Režisors Rims Tumins: Šis ir Oņegina, nevis Ļenska laiks

– Puškina Jevgeņijs Oņegins nepieder pie dramatiskajā teātrī bieži iestudētajiem darbiem.

– Jo tas ir literāri poētisks darbs, romāns dzejā, nav dramaturģijas. Stāsts ir, bet daudz aprakstu utt. Domāju, ka nebija arī nepieciešamības to iestudēt. Pieņemts uzskatīt, ka tas ir vairāk piemērots koncertizpildījumam, lasījumiem, un opera šo poēmu teātrim ir atņēmusi. Es gribēju šo darbu atgriezt dramatiskajā teātrī, parādīt, ka tam ir tiesības tur būt, jo sajutu iekšējo dramaturģiju. Es izmantoju metodi – kino montāžas paņēmienu, par ko daudz dzirdēts, bet ko pats ļoti vēlu sev atklāju. Kad domā tēlos vai bildēs, tad tās jāmontē kā kino. Šajā montāžā arī radās dramaturģija ar pauzēm, replikām, poētiskas strofas ar tēliem, metaforām. Tas veidojas ļoti individuāli, un ne katrā teātrī to var izdarīt. Vajadzīgs ansamblis, kur cits citu zina un uzticas, lai kopīgi varētu šo dramaturģiju sacerēt.

– Izrādi tūdaļ skatīšos, tāpēc jāatsaucas uz rakstiem. Izlasīju, ka tā esot jūsu mēģinājums atklāt krievu dvēseli. Kādu to ieraudzījāt?

– Krievu dvēseli daudzi cenšas atminēt, bet laikam tā ir mīklaina, jo vienmēr iet kopā ar nāvi. Krievu cilvēks nāvi nav attālinājis, nav ar to cīnījies, tieši pretēji – nāvi sev pietuvinājis, ar to bijis blakus. Nāves mīkla ir kā krievu dvēseles mīkla. Nāve kā draudzene, māsa. Varbūt tāpēc krieviem ir grūta dzīve. Mēs sakām – viņi daudz cieš, vairāk lūkojas pagātnē, nekā tiecas uz nākotni. Tas tāpēc, jo nāve velk, neļauj sapņot, ļauties lidojumam. Tas pats ir arī citu autoru – Ļermontova, Gogoļa, Gribojedova – darbos, ko esmu iestudējis. Eiropa jau lepojās ar saviem varoņiem, bet krievu rakstnieki to vēl tikai meklēja, sacerēja, radot savus literāros tēlus – Čacki [Gudra cilvēka nelaime], Pečorinu [Mūsu laika varonis], Bazarovu [Tēvi un dēli]. Te pieder arī Puškina varoņi.

Un varoņa radīšana bija neveiksmīga, jo tie vairāk ir antivaroņi. Priecājos, kad izlasīju, ko rakstījis Dostojevskis, jo pats arī tā domā

ju – Oņegins dzīvo savā zemē, bet tur to aizdomās, dzīvo savā dzimtenē un tai neuzticas. Tāds cinisms, skats no malas un augšas. Oņeginu ir pilna Krievija. Viņi nemīl savu valsti, neatdodas tai, nestrādā, nerada. Dodiet man laimi, es pagaidīšu, kad pasaules dvēsele nolaidīsies... Varoni piesita krustā Antons Čehovs Tēvocī Vaņā. Tas ceļš ar Vaņu ir noslēdzies, tā varonis arī nomirs bez īpašiem uzdevumiem vai misijas. Šie varoņi ir aizgājuši. Tāpēc arī mūsu Oņegins nav no labajiem tēliem. Augstprātīgs. Šis ir Oņegina, nevis Ļenska laiks, kur ir ideālisms, poētisms, lirisms utt. Ideālisms ir nogalināts, aizgājis, kaut, protams, atgriezīsies, jo viss atkārtojas.

– Tātad, dzīvojam antivaroņu laikā.

– Jā, antivaroņi uzdodas par varoņiem. Kur ir varoņi? Varonis ir pazaudēts, un nevaram to atrast.

– Kas tagad notiek Krievijā?

– Zemes plātnes kustas, saduras. Tā tas no dabas lemts. Konflikta neizbēgamība. Tas būtu jebkurā gadījumā – tāds vai citāds. Ja ne Ukraina, tad varbūt Latvija vai Lietuva. Tagad Sīrija... Mēs nezinām, kur ir tas nervu punkts, no kā sāksies neprāts, ko grib tie, kam ir vara. Kāds vienmēr karos. Cilvēki pamazām jūk prātā. Pasaule tuvojas karam. Maz esam dzīvojuši miera apstākļos, un atkal gribas nogalināt. Tas ir neprāts. Padomā, 21. gadsimtā... Protams, pārkāpumu bija daudz, bet nevajadzēja kaitināt zvēru. Nevajadzēja, kā bija solīts Jeļcinam un Gorbačovam, paplašināt NATO austrumos. Nevajadzēja. Netraucētā Amerikas politika izprovocēja ne tikai Krieviju, bet arī Eiropu. Krievija ļoti centās būt demokrātiska valsts, bet tam neticēja, neuzticējās. Tas aizvainoja. Pagrieza visu tajā virzienā, ka jāatrod nacionālā ideja, bet aiz tās stāv gan nacionālisms, gan impērisms. Pasaule nav bez vainas, ka nabaga Krievijai tā sanāk. Protams, Krievijas atbildes ir ļoti nežēlīgas un netaisnīgas. Es tās nepieņemu, taču arī zinu, ka, atzīstot kļūdas no abām pusēm, var nonākt pie sapratnes, ka ir jāvirzās uz mieru, nevis uz karu. Kaut mēģina sarunāties, pagaidām – nesekmīgi. Varbūt to izdarīs nevis viņi [politiķi], bet mēs – kultūras cilvēki, sporta, zinātnes cilvēki. Es ticu augstākajam saprātam. Ja kāds atnāktu, apciemotu no citām planētām, mums būtu tāds kauns par to, ko te darām. Vajadzīgs kāds trešais spēks. Varbūt mums tiks uzsūtītas kādas kataklizmas, katastrofas, un tad nāksim pie prāta. Pagaidām diemžēl pasaulē valda šis neprāts. Un tagad jau tā kļuvusi par ambīciju spēli. Lepnība iznīcina.

– Esat lietuvietis, bet daudzus gadus dzīvojat Maskavā. Esat svešais un tā arī jūtaties?

– Protams, mana situācija nav no vieglajām. No Lietuvas puses ir neveselīga interese. Esmu nodevējs, kaut arī daudzi Lietuvas uzņēmēji, sportisti dzīvo Krievijā, Maskavā. Viņus neaiztiek, izvēlējās mani. Arī krievi skatās ar neuzticību, aizdomām. Es nonācu oligarhu sarakstā, jo man ir īpašums ārpus Krievijas. Bet es taču vispār esmu ārzemnieks, līdz tam man bija kaut kur jādzīvo! Tur ir manas mājas, mana ģimene. Tādi neprātīgi, neapdomīgi gājieni, kas, protams, mani neizsit no līdzsvara, bet arī nepalīdz. No Lietuvas, Eiropas Savienības puses tas pats – Tuminam ir nekustamais īpašums Krievijā. Vai tad man no tā būtu jāatsakās? Kas jādara? Mums ir jāsadzīvo. Neviens nepieprasa pārrakstīt vēsturi. Kāda tā bijusi, tādu to saprotam un nevaram mainīt, taču abām pusēm ir jāsaprot sava rīcība.

– Arī Vahtangova teātrī bija sarežģīta situācija, negribēja jūs pieņemt. [Demonstrējot neapmierinātību ar Tumina iecelšanu mākslinieciskā vadītāja amatā, jo viņa vadībā teātra tradīcijas tiekot pamazām iznīcinātas, vairāki aktieri esot rakstījuši vēstuli toreizējam Krievijas kultūras ministram Aleksandram Avdejevam ar lūgumu viņu atlaist. Jauns konflikts uzliesmoja 2010. gadā starp direkciju un māksliniecisko vadītāju, kuram, pagarinot darba līgumu, tika piešķirtas neierobežotas pilnvaras. Administrācijas darbinieki no teātra šķīrās.]

– Sākumā, protams, bija sarežģīti, kāds uzticējās uzreiz, cits skatījās ar aizdomām. Kā vēsture top un tiek mistificēta... Kā tagad noskaidrojas, to vēstuli ar aktieru parakstiem pret mani tā arī neviens nav redzējis. Viss liecina par to, ka tas bija iepriekšējās administrācijas solis, kam es neuzticējos, tāpēc gribēju atlaist un pēc gada to arī izdarīju. Vēstules nav ne ministrijā, ne teātrī, ne arhīvos. Lieta bija safabricēta.

Tas nenozīmē, ka mani uzreiz pieņēma un iemīlēja. Un arī tagad pieturos pie domas, ka esmu ciemos. Man čemodāns vienmēr ir blakus. Teātra pasaule ir milzīga. Viļņā man ir Mazais teātris. Maskaviešiem liekas, ja esi tur nokļuvis, tad ir jākaujas par vietu, jāturas pie krēsla. Viņi nesaprot to, ka cilvēks ir brīvs. Ir izvēles brīvība. Maskava nav vienīgā teātra meka pasaulē. Ik pa laikam teātra kultūra uzplaukst kādā citā vietā. Viņiem to grūti iedomāties, man – viegli. Skats no malas palīdz. Viņi redz, ka es par sevi necīnos, strādāju savā estētikā, ar savu metodi, skatos, vai aktieri var saprast citu mentalitāti, kultūru.

Tā ir spēle ar likteni. Pēc tam administrācijā pieņēmu savu komandu, un esmu par viņiem atbildīgs. Kaut tagad domāju – pietiek, jādomā par to, ka jāatgriežas mājās. Jau nopietni par to domāju. Esmu noguris. Teātrī esmu no rīta līdz vakaram katru dienu, kā nolādēts. Bet citādi teātri neuztaisīt. No teātra jāaiziet ar ziediem. Nevis, lai atlaiž. Jāatvadās viegli, nevis traģiski.

– Pateicoties jums, Vahtangova teātris atkal ir labāko Maskavas teātru kartē.

– Jā, tā sanāk.

– Nebūs žēl no tā šķirties?

– Nē, nē. Es ticu, ka tagad, kad ir jau noteikta gaumes izjūta, brīvība un lepnums par piederību šim teātrim, profesijai, viņi to nepazaudēs. Atradīs cilvēku, kas turpinās darbu, lai nezaudētu lepnumu par profesiju un cilvēku. Ja izņemtu no repertuāra Jevgeņiju Oņeginu, man nebūtu žēl, jo tas nekur nepazudīs. Uzlido tur augšā un tiek spēlēts bez mums. Tur tas kļūs ideāls.

– Cik cieši esat saistīts ar savu Mazo teātri Viļņā? Pēdējais jūsu iestudējums tapa 2010. gadā.

– Tagad ir lielas pārmaiņas, diemžēl aktieri, arī mani audzēkņi, mani nesagaidīja, izklīst. No vienas puses, kļuva populāri, vada programmas, piedalās seriālos, bet es pārdzīvoju, ka viņi pamet teātri. Daļēji esmu vainīgs.

– Cik bieži esat Viļņā?

– Esmu, bet pārāk reti. Reizi, divas mēnesī. Bet ir jābūt uz vietas. Viena izrāde, ko tur uztaisīšu, neglābs teātri. Tur ir jādzīvo. Tāpēc arī domāju par atgriešanos.

– Ar tādu daļēju skatu no malas, ko redzat, kas notiek ar Lietuvu?

– Mānām sevi, ka esam patstāvīgi, laimīgi. Ir mazliet kauns par sevi. Tas ir kauns, ko slēpjam, neizrādām. Smaidām, ka ir labi, bet par kaut ko esam aizvainoti. Nav izteiktas gribas, nav spilgtu līderu, kareivju, ģenerāļu, politiķu. Tā sīki viss. Cik zinu, Latvijā ir tāpat. Paši sev ir ļoti svarīgi, taču neviens jūs pasaulē nezina. Ne reizi vien esmu braukājis pa Eiropu, un tā gribēju kaut ko dzirdēt par mums. Mēs nevienam neesam interesanti, mēs pat viņiem traucējam. Esam nasta. Tāpēc arī ir tāds kā aizvainojums, kauns, ka esam pievienojušies [Eiropas Savienībai], taču nav, ar ko mirdzēt. Lai varētu Eiropai sevi parādīt. Un arī nākotnē nekas mūs negaida. Tikai klusējiet, esiet buferzona ar Krieviju. Mūs izmanto kā robežu. Nesējiet, neariet, neko neaudzējiet. Bet – ko darīt? Stādiet mežus, maksāsim. Meži – tas ir ļoti labi. Pēc divdesmit gadiem izaugs mežs, ienāks krievi, un mēs – mežā. (Smejas.) Tad to mežu izcirtīs, pārdos, un mēs atkal stādīsim. Esam koksnes avots. Tāpēc es ļoti lepojos ar katru, arī latvieti un igauni, kas parādās sportā vai kur citur. Savējie! Gribas, lai savējie uzvar, uzmirdz. Jo neesam jau mēs tik ļoti nelaimīgi. Okupācijas laikā, ko esam pārdzīvojuši, bija grūtāk. Tas bija ilgs un mokošs periods, kurā tikām salauzti un vēl neesam izveseļojušies.

– Cik vēl gadu vajag, lai izveseļotos?

– Piecpadsmit. Mēs ar jums piedzīvosim.