KULTŪRA: Vai māksliniekam jādomā par skatītāju?

30. martā Liepājas teātrī notika diskusija Teātris un skatītājs. «Pirms pieciem gadiem ir uzrakstīts Liepājas teātra stratēģiskais plāns, un ar nākamo gadu jāsākas jaunam etapam. Piecu gadu laikā ir sasniegti tie mērķi, kas bija ielikti plānā, tagad jāsaprot, kur virzīties tālāk,» savu ideju par atklātu diskusiju ar skatītājiem pamato teātra direktors Herberts Laukšteins.

Vispirms norisinājās ekspertu saruna, kurā piedalījās teātra zinātniece, Teātra Vēstneša redaktore Edīte Tišheizere, Herberts Laukšteins, Liepājas teātrī patlaban otro izrādi veidojošā Krievijas režisora Konstantīna Bogomolova sabiedrotā, māksliniece Larisa Lomakina, Liepājas teātra izrādes Indulis un Ārija horeogrāfs un režisors no Krievijas Sergejs Zemļanskis, teātra kritiķe Līvija Dūmiņa, Liepājas universitātes pasniedzēja Sandra Okuņeva, Liepājas universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes dekāne Zanda Gūtmane. Pēc tam skatītājiem bija iespēja paust savu viedokli par aktuālajiem jautājumiem. Tēmas skar ne tikai Liepājas teātri un tā auditoriju, tāpēc piedāvājam lasītājiem ieskatu šajā diskusijā.

Sākumā diskusijas vadīja Edīte Tišheizere iezīmēja vairākus jautājumu lokus: ko nozīmē būt teātrim nelielā pilsētā? Ko nozīmē jēdziens province, ko – centrs, kādas ir to attiecības? Ko nozīmē provinciālisms? Ko nozīmē būt teātrim, kam jāizpilda visas funkcijas, kurš nevar apkalpot tikai konkrētu skatītāju daļu? Kāds ir skatītājs šajā pilsētā? Kādas ir dažādo skatītāju prasības, un ciktāl teātrim par to ir jādomā? Kur ir robeža starp skatītāju audzināšanu un iztapšanu, mākslu un menedžmentu? Vai attiecībā uz mākslinieku var teikt, ka viņš domā par skatītāju? Vai tas ietilpst viņa pienākumos?

Province un provinciālisms

Zanda Gūtmane: – Droši vien mēs nedrīkstam uztvert sevi tikai kā reģionālu universitāti un teātri. Iespējams, jāskatās visas valsts mērogā un jāatrod sava niša. Tas ir jautājums – ko mēs gribam? Vai tā ir vēlēšanās domāt tikai par Liepājas, Kurzemes reģiona publiku, studentiem vai plašāk? Manuprāt, tā ir vēlēšanās domāt plašāk. Tāpēc mans skatījums ir, ka jāatrod sava īpašā niša – kā mums būt interesantiem ne tikai Liepājai, Kurzemei.

Edīte Tišheizere: – Tātad Liepāja var atļauties justies kā centrs, kas ir izvēlējies noteiktu nišu, kurā ir centrs?

Zanda Gūtmane: – Te viedokļi var dalīties. Universitāte var izvēlēties ceļu – sagatavot speciālistus, kuri ir nepieciešami reģionam, un tās ir profesionālās programmas. Tā ir viena liela, spēcīga niša, kas reģionam ir ļoti svarīga. Bet, ja mēs saglabājam universitātes statusu, tad mums ir svarīgi domāt par akadēmisko izglītību, un tieši šajā jomā jāmeklē tā īpašā niša, lai mēs kaut kādā ziņā sajustos kā centrs. Es varu runāt fakultātes vārdā – domājot par īpašo nišu, daļēji varbūt esam kaut ko atraduši. Mums ir jauno mediju mākslas programma, kas zināma visā Latvijā. Ceru, ka arvien labāk zināma būs Rakstniecības studiju programma. Tās ir unikālas programmas Latvijā. Mums ir viss dotais, lai šī būtu radoša vieta ar mazliet bohēmisku ievirzi. Tie varbūt ir stereotipiskie priekšstati par Liepāju, bet patlaban varam pārvērtēt, vai tie ir tikai priekšstati vai joprojām tādi esam.

Herberts Laukšteins: – Teātra vīzija ir – gribam būt mīlēti mājās un atpazīti Eiropā. Šīs ambīcijas patlaban esam sasnieguši. Man šad tad rodas iespaids, ka teātris savā virzībā ir par daudz straujš, tā man tagad ir galvenā problēma.

Edīte Tišheizere: – Vai teātris ir kļuvis pašpietiekams?

Herberts Laukšteins: – Jā. No vienas puses, mēs ļoti labi zinām, ko gribam, bet vai tas saskan ar to vidi, laiku, kurā atrodamies? No mākslas pozīcijām mūsu ambīcijas ir pietiekami lielas, un kopā pulcējas talantīgi cilvēki, lai varētu tās īstenot. Tāpēc arī mana atbilde ir tik izaicinoša.

Edīte Tišheizere: – Vai jautājums par vidi nav tas pats jautājums par provinci un centru? Kas ir tas centrs, pret kuru Liepāja sevi redz?

Herberts Laukšteins: – Tas nav ģeogrāfisks centrs, nav runa par metropolēm, jo esmu pārliecinājies, ka arī tajās ir province. Jā, ģeogrāfiski Latvija atrodas Eiropas provincē, no tā mēs vaļā netiksim. Svarīgi ir, kā mēs domājam. Esam neliela pilsēta, šeit nenotiek ļoti aktīvi procesi. Tur, kur tie notiek, varētu būt centrs. Tur ir vairāk domu, pārdrošības, provokācijas. Bet arī provincē ir pietiekami droši cilvēki, kuri provocē, un tad nonāk pie šādiem pārmetumiem – tā ir nodokļu maksātāju nauda, ko jūs darāt ar manu naudu?! Tas ir pilnīgi nepareizi – jebkuram pilsonim, kurš dzīvo savā valstī, ir pienākums maksāt nodokļus, līdz ar to tā kļūst par valsts vai pašvaldības naudu.

Edīte Tišheizere: – Kāds ir tava teātra vektors – uz Eiropu vai šeit?

Herberts Laukšteins: – Gan, gan.

Edīte Tišheizere: – Es, protams, saasinu problēmu, bet vai tas nozīmē, ka ir divas kvalitātes – viena Eiropai, viena – tepat?

Herberts Laukšteins: – Tas ir interesantākais jautājums – vai tās ir divas kvalitātes. Es gribētu, lai ir viena kvalitāte. To es šodien gribētu saprast – vai tas ir iespējams.

Edīte Tišheizere: – Sergej, jūs esat daudz strādājis ārpus centra – ārpus Maskavas. Kāda ir jūsu attieksme pret šo dalījumu – centrs un province, un ar ko tie principiāli atšķiras?

Sergejs Zemļanskis: – Es ilgu laiku biju dejotājs provinces teātrī Jekaterinburgā. Sapratu – provinces teātris vienmēr, domājot, ka ir province, cenšas pierādīt kādas lietas, likt sev uzdevumus, lai nebūtu provinces teātris šī vārda sliktākajā nozīmē. Dažkārt viņiem tas arī izdodas, un pat labāk nekā galvaspilsētas teātriem vai kompānijām. Kas attiecas uz manu horeogrāfa un režisora pieredzi teātros – var atšķirties pieeja, bet visur ieraugāmi centieni veidot kvalitatīvu produktu. Vienmēr domā par to, lai tas būtu kvalitatīvi un godīgi pret māksliniekiem, trupu, skatītājiem, pret šodienas dzīves reālijām utt. Kas ir provinciāls – par to katram ir sava izpratne. Ir sarežģīti par to runāt, ja esi dzimis pilsētā, kurā dzīvo pusotra miljona cilvēku. Skatītāju kultūras, audzināšanas, uztveres līmenis ir atšķirīgs, ja salīdzina Čeļabinsku vai Jekaterinburgu, kas viena no otras atrodas tikai 200 km attālumā.

Edīte Tišheizere: – Līvija, tu pazīsti visus Latvijas teātrus – kurā vietā Latvijas teātra ainavā ir Liepāja un Valmiera? Daugavpils diemžēl ir pilnīgi cita kategorija, vai tomēr varam to pieskaitīt?

Līvija Dūmiņa: – Manuprāt, jautājums par provinci un centru ir jautājums par pašapziņu, brīvību un personību. Var būt provinciāla domāšana, un tas saistīts ar to, cik pats jūties brīvs. Tas ir stāsts par iekšējo brīvību, vai, esot noteiktos apstākļos, nesāc cenzēt sevi. Piemēram, domājot, ka mēs te provincē dzīvojam un vai tad to vai šito varam atļauties. Tā ieliekam sevi rāmjos. Runājot par Daugavpils teātri – Oļegs Šapošņikovs ir piemērs, kā personība un ambīcijas var mainīt vidi. Veidojot repertuāra politiku – tas attiecas arī uz Liepājas teātri – svarīgi ir gudri sabalansēt trupas izaugsmi un mākslinieciskās ambīcijas, bet svarīga vēl ir laika vai laikmeta jutoņa. Latvijas teātrī diemžēl ir daudz tādu izrāžu, ko skatoties domā, kāpēc šis darbs ir iestudēts. No katra skatu punkta, kurā esam, pret kaut ko esam province. Ja ir radošās ambīcijas, spēja domāt ilgtermiņā, idejas, vīzija, ko grib sasniegt, nav pamata mazvērtības kompleksiem.

Edīte Tišheizere: – Larisa, jūs ar Konstantīnu Bogomolovu vienmēr esat strādājuši centrā. Kad jūs strādājāt šeit, vai domājāt par to, ka te būs pilnīgi cits, ne centra skatītājs? Vai skatītājs vispār ietilpst mākslinieka redzējumā, kad tas domā par topošo izrādi?

Larisa Lomakina: – Manuprāt, kategoriski nedrīkst domāt par to, kāds skatītājs to skatīsies. Maskava attiecībā pret Eiropu arī ir province. Ja domāšu par to, vai skatītājs to uztvers vai nē, es sevi likšu rāmjos. Brīnišķīgi, ja izrādi sapratīs un novērtēs vairākums. Jā, nebūs pārāk labi, ja to nenovērtēs visi, bet, no otras puses, ja to novērtēs visi, tad tas būs akurāt tas līmenis, ar kuru rēķinājās. Tas nav pareizi. Cita lieta, ka daudzām izrādēm un tēmām vajadzīga organizatoriska un izglītojoša skatītāju sagatavošana. Ja atvedīsiet uz Liepāju Vermēra gleznas, neviens nebūs jāsagatavo – tie ir ļoti skaisti darbi. Vai cilvēks saprot vai nesaprot, ka Vermēram vispār ir tikai 28 gleznas, tas nav svarīgi, viņš sajūsmināsies un gūs baudījumu. Kāds brīnīsies, kā ar tik vienkāršiem līdzekļiem radīts šedevrs. Kāds padomās – tas ir viens no labākajiem darbiem, un esmu laimīgs, ka to redzēju. Kāds būs pārsteigts – pirms vairākiem gadsimtiem cilvēks varēja radīt tik brīnišķīgu darbu! Kādam būs jāpaskaidro, kāpēc ir tikai 28 gleznas un kāpēc tik daudz viltojumu, kāpēc viņš ir tik vērtīgs.

Ja atvedīsiet uz šejieni kādu laikmetīgo avangarda glezniecību, neesmu pārliecināta, ka ļoti daudz cilvēku tā uzreiz ies to skatīties. Bet varbūt tie, kas aizies, varēs maksimāli to novērtēt. Piemēram, notiks brīnums, un atvedīs Marka Rotko gleznas. Starp tiem, kas aizies tās apskatīties, ļoti daudzi būs pārsteigti un brīnīsies – tā ir pasaulē dārgākā glezniecība? Ir jāpaskaidro, kas tas ir, ka tas nav vienkārši zaļi rozā smērējums.

Es speciāli minēju divus polārus piemērus. Ja kādam kategoriski nepatiks Rotko un laikmetīgā glezniecība, tas nenozīmē, ka nekādā gadījumā to nevajag. Tātad ir jāmēģina ar kādiem citiem līdzekļiem izglītot. Teātrim ir šī funkcija. Ja katru reizi liek rāmi – vai tas būs interesanti publikai –, tas ierobežo progresu.

Vai jādomā par skatītāju

Edīte Tišheizere: – Tomēr, kad jūs gatavojāties Liepājā iestudēt Stavangeru, domājāt vai nē, ka tai jābūt vairāk Vermēra stilā?

Larisa Lomakina: – Nē, lai piedod Vermērs – par viņu nedomājām. Mēs domājām par to, ka Stavangerā aktualizētā tēma – cilvēks grib izrauties uz kaut kurieni, kur viņam šķiet, būs labi – ir mūžīga. Tieši tāpat var justies Maskavā vai Ņujorkā. Katram cilvēkam, kas uzskata, ka viņam te ir šauri un ir šo vietu pāraudzis, viņam jāizraujas no savas iekšējās provinciālās apziņas.

Edīte Tišheizere: – Atkārtojiet vēlreiz – kad mākslinieks rada, viņš domā par skatītāju?

Larisa Lomakina: – Ceru, skatītāji man piedos – nav pareizi domāt par skatītājiem. Ir jādomā par globālo ideju, ko gribu paust. Jo maksimāli augstākā kvalitātes līmenī tā būs pausta, jo labāk skatītājiem.

Edīte Tišheizere: – Arī es esmu dziļi pārliecināta, ka tad, kad mākslinieks ķeras pie iestudējuma, viņš nedrīkst domāt par ko tik taustāmu kā skatītājs. Ir cita instance, kurai par to jādomā. Tajā brīdī, kad mākslinieks domā par mērķauditoriju, tā vairs nav māksla, bet konjunktūra. Kā vadītājam izlaipot starp nedomāšanu par skatītāju un rēķināšos ar to?

Herberts Laukšteins: – Tas ir globāls jautājums. Mēs te šaurā lokā zinām, ko gribam. Vai mākslas vārdā nenonākam konfliktā ar vidi, kurā esam? Mēs ar Konstantīnu Bogomolovu izskatījām dažādus variantus, meklējot tos sāpīgos saskarsmes punktus, kas skar cilvēciski un par ko nevarētu būt vienaldzība. Tā nonācām pie Stavangeras. Pēc tam, kad Konstantīns ar Larisu uztaisīja šo izrādi, viņi aizbrauca. Tad dzirdēju no daudziem gan pieklājīgas, gan ne visai pieklājīgas frāzes – ar tiem pašiem vārdiem, kurus nosodīja, ka tie skan izrādē, man pārmeta – ko tu dari ar manu naudu? Šāda valoda ir dzirdama jebkur, izejot uz ielas – tāda ir realitāte. Kā no tā var norobežoties?

Edīte Tišheizere: – Vai tu kā teātra direktors esi spiests uz skatītāju raudzīties kā maciņu, nevis smadzenēm?

Herberts Laukšteins: – Nē, tik ciniski nē.

Edīte Tišheizere: – Kāda ir jūsu attieksme pret to, ka teātris šodien ir lielā mērā nolikts šajā pozīcijā? Ko jūs gribat no teātra? Ko jūs domājat par to, ka teātris ir spiests uz jums skatīties kā maciņu?

Zanda Gūtmane: – Ļoti žēl, bet, saasinot jautājumu, situācija ir tieši tāda, un ne tikai teātra jomā. Mēs ar studentiem esam diezgan pamatīgi izanalizējuši Nobela prēmijas literatūrā laureātu runas. Gandrīz visi, vairāk nekā 80 procenti, atbildot uz jautājumu, kāpēc raksta, saka – sev. Gribēju uzrakstīt ko tādu, ko vēlētos pats lasīt, izlasīt saviem bērniem. Domāju, teātrī ir tieši tas pats. Dari to, kas tev pašam patīk. Droši vien kaut kādas lietas sakārto laiks. Vēl nav pagājis pietiekami ilgs laiks pēc šiem dažādiem eksperimentālajiem meklējumiem.

Edīte Tišheizere: – Bet tad tas būs vakardienas teātris.

Sandra Okuņeva: – Bet vakardiena ļaus aiziet līdz rītdienai.

Zanda Gūtmane: – Tas ir tāpat kā ar studiju programmu – ja gribi īpašo programmu, izveido to īpašu, un tas cilvēks, kas atnāks, augs programmā līdz ar to. Tieši tāpat kā skatītājs – atnāks uz izrādi, par ko domās, ka viņam ko tādu nevajag, bet pamazām ar viņu kaut kas notiks. Protams, ja viņš domās. Šo procesu vēl nevaram ieraudzīt, tāpēc domāju, ka tas ir rītdienas teātris.

Edīte Tišheizere: – Vai inteliģentu, pieredzējušu cilvēku drīkst audzināt? Drīkst viņam uzbāzties ar savu skatījumu?

Sandra Okuņeva: – Manuprāt, teātrim ir jādomā par skatītāju, bet ne tādā nozīmē – ā, šito tā kundzīte sapratīs, taisīsim tā. To viņa nespēs uztvert, tā nedarīsim. Attieksmei vajadzētu būt – man kā radītājam tas ir svarīgi, es to gribu pateikt. Tad es kā skatītājs arī saprotu un uztveru, kas ir bijis svarīgi. Kāpēc ar mani runā? Izrādes jau netaisa vienkārši tāpat, tad teātris nav vajadzīgs. Ja es jūtu, saprotu un redzu, ka ir kas svarīgs, ko man grib pateikt, un izdara labi, tur ir doma par skatītāju. Manuprāt, diezgan gudri Liepājas teātris lēnām pāriet no tām tradīcijām, kas gadu gadiem bijušas, piemēram, muzikālā teātra tradīcijas. Tradīcijas ir grūti mainīt, bet, daļu no tām paturot, nāk klāt kas jauns. Ir dzirdēts mīts vai priekšstats, ka Valmierā ir atsaucīgāks un gudrāks skatītājs. Man liekas, patlaban Liepājā šis process notiek ļoti labi.

Edīte Tišheizere: – Gribu runāt par Valmieru un Herbertam par labu. Valmieras teātrim ir divi milzīgi plusi – Apaļā un Mazā zāle. Vienmēr būs izrādes, kas interesēs šauru skatītāju loku, un kas vairāk vajadzīgas teātrim meistarības spicēšanai nekā daudziem skatītājiem. Ir specifiskas vajadzības, kas nepieciešamas tieši teātra attīstībai, un tā nevar uzreiz būt lielā zāle. Tas, ka Liepājas teātrim jau vairāk nekā 30 gadu jāstrādā bez mazās zāles, tas ir vienkārši noziegums pret mākslu un teātri.

Larisa Lomakina: – Novēlu skatītājiem redzēt pēc iespējas vairāk dažādu teātri un Herbertam – spēku panākt no valsts finansiālu palīdzību, jo teātris – vienalga, tas ir provinces vai neprovinces teātris – ietver sevī diezgan lielu izglītojošu funkciju.

Ja izglītība netiks dotēta, mēs visi labākajā gadījumā iemācīsimies rakstīt alfabētu un, iespējams, nonāksim situācijā, kad jādedzina Džordano Bruno, un teātris vispār nebūs vajadzīgs. Vēl jo svarīgāk tas ir provinces teātrim, kurā turklāt ir tikai viena zāle. Jūs pilnīgi pareizi pateicāt, tā ir unikāla situācija, kad nav nodalīta lielā un mazā telpa. Ir literatūra, ko var iestudēt lielajā zālē, bet ir literatūra, dramaturģija, kuru varbūt nevajag iestudēt lielajā zālē.

Sergejs Zemļanskis: – Protams, skatītājs ir vajadzīgs, lai redzētu to, ko esi radījis. Bet cik māksliniekam ir jāpielāgojas skatītājam... Turklāt žanrs, kurā es strādāju, nav skatītājiem ierasts – tas kādu atbaida, kādu ieinteresē. Manā gadījumā maksimāli saprotami un visiem pieejami izskaidrot jēgu, ko redzi konkrētā darbā, tomēr neuzskatu par vajadzīgu – pasniegt to labi sagremotu. Man dialogā ar skatītāju ir svarīgi un interesanti, lai viena un tā pati izrāde katru reizi atklājas no dažādām pusēm, atklāj skatītājam arvien ko jaunu.

Ko vēlas un domā skatītāji

Uz jautājumu, kas ir province un provinciālisms, daudzi skatītāji atbildēja, ka provinciālisms ir iekšēja kategorija. Uz jautājumu, vai skatītājs grib tikt audzināts, atbildes bija apstiprinošas, taču skatītāji vēlas, lai tas tiek darīts gudri, bez didaktikas. Pārskatot skatītāju atbildes uz jautājumu, ko gaida no teātra, Herberts Laukšteins secināja: «Liepājā nepieciešami pieci teātri, tad varētu apmierināt prasības.»

Skatītāju viedokļi liecina, ka daļa teātrī vēlas domāt un saņemt līdzpārdzīvojumu, taču bija arī vēlme piedzīvot teātri kā svētkus, kas nodrošina labu garastāvokli.

No diskusijā izskanējušajiem jautājumiem vēlos izcelt vēl kādu būtisku tēmu un parādību – ģimene savu atbildību par bērna audzināšanu pārnes uz skolu vai teātri, bet ir lietas, kas jāiemāca tieši ģimenē.

Nobeigumā citēšu no skatītāju zāles izskanējušo teātra nama Jūras vārti pārstāves viedokli. Viņa atzina, ka ikdienā saskaras ar to pašu problēmu, risinot jautājumu, kādas izrādes izvēlēties atvest uz Ventspili: «Es un teātris jūtas atbildīgs par savu skatītāju, līdzīgi kā ģimenē vecāki ir atbildīgi par saviem bērniem.»