RECENZIJA: Zosīm līdzi. Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu

1962. gadā iznākušais amerikāņa Kena Kīzija romāns Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, 1975. gadā nonācis uz lielajiem ekrāniem Miloša Formana slavenajā kinoversijā, Latvijas teātrī pirmoreiz parādījās 1984. gadā.

Kena Kīzija piedāvātais individualitātes un sistēmas konflikts nav piesaistīts kādas politiskās iekārtas žņaugiem, jo, kā liecina arī Dailes teātra jauniestudējums, brīvību ierobežojošos būrus savā apziņā cilvēki mēdz būvēt paši. Personība pret pūli – tas ir konflikts, kas atbalsojas šodienā no iepriekšējiem gadsimtiem.

Dailes teātra izrādes Finita la comedia! režisors Aleksandrs Morfovs otrajā iestudējumā uz Lielās zāles skatuves ar īsta profesionāļa tvērienu, apvienojot pieredzējušos aktierus un jaunos spēkus, vienotā veselumā saslēdzis ansambli, kurā katrs ir ļoti būtisks un spilgts elements filigrāni būvētajā sistēmā. Tāpat kā iestudējuma Finita la comedia! pirmās daļas komunalka, arī Dzeguzes psihiatriskās klīnikas kolonijas darbošanās raisa asociācijas ar skudru pūzni, kas eksistē pēc rūpīgi veidotas kārtības. Tās radīšanā liels ir horeogrāfes Ingas Krasovskas ieguldījums. Aleksandra Morfova izrādē valda viņas augstība darbība – iekšējā, ārējā, simultānā. Režisors uz skatuves patiešām rada savu pasauli, kurā katrs «Dieva dotais kukainītis» dzīvo ar jēgu, ar saprašanu par uzdevumiem, ar ko savu esību piepildīt. Pat ja tikai sēž/guļ ratiņos kā Jura Strengas Raklijs, laiku pa laikam pieslēdzoties notiekošajam ar tekstu «esmu noguris», taču rada tēla apjomu ar intonāciju niansēm.

Pacientiem ir atrastas dažādas plastiskās īpatnības, spilgtākās ir Toma Treiņa Ņižinska izteiksmīgā dejošana un Aigara Larionova cilvēka–putna laidelēšanās pa kārtējo Mārtiņa Vilkārša monumentālo celtni, bet personāls iezīmēts ar tādu kā «alvas zaldātiņu» nelokāmību. Izrādes mizanscēnu ģeometriju piepilda psiholoģiska spēle ar atmosfēru, kas ne vien ievelk, bet iesūc sevī. Pat šķietamā «nekas īpašs nenotiek» ritējumā savstarpējo attiecību tīklam ir vairākas acis, kam sekot līdzi.

Pirmizrādē Artūrs Skrastiņš, šķiet, drusku pārspīlēja ar bravūru, spēlējot sākotnējo – priecīgo, enerģisko dzīves pavēlnieku Makmērfiju, jo radīja satrauktas psihes iespaidu. Viņš spēji reaģē uz katru sitienu, kas liek apjaust brīvības robežas, un mēģina lauzt viņa garu. Aktīvā pozīcija līdzsvarota ar darbīgām klusuma pauzēm, kad aktiera spēle iztēlē ļāva redzēt un dzirdēt, kā pret Makmērfija apziņas bruņām nošķind patiesības raidītās bultas un kā viņš met tās atpakaļ, atsakoties pieņemt šo taisnību.

Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Rečida ir stipra savas varas apziņā, taču pietrūka pārliecinošākas nojausmas par Ahilleja papēdi, kas raksturu veidotu daudzšķautņaināku. Papēža kaulu var saskatīt režisora akcentētajā seksuālajā motīvā, turklāt Rečida līdzinās seksīgai modelei medmāsiņas kostīmā (kaut vai mainot zeķu krāsu – kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa formas tērpu un pidžamu valstībā tādējādi izceļ sievišķību), taču ar miesu tas īsti neapaug. Svarīgie nakts notikumi Rečidas būdā nez kāpēc redzamas pēdas abu pretinieku attieksmē vienam pret otru virsmāsas un Makmērfija attiecībās neatstāj.

Izrādei iespēlējoties, varētu zust Kaspara Bindemaņa Virsaiša vietumis deklamējošās intonācijas, taču viņa klusais, dziļdomīgais drūmums un izteiksmīgā figūra, slīdot pa skatuvi ar telpu uzkopšanas piederumiem, spēlē paši par sevi. Otrajā daļā ugunskura ainā falši izskanēja Ievas Segliņas Sandras «dvēseles kliedziens». Artūra Skrastiņa Makmērfiju varētu uzskatīt par iestudējuma garu, bet Laura Dzelzīša Billiju – par sirdi, jo ar viņu saistīti emocionālākie izrādes brīži. Piemēram, divskats ar Kristīnes Nevarauskas Kendiju, klausoties mūzikas kastītes melodiju.

Abas izrādes daļas Aleksandrs Morfovs veido atšķirīgā žanriskā virstonī – pirmais cēliens smīdina vairāk, pamazām savelkot traģiskā mākoņus kulminācijai un atrisinājumam. Režisora piemeklētā mūzika ar pazīstamiem populārās mūzikas meldiņiem uzvēdī nostalģijas aromātu, bet fināla Med world liek pat skaisties par tik klaju manipulēšanu ar jūtām, tomēr pasaules skumjas pēkšņi nolīst kā pavasara lietus.

Labas izrādes pazīme ir tās daudzslāņainība, tajā sakoncentrētais domu blīvums, kas nogulsnējas apziņā. Aleksandra Morfova Dzeguzi var lasīt dažādos līmeņos, ja vēlas, arī šodienas aktuālo ģeopolitisko notikumu kontekstā. Tomēr atšķirībā no Liepājas teātra izrādes 1984, kas lika domāt par cilvēka ierobežotajām iespējām saglabāt savu patību un brīvību ārējo apstākļu dēļ, Dailes teātra Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu vairāk rosināja pārdomas par iekšējo brīvību jeb savu stiprumu vai vājumu sabiedrībā, kas uzspiež savus šabloniskos normālības standartus. Tie ir jautājumi par savas pārliecības saglabāšanu dominējošās sabiedriskās domas iespaidā un par konformismu. Ironiski izskan vairākkārt uz Rečidas uzturēto kārtību attiecinātā demokrātija, kuras spēlēšanā pacienti godprātīgi piedalās. Aleksandra Morfova izrāde liek saprast abu pušu vainu un atbildību, jo te nav balto un melno.

Jauniestudējums Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ir šīs Dailes teātra sezonas virsotne. Izrāde, kas neliek jautāt, kāpēc tā vispār iestudēta. Izrāde – sava laika spogulis ar plašu atspulgu. Kaut arī man tas bija vairāk racionāli tverts iestudējums – emociju spārni neatvērās tik plati, lai aizlidotu zosīm līdzi.