņiem tērpts rūtainos brunčos un pūš dūdas. Šķiet, šīs grupas, kas programmiņā saukta par skotu folkloras kopu, uzdevums ir aizpildīt skatuvi, kamēr aktieri pārģērbjas. Viņu repertuārā ir viena dziesma, kurā jūsmo par britu lepnumiem: Bigbenu, Taueru, Šekspīru, karalieni Elizabeti, kā arī Holmsu. Grupa to izpilda divas reizes, turklāt vienā no tām šie spēlmaņi nez kāpēc muzicē purvā un lieto alkoholu. Viņu numuri nav izstrādāti tā, lai būtu vērtība pati par sevi, kāda, piemēram, bija leģendārā Dailes teātra Šerloka Holmsa skotu ampelēšanās Zilā karbunkula dejā.
Aigara Ozoliņa scenogrāfijai plašumu dod Māra Kalves video mākslas darbs – skatuves bilde ir gleznieciski skaista. Piemēram, izrādes veidotāju romantizētais Seldens, purvā uz klints izdziedot savas vientulības sāpes – un Raimonds Celms to dara izjusti un labi, – atgādina romantisma mākslinieka Kaspara Dāvida Frīdriha gleznu Ceļinieks virs miglas jūras. Īpaši gaismu un video efekti krāšņo arī ainas ar simboliskajiem tēliem – purva/aizkapa rēgiem, kas apzīmē paralēlo draudīgo pasauli un laikam taču gaidīt gaida jaunu mironi, ko uzņemt savā bariņā. Izskatās smuki, bet šis aizkapa pasaules tēls paliek neattīstīts un izskatās radīts tikai tāpēc, lai būtu vēl viena aina, kur izpausties korim.
Alberta Kivlenieka horeografētajās masu ainās aktieri darbojas centīgi. Londonas stacijas burzma, kurā Daiga Gaismiņa iekļaujas ar puķu grozu, šķiet kā sveiciens Elīzai Dūlitlai, ko spēlēja Edmunda Freiberga iestudētajā Manā skaistajā lēdijā. Noapaļotu raksturu dominējošajā tēlufunkciju stūrainībā nospēlē Mārtiņš Brūveris Berimora lomā. Viņa diriģētā neveiklo Bāskervilu muižas ļaužu deja, sagaidot Henriju, pat liek pasmaidīt. Vēl viena asprātīga vieta bija tā, kur Šerloks Holmss ņem rokās dūdas: Vatsons iebilst, ka šādos gadījumos parasti spēlē vijoli, bet Hadsone aizstāv Holmsa izvēli, sakot, ka šim gadījumam vijole ir par vieglu.
Režisors paspēlējas ar «teātris teātrī» paņēmienu, pēc lietas atrisināšanas liekot Holmsam un Vatsonam doties uz teātri skatīties Bāskervilu leģendu – apsēsties katram savā proscēnija malā ar muguru pret zāli un noskatīties uz sava darba augļiem – Berila un Henrijs dzied, laimīgi veroties bērna ratiņos. Pateicoties abiem pasaules glābējiem, pasaka beigusies laimīgi. Un šķiet, šajā skatā no malas režisors ielicis nevis vērtējošu, bet mīlestības pilnu skatienu pret šo vēl vienu radīto ilūziju, it kā atzīstoties mīlestībā teātrim. Bet izrādes trūkumus tas labot nespēj.