RECENZIJA: Cietsirdīgās laulāto spēles

Elmāra Seņkova iestudētā Augusta Strindberga Nāves deja sākas, tiklīdz ieej Valmieras teātrī mazajā zālē. Andra Freiberga scenogrāfija ieved «teātris teātrī» noteikumos, jo šaura skatuves mēle šķir skatītāju zāli no tās spoguļattēla – vairākām krēslu rindām.

Zviedru rakstnieks, gleznotājs un fotogrāfs Augusts Strindbergs – «dvēseles tumšo dzīļu naturālists» – lugās preparēja sievietes un vīrieša attiecības, fokusējoties uz dzimumu savstarpējo cīņu. 1900. gadā sarakstītajā lugā Nāves deja (Valmieras teātrī iestudēta pirmā daļa) svarīgs ir gan teātris kā forma (Alīse ir bijusī aktrise, kuras karjera laulības dēļ nemaz īsti nav sākusies), gan saturs jeb spēle. Alīses un kapteiņa Edgara attiecību spēle pāriet citā līmenī, kad ringā pie laulātajiem kāpj Alīses brālēns Kurts, jo pārim ir skatītājs, kura priekšā spēlēt, turklāt trešo lieko var manipulācijās izmantot kā ieroci. Sala, uz kuras savu noslēgto dzīvi vada laulātais pāris Alīse un Edgars, labi sasaucas ar priekšstatu par teātri kā citu pasauli. Tajā valda savi likumi un kārtība. Scenogrāfijas piedāvātais izrādes ietvars ir asociatīvi darbīgs pamats, jo, atceroties Šekspīru – visa pasaule ir milzu teātris, un sievietes un vīrieša attiecības ir nebeidzama spēle, bez kuras teātris nevar iztikt. Interesanti, ka arī Viestura Meikšāna šosezon iestudētais un šajā pašā zālē rādītais Apjukums ir pašrefleksija par teātra tēmu un aktiera darbu.

Valmieras teātra Nāves dejā Ieva Puķe (Alīse), Aigars Apinis (Edgars) un Ivo Martinsons (Kurts) spēlē ne tikai Strindberga varoņus 19./20. gadsimta mijā (par to liecina gan Evijas Pintānes kostīmu stilizācijas, gan svarīgais scenogrāfijas elements – harmonijs, ko spēlē Ieva Puķe), bet arī sevi – aktierus uz skatuves skatuvē. Gaidot savu uznācienu, Kurts sēž skatītāju krēslā, Aigars Apinis vecināts ar sirminātiem matiem, bet Ivo Martinsons spēlē arī ģērbēju, palīdzot Ievai Puķei pārģērbties.

Liekot pirmo dialogu runāt bezkaislīgā monotonā intonācijā, Elmārs Seņkovs vienā mirklī iegremdē Alīses un Edgara attiecībās – tas ir no dienas dienā atrunāts dialogs, ko abi zina no galvas, bet ar ko garlaicības kliedēšanai tricina gaisu, gaidot iespēju klupt otram krāgā. Statiskums pamazām atlaidinās, jo gaiss patiešām ir iekustināts, pateicoties kaimiņos notiekošajām viesībām, tur skanošajai mūzikai (Ivo Martinsons svilpo, veroties kaut kur tālumā) un gaidām. Tad jau Ievas Puķes rudā lapsa Alīse un Aigara Apiņa robustais tirāns Edgars atgādina divus skorpionus, kas, nogarlaikojušies viens otra ēšanas spēlītēs, ar prieku tajās iesaista alā iekritušo kukaini Kurtu.

4. februāra izrādē bija interesanti vērot Ievu Puķi un Ivo Martinsonu, jo arī ārējā statiskumā bija vērojams dzīvs iekšējais process. Otrajā daļā gan Ivo Martinsons iekrita pārspīlējumā, ar ekscentrisko plastiku atgādinot profesoru Moriartiju no padomju ražojuma Šerloka Holmsa. Aigars Apinis ar ārējiem izteiksmes līdzekļiem veido spilgtu (komisku) tēlu, kas nemitīgi «spēlē teātri»: izteiksmīgi krīt prostrācijā, uzvelk bruņucepuri un maršē ar zobenu rokās, tēlojot kapteini darba pienākumu izpildē. Taču aktiera darbā trūkst nianšu, kas raksturam piešķirtu apjomu. Pāra saspēlēs pietrūkst zemteksta jēgas, taču ir pauzes, kad tām vajadzētu runāt, kamēr tēli klusē. Šajos brīžos laiks apstājas, darbības spraigums zūd, sāk buksēt izrādes temporitms.

Abi laulātie nodarbojas ar psiholoģisko teroru, taču svarīgs ir jautājums – kā vārdā tas notiek, kādi ir viņu motīvi? Atbilde nav skaidra, tāpēc spēle kļūst par pašmērķi. Otrajā plānā aizvirzās gan Strindberga lugā svarīgā sociālā tēma – sievietes brīvību ierobežojošā atkarība no laulības jeb vīra maka un dzimumu karš par varu ģimenē. Ievas Puķes Alīse un Aigara Apiņa Edgars sacenšas aktiermeistarībā, kā efektīvāk otram darīt pāri, abi spēlē azartiski un ar baudu improvizējot. Piemēram, Alīse apgalvo, ka mājās nav nekā ēdama, šī iemesla dēļ badā tiek turēts arī ciemiņš Kurts, taču tas izklausās pēc meliem – trūkums ir abpusēji izdevīgs manipulācijas līdzeklis.

Psiholoģiskais sadomazohisms, kas pieļauj plašas izpausmju iespējas, noformulējās kā galvenā izrādes tēma, kas lauž «teātris teātrī» radīto atsvešinājumu, caur Strindberga laiku izgaismojot mūsdienas. 20. gadsimta sākumā aktuālie sieviešu emancipācijas jautājumi tiesiskā ceļā ir atrisināti, taču joprojām pastāv slimas atkarības attiecības, kurās laulātie moka viens otru, bet nešķiras, attaisnojoties ar dažādiem apstākļiem. Bet, citējot klasiķi, runa jau nav par krekliem – cilvēks savā pretrunīgumā ir nemainīgs un iedvesmo pētījumiem.