Dailes teātra aktrisei Mildai Klētniecei – 100

Sievišķīga, šarmanta, aristokrātiska, skaista, plastiska, temperamentīga – tā raksturota Milda Klētniece, dzimusi Lange 1915. gada 11. martā Rīgā. Sešdesmit no deviņdesmit trīs savas dzīves gadiem viņa atdevusi teātrim.

«Mildas Klētnieces aktrises mūžs bija piepildīts,» secina teātra zinātniece Silvija Geikina, kura par Klētnieku dzimtu sarakstījusi grāmatu Klētnieki ar grimu, bez grima.

Mihaila Čehova skolniece

Vēlēšanās kļūt par aktrisi radusies jau skolas laikā, kad Milda Lange piedalījās 4. ģimnāzijas dramatiskajā pulciņā. To vadīja Rīgas Strādnieku teātra aktrise Olga Aināre. Pēc ģimnāzijas beigšanas Milda Lange iestājusies Aktieru arodbiedrības teātra skolā, kuras mākslinieciskais vadītājs bija par ģeniālu dēvētais krievu aktieris, režisors un skatuves mākslas pedagogs, K. Staņislavska un J. Vahtangova audzēknis, savas aktiertehnikas metodes izstrādātājs Mihails Čehovs.

Teātra skolā Milda Lange iepazinās ar Karpu Klētnieku (1910–1992). Abi apprecējās 1937. gadā. Milda Klētniece atzinusies – Karps bija viņas pirmā mīlestība: «Kad man tā bija, es apprecējos ar to cilvēku un visu mūžu nodzīvoju kopā. Visas pārējās bijušas tikai garāmslīdošas jūsmas, ko nevar uzskatīt par mīlestību. Partneris man ir mīļš, bet es taču tādēļ nekrāpšu savu vīru.»

Mihails Čehovs ar savu asistentu Viktoru Gromovu bija spiests aiziet no Aktieru arodbiedrības teātra skolas pēc Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma 1934. gada 15. maijā, jo bija svešais, kas oficiālajā nacionālisma ideoloģijā neiederējās. Pret Čehovu publiski bija racis vecākās latviešu aktieru skolas – Latvju dramatisko kursu – vadītājs Zeltmatis, jo esošo un potenciālo audzēkņu sajūsma par Čehovu apdraudēja viņa profesionālās un finansiālās pozīcijas. Pēc Čehova aizbraukšanas no Latvijas Milda un Karps bija starp tiem, kas no skolas aizgāja, jo neapmierināja mācību kvalitāte. Šīs grupas vadītājam, vienam no audzēkņiem – Voldemāram Pūcem – radās ideja mācības turpināt Zeltmata kursu paspārnē, un pedagogs, mācību maksas ieinteresēts, piekrita viņu noteikumiem, ka mācības turpina paši pēc Čehova metodes. Čehoviešu diplomdarbu – Rūdolfa Blaumaņa Nāves ēnā – vēl mēģinājumu procesā esot noskatījies pats Eduards Smiļģis un piedāvājis to rādīt Dailes teātrī, jo zāle ar 60 skatītāju vietām Marijas, tagad Čaka ielā, bija inscenējumam par mazu. Čehoviešu radītajam eksperimentālajam teātrim, ko nosauca par Latvju drāmas ansambli, neizdevās iegūt valsts teātra statusu, aktieri nodrošināja sev iespēju spēlēt un veidot izrādes, strādājot ar teātri nesaistītos maizes darbos, arī Milda un Karps. Viens no retajiem iestudējumiem, kurā viņi spēlēja mīlētājus, bija Tālivalža Dreimaņa Mežinieki Karpa Klētnieka režijā Latvju drāmas ansamblī, un Karpa atveidotā varoņa Naura vārdā tika nosaukts 1938. gadā dzimušais dēls. 1946. gadā piedzima otrs dēls Juris.

Sapnis – Dailes teātris

Bez finansiāla atbalsta teātris nevarēja pastāvēt, aktieriem savienot darbus nebija viegli. Karpu Klētnieku pieņēma Dailes teātra Mazais ansamblis, pēc tam viņš kļuva par Drāmas teātra aktieri. Milda Klētniece vēl bija Latvju drāmas ansamblī, kad jaunās padomju varas pārstāvji viņu atlaida no darba Statistikas pārvaldē. Kad tika nodibināts Bērnu un jaunatnes teātris, daudzi ansambļa aktieri sāka strādāt tur, neilgu laiku arī Milda Klētniece. Taču viņas sapnis bija kļūt par Dailes teātra aktrisi, un, izturot konkursu, viņas sapnis 1942. gadā kļuva par īstenību. «Pēc ārējām dotībām un temperamenta Milda Klētniece bija Smiļģa aktrise, varbūt – daudzpusīgāka,» secina Silvija Geikina. Savā grāmatā viņa apraksta interesantu epizodi, kā Smiļģis šajā konkursā, noskatījies Mildas Klētnieces spēlēto fragmentu no Maijas un Paijas, un, redzētā iespaidots, jautājis viņai: «Kur tad jūs visu laiku bijāt?», bet pie viņas vārda pierakstos sazīmējis vairākus sarkanus treknus krustiņus. Silvija Geikina norāda, ka Smiļģis taču bija rūpīgi sekojis Latvju drāmas ansambļa izrādēm un noteikti viņu tur redzējis. «Viņš zināja gan, kur Milda Klētniece bija, un šis viņa slavenais un daudz citētais teikums, liekas, vispirms pauž paša pārsteigumu par to, ka viņš šo jauno, skaisto un talantīgo aktrisi tik ilgi nav pamanījis.»

Jauno aktieru ierastais ceļš uz lielākām lomām caur «tautās iešanu» Mildai Klētniecei gāja secen. Viņas pirmā loma Dailes teātrī bija Liena brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikos Smiļģa režijā, kurā, kā raksta Māris Grēviņš, atklājās viņas spēcīgais dramatiskais talants. Viņa ienāca teātrī, kad tur mirdzēja Lilita Bērziņa, Alma Ābele, Irma Laiva. Taču viņai bija sava īpašā krāsa, ko teātra zinātniece Lilija Dzene raksturojusi kā poētisko starojumu, kas ļāva viņai izcelties, būt pamanītai.

Teātrī mīlētā

Harijs Liepiņš esot iemīlējies Dailes teātrī un Mildā Klētniecē, noskatījies A. Gladkova Sendienu iestudējumu Aleksandra Leimaņa režijā (1946), kur viņa spēlēja Šuru: «Patiesībā visi studijas puiši bija samīlējušies Mildā Klētniecē. Mēs, kara laika bērni, alkām mīlestības, skaistuma, sievišķības, pievilcības, un tas viss pārpārēm piemita Mildai Klētniecei. Smiļģim patika vārds «šarmanta», mēs no viņa to apguvām un tūdaļ «pielaikojām» Klētniecei. Vārdu sakot, Klētnieces mīlēšana mums iegāja asinīs.»

Lilija Dzene rakstījusi, ka Harijs Liepiņš bijis vienīgais īstais Mildas Klētnieces partneris, «kas saprata un izjuta viņas lirisko, poētisko būtību un prata tai uz skatuves atsaukties». Harijs Liepiņš spēlēja Mildas Klētnieces atveidotās Violas brāli Sebastianu V. Šekspīra Divpadsmitajā naktī (1951), un šī partnerība viņus īpaši satuvinājusi. Harijs Liepiņš slavējis savu partneri: «Ir partneri ar bleķa aci – un tās ir beigas! Ir noslēgti partneri, ir atkal ļoti atklāti, kas viegli paļaujas jebkurai improvizācijai, ir tādi, kuri vienmēr turas nospraustajos rāmjos. Nevienam no šiem tipiem nevar pieskaitīt Mildu Klētnieci, kaut arī viņas lomas zīmējums ir ļoti tīrs un pamatos izstrādāts. Viņas neparastums katru reizi izriet no poētiska pacēluma un dziļas emocionalitātes. Pie tam viņai šī emocionalitāte nelaužas ārā brāzmaini (kā man pašam kādreiz), bet ir ļoti smalki niansēta, neuzkrītoša – tāda Milda ir arī savā personiskajā dzīvē. Pie viņas uz skatuves es varu patverties. [..] Kaut kas par tevi ir viņas acīs, kaut kas rūpju pilns, gādīgs, mīļš, mātišķs, un viss tālākais padodas vieglāk. To visu es esmu saņēmis tikai no Mildas Klētnieces.»

Džuljeta, Irina un neatkārtojamās kaķes

Smiļģis iedeva Mildai Klētniecei Džuljetas lomu 1953. gada Romeo un Džuljetas iestudējumā, kad viņai bija 38 gadi. Mildas Klētnieces Romeo bija par viņu 12 gadu jaunākais Harijs Liepiņš. Bet viņi nebija vienīgie – šīs lomas otrajā sastāvā spēlēja Vija Artmane un Eduards Pāvuls. Lai gan Mildas Klētnieces Džuljeta un Harija Liepiņa Romeo bijis saskanīgs pāris un mīlestība uz skatuves nospēlēta, tā, salīdzinot ar gados jaunākā skatuves pāra kaislīgajām jūtām, izskatījusies izskaistināta. Harijs Liepiņš savu Romeo uzskatījis par neizdevušos lomu, jo vairāk spēlējis formu, tāpēc, ka Smiļģis gribējis izrādei spilgtu renesanses formu. Lilija Dzene aizstāvējusi Klētnieci un Liepiņu, atgādinot, ka leģenda par izcilo mīlētāju pāri Artmani un Pāvulu Romeo un Džuljetā radusies pēc viesizrādēm Maskavā, kur skatītājiem labāk patikuši jaunākie aktieri. Latvijā sākotnēji pret jaunajiem bijusi piesardzīga attieksme, bet Klētnieci un Liepiņu «labprāt skatījās». Līvija Akurātere rakstīja, ka šis pāris bija «kaisls kā laimes alkās, tā izmisumā un protestā». Klētniece un Liepiņš tikās arī Smiļģa veidotajā S. Lāgerlēvas Gesta Berlinga inscenējumā 1958. gadā kā Marianna Sinklere un Gesta. «Viņas Marianna – tas bija šedevrs,» atceras Silvija Geikina.

Diezgan ilgu laiku Mildas Klētnieces sievišķība un pievilcība valdzināja padomju lugu iestudējumos, kuru pozitīvās, ideoloģiski pareizās varones bija visas kā viena līdzīgas, shematiski tēli. Viņas lomu sarakstā nav daudz lielo klasikas varoņu. Viņa nav cīnījusies par lomām, kā, liecina Silvija Geikina, darījusi vienu gadu par Mildu Klētnieci vecākā Ērika Ferda, kura nesamierinājās ar gaidīšanu un nepaļāvās uz režisoru – likteni. Viņa patstāvīgi sagatavojusi lomu un pieprasījusi, lai ļauj dublēt. Abu aktrišu intereses sadūrās saistībā ar minēto Šuras lomu iestudējumā Sendienas. Šura mīl poručiku Rževski un, pārģērbusies par huzāru, aizstāv dzimteni Krievijas cīņā pret Napoleona armiju 1812. gadā. Rževski spēlēja Artūrs Dimiters un Kārlis Pabriks. Ērika Ferda pieprasījusi sev ne tikai Šuras lomu, bet, saņēmusi iespēju dublēt Klētnieci, arī viņas Rževski – Dimiteru. «Milda piekāpās un spēlēja kopā ar Kārļa Pabrika Rževski, kaut labāk viņai saderēja tieši ar Artūru Dimiteru.» Māris Grēviņš liecina: «Aktrise valdzināja ar skatuvisku šarmu, graciozu sievišķību, arī draisku atjautību. Šīs īpašības sevišķi spilgti izpaudās viņas Šurā Sendienās [..] Ar dzirkstošu vodevilisku temperamentu un komiskām situācijām bagātā Šuras loma ir viena no izcilākajām aktrises skatuves gaitās vispār.» Milda Klētniece dzirkstīja arī klasiskajās komēdijās, spilgti bija komiskie raksturi, piemēram, Vendlera kundze J. Hašeka Šveikā.

Sākot strādāt Dailes teātrī, Mildai Klētniecei runas manierē pārmesta ārišķība, viņai pietrūcis patiesīguma. Atbrīvoties no liekā aktrisei palīdzēja uzticamā Smiļģa līdzgaitniece Felicita Ertnere. «Tā bija tieši Felicita Ertnere, kas pamanīja Mildas Klētnieces talanta starojošo, poētisko, arī noslēpumaino būtību. Aktrises atveidotajos tēlos vienmēr ir kaut kas līdz galam nepateikts, kaut kāds noslēpumains atturīgums un distance. Un inteliģence. Tas, ar ko tik lielā mērā bija apveltīta arī režisore un Dailes teātra kustību konsultante Felicita Ertnere. Mildā Klētniecē režisore bija atradusi radniecīgu dvēseli. Viņas ļoti labi sapratās gan uz skatuves, gan dzīvē.» Kamēr formālists Smiļģis bija aizsūtīts mācīties uz Maskavas Dailes teātri, Ertneres vadībā tapa A. Čehova Trīs māsas (1951). Mildu Klētnieci Irinas lomā redzējušie, tostarp pati Ertnere, uzskatīja, ka tajā visspilgtāk izskanējusi «aktrises lielā personīgā tēma, ka Irinas ilgas pēc skaistākas, pilnīgākas dzīves saplūst, savijas ar Mildas Klētnieces ilgām pēc skaistuma dzīvē un darbā». Silvija Geikina piebilst: «Man liekas, viņa bija pat labāka par Lilitu Bērziņu, kura spēlēja Mašu.»

Viena no vismīļākajām Mildas Klētnieces lomām bijusi Kornēlija G. Priedes Lai arī rudens (1956) Pētera Pētersona režijā, un liela nozīme bijusi partnerim Eduardam Pāvulam. «Viņai veidojās ļoti silta, sirsnīga partnerība. [..] Tas bija viens no aktieriskajiem duetiem, par kuriem pati māksliniece teikusi, ka nevar uz skatuves radīt mīlošas sievietes tēlu, ja partneris ir pilnīgi vienaldzīgs.»

Kad Mildas Klētnieces bijušais pielūdzējs Pēteris Pētersons, kurš viņai rakstījis dzeju, Dailes teātrī iestudēja diplomdarba izrādi – Maksima Gorkija Vasarniekus (1953), Milda Klētniece tajā spēlēja Jūliju Fiļipovnu. Šī loma likusi ieraudzīt, ka aktrise ir arī laba raksturotāja. Bet pirmā lielā raksturloma, pēc kuras Klētnieci sāka dēvēt par daudzpusīgu aktrisi, bija Monika G. Priedes Jaunākā brāļa vasarā (1955), ko iestudēja Pēteris Pētersons. Tā ir izlaidīga sieviete, kā viņu raksturojusi pati aktrise, negatīvs tēls, un aktrise «netaupīja krāsu, lai parādītu Monikas gražību, vulgaritāti, uzstājību», rakstīja Līvija Akurātere. «Visskaistākās, taisni indīgi reibinoši skaistas ir Mildas Klētnieces nelietes, mietpilsones, palaidnīgās dāmas, karjeristes, visas šīs viņas neatkārtojamās kaķes ar glaudīgiem augumiem, drusku ņurdošo balsi – kā līmīgi mušpapīri. Tāpēc jau tieši Mildas Klētnieces skaistumam ir tā lielā vērtība, ka viņa ar to rīkojas kā ar ētiski estētisku vienību, bet nekad negozējas tajā ar pašsajūsmas tīksmi,» rakstīja Lilija Dzene.

Ceļš uz Meku

Mildas Klētnieces pēdējā lielā loma bija vientuļā nesaprastā tēlniece Helēna A. Fugarda darbā Ceļš uz Meku (1990) Kārļa Auškāpa un Jura Strengas režijā. Viņas dzīves jēga ir māksla. «Par šo lomu gandrīz visi kritiķi, skatītāji un režisori, arī pati māksliniece teikuši, ka tā izsaka Mildas Klētnieces visdziļāko būtību, ka tajā kā nevienā citā lomā saskatāms viss aktrisei piemītošais cilvēciskais dziļums un skaistums.» Kā suģestējošu viņas tēlojumu raksturojusi Edīte Tišheizere: «Iekšējs skaistums, gudrība un lepnums kā reti sastopamas kvalitātes, ko Helēna iespēja uzturēt arī par spīti vecumam un pamestības sāpēm, – tās māksliniece pauda pārliecinoši.»

Par Mildas Klētnieces pēdējo lomu kļuva Vecmāmiņa R. Tomā lugas Astoņas mīlošas sievietes iestudējumā 1993. gadā. Vienā mēģinājumā aktrise kritusi no divus metrus augsta podesta. Lai arī lūzumu nebija, iespaidu uz aktrises veselību tas atstājis. Par savu aiziešanu no teātra aktrise stāstījusi: «Beidzās sezona, un teātra galvenais režisors mūs sapulcināja, lai pastāstītu par plāniem nākamajam gadam. Viņš mums stāstīja, ka plānota izrāde, kur būs divas teicējas: Milda Klētniece un Dina Kuple. Tajā brīdī man gandrīz sirds apstājās! Domāju: nē! Teicējas parasti visu izrādi stāv skatuves malā un vairāk runā. Nostāvēt visu izrādi un runāt – nē, to es vairs nevaru. Jau spēlējot pēdējās izrādes, jutu, ka man ir par grūtu tieši tā stāvēšana. Sapratu, ka tomēr jābeidz spēlēt. Nav daudz sieviešu, kuras spēlētu teātri līdz 80 gadu vecumam. Kas tad mums te ir? Velta Līne jau sen nespēlē teātrī, bet viņa ir jaunāka par mani. Elza Radziņa vēl turas, bet tādu aktrišu nav daudz. Man šķiet, ka man pietiek. Esmu apmierināta ar savu darba mūžu, sajutu savu vājuma mirkli un nolēmu, ka jābeidz.»

Harmoniska, pareiza, stipra

Lilija Dzene secinājusi, ka Milda Klētniece nav pārbaudīta ar saplēstu dzīvi jeb viņai maz bijis lomu, kur nepieciešama sevis plosīšana: «Viņai nav bijis sevi jāizārda, nav bijis jāiekrīt visdziļākajā emociju bezdibenī un tad jāmēģina no tā izrāpties. Vienīgi Mērijas loma J. O’Nīla lugā Garas dienas ceļš uz nakti prasīja tādu galīgu iekšēju sabrukumu, visās pārējās lomās Mildai tas nav bijis nepieciešams. Uz skatuves viņai nav bijis vajadzības iekšēji sevi saplēst, savukārt dzīvē viņa to vienkārši nav atļāvusies.» Šajā Ainas Matīsas iestudējumā (1975) Milda Klētniece pierādījusi, ka var būt arī traģiska aktrise. Te teātris sasaucās ar dzīvi, jo Taironu ģimenes problēmas aktrisei nebija svešas: «Klētnieku ģimenē sāka iezīmēties viegla plaisa paaudžu starpā. Mūža nogalē Milda Klētniece vairākās intervijās izteikusi nožēlu, ka viņai nav pieticis laika dēliem un ģimenei, ka visu viņas laiku bez pārpalikuma paņēmis teātris. Arī sarunās ar vedeklu Dzintru viņa šad tad nožēlojusi, ka dēliem nav varējusi veltīt pienācīgu uzmanību. «Viņa gan to pārdzīvoja tad, kad puikas jau bija veci un arī viņa pati bija veca. Aktrises ziedu laikos ģimene viņai, liekas, bija otrajā plānā,» domā Dzintra.»

Mildu Klētnieci raksturojot, tiek minēts vārds «pareiza», un Silvija Geikina secinājusi, ka «pareizība» un harmoniskums ar laiku kļuva par viņas dzīves stilu un arī atkarību – viņa «gribēja būt perfekta un pareiza visās lietās un visur. Un viņa tāda arī bija, viņai tas piestāvēja. Neviens Mildu neredzēja uztrauktu vai dusmīgu, vai noraizējušos. Viņa prata savas emocijas savaldīt. Par ģimenes dzīves likstām, ķildām ar vīru, problēmām ar dēlu audzināšanu neviens neko nezināja.» Par to liecina arī Mildas Klētnieces kolēģe Venta Vecumniece: «Viņa visu mūžu nodzīvoja ar Karpu, bet Karps nebija no vieglajiem. Bija jācīnās ar viņa iedzeršanas nelaimi. Nekas no tā netika ienests teātrī.» Viņai bijis svarīgi, lai citiem patiktu tas, ko viņā ierauga, secina Silvija Geikina.

Metafora «dunča dūriens mugurā» tiek plaši lietota, aprakstot intrigas un nodevības, taču Mildai Klētniecei patiešām nācies pārdzīvot uzbrukumu viņas dzīvokļa kāpņutelpā. Kāds iedūris viņai nazi mugurā līdz spalam, milimetra atstarpē starp sirdi un plaušām. Klētniece pati izsaukusi ātro palīdzību, un, kā apraksta Silvija Geikina, vēlāk slimnīcā, kur nav sniegta adekvāta palīdzība, lūgusi māsiņu meklēt speciālistu, tādējādi demonstrējot lielu savaldību un spēku.

Milda Klētniece nav filmējusies daudz, starp viņas kinolomām ir Lidija 1939. gada Zvejnieka dēlā, Kača Kauguriešos, bet par Aspaziju filmā Rainis viņa saņēmusi Staļina prēmiju. «Viņa tomēr bija skatuves aktrise,» jautāta par Mildas Klētnieces nelielo kinoaktrises pieredzi, atbild Silvija Geikina. 2002. gadā Spēlmaņu naktī Milda Klētniece saņēmusi balvu par mūža ieguldījumu teātrī. Mūžības ceļos aktrise aizsaukta 2008. gada 28. augustā.

Klētnieku dzimtu teātrī turpinājis vecākais dēls, aktieris un režisors Nauris Klētnieks (1938–2010), viņa sieva, aktrise un režisore Dzintra Klētniece, un viņu meita, aktrise un režisore Kristīne Klētniece.

Citētie avoti:

Dzene L. Dialogs ar Hariju Liepiņu. Rīga, Liesma, 1977

Geikina S. Klētnieki ar grimu, bez grima. Rīga, Nordik, 2006

Grēviņš M. Dailes teātris. Rīga, Liesma, 1971

Radzobe S., Tišheizere E., Zeltiņa G. Latvijas teātris. 80. gadi. Rīga, Preses nams, 1995

Vakara Ziņas, 2002. 26. nov.