Sergejs Zemļanskis ir Krievijas horeogrāfs un režisors, kas iestudē pirmo izrādi Latvijā. Liepājas teātrī piektdien, 12. septembrī, pirmizrādi piedzīvos viņa veidotā kustību izrāde bez vārdiem Indulis un Ārija. Sergejs Zemļanskis interpretē Raini un atzīst, ka šī luga patlaban ir aktuāla.
– Jūs iestudējat klasiku – Ļermontova, Dimā darbus...
– .. Aitmatovs – arī jau ir klasika.
– Kādu jūs ieraudzījāt mūsu klasiķi Raini?
– Kad jau ielasījos lugā, ieraudzīju, ka Rainis tajā ielicis ļoti daudz nozīmju, kas mums, šodienas cilvēkiem, ir nepieciešamas. Mēs saskaramies ar līdzīgām problēmām, jautājumiem, un kā to atrisināt – nav saprotams. Es runāju par situāciju pasaulē – cīņa par zemēm, varu utt. Vispirms Indulī un Ārijā piesaista mīlasstāsts, kaut pret to šajā darbā var attiekties divējādi, jo tas ir pietiekami strīdīgi – ir tur mīlestība vai nav mīlestības? Laikam ir, visdrīzāk ir.
– No abām pusēm?
– Es domāju, Ārijai tā ir daudz stiprāka nekā Indulim, jo viņam ir drusku citi uzdevumi, jautājumi un motīvi. Indulim vajadzīgs spēks, bet nevar sacīt, ka viņš to izmanto, lai dabūtu savu spēku atpakaļ. Taču viņš vienalga ir ieinteresēts Ārijā kā sievietē. To var redzēt, jau pārlasot viņu pirmo tikšanos, kad Indulis ievaino Āriju, nokrīt bruņucepure, un viņš ierauga viņas seju. Tā ir iemīlēšanās no pirmā skatiena.
Esmu jau izteicies, ka netaisām izrādi par reliģiju, taču tas nav mazsvarīgs jautājums, jo pagānisms bija pietiekami stipra ticība, ticība pagānu dieviem. Pēc tam mūs pārliecināja mainīt ticību. Kā tas viss notika Senajā Krievzemē – tas bija skarbi. Arī Raiņa tekstos tas ir šausmīgi. Tāpēc izrādē ir maz jautrā. Ir par ko padomāt un pārdomāt.
– Šo Raiņa lugu dēvē par latviešu Romeo un Džuljetu. Jūs tam varat piekrist?
– Jā, man aktieri arī to teica – pat tie, kas nav lasījuši Induli un Āriju, zina – latviešu Romeo un Džuljeta kara laikā. Kaut kādā ziņā piekrītu, taču Raiņa darbā ir daudz vairāk slāņu un, manuprāt, tā ir dziļāka, spēcīgāka un gudrāka luga par Romeo un Džuljetu. Šekspīra luga ir skaista pasaka, traģēdija. Indulis un Ārija ir vairāk nekā tikai skaists mīlasstāsts, daudz vairāk motīvu, notikumu, ar kuriem saskaras galvenie varoņi.
– Kad skatījos jūsu izrādi Mātes druva, karš, kara tēma bija pagātne, par kuru personīgus stāstus bija stāstījušas vecmāmiņas. Pēc gada, pusotra situācija jau ir kardināli cita, karš tepat līdzās ir tagadne. Vai šī situācija ietekmēja Induļa un Ārijas izvēli, vai tas jums bija svarīgi?
– Nē, man nebija svarīgi taisīt izrādi par karu. Luga mani aizskāra, es tajā kaut ko ieraudzīju, sapratu, ka to var uztaisīt bez vārdiem, jo ir metaforas, tēli utt. Kad par to lēmām, vēl viss [Ukrainā] bija mierīgi. Nezinu, kurp tas viss ved. Varbūt tas tāpēc, ka šogad ir Pirmā pasaules kara simtā jubileja? Viss taču ir iet pa riņķi. Aplis.
– Kā jūtaties Krievijā šo notikumu fonā?
– Varbūt tas ir slikti no manas puses, bet es pat necenšos iedziļināties tajā, kas notiek, jo patiesību neatrast. Man liekas, tas vairāk ir plašsaziņas līdzekļu nekā reāls karš. Tas ir vēl šausmīgāk, jo parasti cilvēki, kas skatās televīziju un lasa avīzes, rakstus internetā, tic tam, ko rāda un raksta, cerībā, ka tā ir patiesība. Tādējādi ir viegli manipulēt ar sabiedrību. Ļoti viegli. Patiesību nezina neviens.
– Jūsu Indulis un Ārija ir kustību izrāde bez vārdiem. Preses konferencē Induļa lomas atveidotājs Mārtiņš Kalita teica – bez vārdiem var pateikt vairāk.
– Man liekas, ka jā, jo ar vārdiem dažkārt vari samelot, tev noticēs. Ar kustību samelot nevarēsi. Tajā ir savdabīgs spēks, aktieri saprot, kā ķermenis atsaucas uz tiem vai citiem notikumiem, emocijām, rīcību. Ķermenis nesamelos, un, pat ja centīsies to izdarīt, tas jau būs – «neticu!», kā teica Staņislavskis. Aiz vārda var paslēpties, to var intonēt, nospēlēt nepieslēdzoties. Te tas neizdosies – ja nebūs emocionālas pieslēgšanās, viss būs graša vērts.
– Teicāt, ka tehnika ir otrajā plānā, šī kvalitāte izrādē nav tik būtiska, tomēr, lai spētu ar kustību izstāstīt, uzrunāt, ir jābūt noteiktam līmenim.
– Zināt, tas, kā viņi kustēsies, vispār nav svarīgi. Es necenšos taisīt dejas izrādi. Kuru gan te pārsteigt ar kustībām? Tad eju uz operas un baleta teātri un skatos baletu – atsvešinātu, aizplīvurotu klasiku, kas absolūti neaizskar, kur redzi skaistu formu un ne vairāk, nejūti līdzi varoņiem, kas paši nesaprot, ko dara uz skatuves. Varbūt tas skan rupji un asi, bet tāds ir mans viedoklis par baletu. To vajag, tā ir laba skola, bet modernizācijai arī vajag būt.
Kas attiecas uz dramatiskajiem aktieriem, treniņi nepieciešami, jo, kad viņi izies uz skatuves jau gatavā izrādē, būs vajadzīga milzīga enerģija un spēks, lai visu to ceļu noietu no sākuma līdz galam. Emocijas un kādas mizanscēnas var vienkārši izdzīt, nomocīt. Ja nebūs elpas, aktieri beigsies nost un teiks – velciet ciet priekškaru. Tāpēc nepieciešama kopējā fiziskā sagatavošana, un ir vingrinājumi, kas orientēti uz lokanību, elastību, pēdām. Aktieri ir dažādi, ir jaunieši, ir gados vecāki. Visi cenšas. Lai arī kādam sanāk labāk, kādam sliktāk, viņi darbojas kopā un tādējādi ir vienoti, veidojot komandu, kas rada šo stāstu. Tāpēc ir svarīgi, lai viņi ir labā fiziskā formā. Viņu ķermeņu fizisko spēju progress ir acīmredzams.
Turklāt, ja aktieri nebūs uzmanīgi, tad izrāde var būt bīstama, jo tiek izmantotas šautriņas, kas arī redzamas afišās. No vienas puses, šautriņas var sakropļot, smagi ievainot, bet, no otras – tā ir spēle. Šautriņa ir labs tēls spēlē par karu. Kā bērnībā spēlējām kariņu. Ir tāda izjūta, ka par maz kādam kariņu bijis bērnībā (smaida).
– Mums, protams, interesanti, kā vispār vērtējat mūsu aktierus un viņu spējas, salīdzinot ar tiem, ar ko esat strādājis Krievijā.
– Mani patīkami pārsteidza visa trupa. Gan viņu gatavība, gan tas, kā uzņem, pieņem viņiem jauno žanru, eksistences veidu uz skatuves. Ar vēlmi un ticību tam, ko dari, vari kļūt stiprs, jaudīgs. Komanda šādos stāstos ir ļoti svarīga, jo, ja būs līdaka, gulbis un vēzis*, nekas nesanāks. Protams, svarīgi, ka aktieri ir draudzīgi, jo viņi ir vai nu viena, vai otra kursa biedri. Iestudējumā iesaistītais Jānis Dreiblats, vecākais Liepājas teātra aktieris, kas iepriekšējā Induļa un Ārijas versijā spēlēja Uģi, tagad būs Vecais Valters un Krīvs.
Tā ir laba pieredze, viņi mani ļoti iepriecina. Daudz kas mums vēl jāpaveic (saruna notiek divas nedēļas pirms pirmizrādes – L.D.), bet viņi ir savākti, neraugoties uz garajām mēģinājuma stundām. Nav pieraduši mēģināt no vienpadsmitiem rītā līdz desmitiem vakarā, bet laika ir maz un materiāls – apjomīgs. Taču nešķiet, ka viņi ir noguruši, jo tas ir process. Tos aktierus, kuriem tas šķistu nogurdinoši, neinteresanti un garlaicīgi, jau sen būtu aizsūtījis prom. Ja nepatīk – ej, tiksim galā bez tevis, paņemsim citu.
– Induļa loma sākotnēji bija Sandim Pēcim?
– Viņam it kā bija trauma. Viss notiek uz labu. Nejaušību taču nav. Viņš labi mēģināja, bet tas bija viņa lēmums, un pretoties vai piespiest nevar. Tas ir normāls process, tāda ir dzīve. Un viņš palīdzēja pieņemt lēmumu iestudēt šo izrādi.
– Tā kā izrādi veido Krievijas komanda, interesēja, kā būs ar mūsu, nacionālo kolorītu, bet, noskatoties reklāmas rullīti, izdzirdot Pāvela Akimkina mūziku, nodomāju – trāpīts.
– Tā gadās, ka sakrīt. Nevar teikt, ka tā ir Francija, tā – Latvija un tā – Kirgīzija vai Gruzija. Stāsts ir universāls, var būt kādi motīvi. Ja mums izdosies radīt ne tikai pārnacionālu, bet vispārcilvēcisku stāstu, tas būs daudz spēcīgāk, nekā iziet no konkrētas vietas. Jo visas tēmas un jautājumi, par ko Rainis runā, ir vispārcilvēciski, nevis – kurši labie, lietuvieši slikti, vācieši vēl sliktāki. Tas nav tik būtiski. Šodien var būt lietuvieši, rīt – ukraiņi, parīt – krievi, vācieši, amerikāņi. Nav svarīgi, kāda nācija. Ir tauta, ir zeme. Vai tad zeme mums pieder? Mēs uz tās tikai dzīvojam, un kādi nolēma, ka tā ir viņu, to pārdos un to nopirks. Kāpēc? Jūs to radījāt? Tie ir globāli jautājumi. Kāpēc nolēmi, ka vari dzīvot uz šīs zemes, to sagrābjot?
– Varat pateikt, kas jums pašam personīgi šajā stāstā dārgs vai vissaistošākais?
– Tur ir daudz momentu. Mums izrādē ir Ārijas māte, kas lugā fiziski neparādās, tēvs viņu ir izsūtījis. Kad Tuše Āriju dziedē, viņa redz mātes tēlu. Lasot viņa man uzreiz palika prātā, un domāju, kāpēc Rainis šo tēlu nav attīstījis, tikai kā makšķeri iemetis? Izrādē veidoju izvērstu tēlu. Māti redz tikai Ārija, tā ir kā viņas pavadonis, mīlestība. Skatāmies arī no Berneka un Ārijas mātes attiecību viedokļa, tēvu spēlē Kaspars Gods, Ārijas māti – Inese Kučinska. Tur ir par ko domāt. No vienas puses, mātes tēls ir kā sargeņģelis, no otras – vērotājs no malas, jo nevar ietekmēt. Var tikai virzīt, un arī nav skaidrs, kurā virzienā ies. Tā arī mums reizēm dzīvē ir. Ir divas vai trīs situācijas, no kurām jāizvēlas. Izvēlies un tikai pēc tam saproti – pareizi vai nepareizi esi rīkojies.
Saistošas ir Induļa un Pudiķa, kas viņam kā tēvs, attiecības. Finālā konflikts ir jo asāks, tāpēc ka taisnība ir gan vienam, gan otram.
Zinu arī vēsturisko leģendu par Induli un Āriju, kas mazlietiņ atšķiras no Raiņa literārās – mākslinieciskās versijas. Bet leģenda, kas mutvārdos nodota no paaudzes paaudzē, ir pamatstāsts, un man ir svarīgi arī to ņemt vērā. Kaut tāpat ir ļoti daudz notikumu, un, lai to visu parādītu...
Šodienas skatītājam nav tik daudz laika, lai ietu uz teātri skatīties mākslu. Pasaule ir ātra, mobila. Nav runa par to, ka jāskrien pāri, bet jāņem vērā tas, kas svarīgs, un pareizi jāsakombinē, lai būtu dinamika un mērķtiecīgi izstāstīts stāsts.
– Jūs izvēlētos Raini iestudēt Krievijā?
– Neesmu pārliecināts. Maskavā teātriem ir savi uzdevumi. Ja es būtu kāda teātra mākslinieciskais vadītājs, varbūt arī iestudētu, bet mani aicina kā režisoru, un ar māksliniecisko vadītāju apspriežam to vai citu autoru vai materiālu. Pat ar Aitmatovu bija problēmas – padomju autors, padomju dramaturģija, šodien, par karu? Kāpēc to vajag?
– Tātad tā bija jūsu ideja?
– Jā, un tagad jau uz šo izrādi biļetes nevar dabūt.
– Kādi bija jūsu argumenti par labu Aitmatova Mātes druvai?
– Es nezināju, kā argumentēt. Galvā redzi bildi, bet – kā izskaidrot? Nedejosi taču kabinetā iztēlotos fragmentus. Bet, ja pats redzi un jūti, tas ir jātaisa. Teātris noticēja, sekoja eksperimentālais mēnesis, kad uztaisījām un parādījām vairākas ainas. Tas pārliecināja.
– Horeogrāfs pats ir dejotājs, režisoram ne vienmēr ir aktierdarba pieredze. Tās ir atšķirīgas lietas?
– Jā, horeogrāfija un režija ir pietiekami polāras lietas, ja iziet no klasiskās horeogrāfijas skolas, baletmeistara mākslas. Tur ir savi paņēmieni, uzdevumi, spēles noteikumi. Dramatiskajā teātrī arī ir sava specifika. Šajā plānā režija nekontaktē ar horeogrāfiju. Jā, daudziem režisoriem nav obligāti jābūt aktieriem, lai gudri izanalizētu tēlus, sižetu utt., gudri to izskaidrotu, lai saprastu, ko gribi. To var izdarīt režisors bez aktiera pieredzes. Horeogrāfam dejotāja pieredze ir nepieciešama, jo, ja tavs ķermenis sevi nepazīst, kā radīsi? Var arī radīt pēc kādiem kanoniem, bet es to nesaprotu.
– Kā jūs radāt? Caur sevi, savu ķermeni, rādāt priekšā?
– Jā, bet, kad jau aktieri to paņem, tad koriģēju, izejot no temporitma utt. Ja lēni roku virzīsi pie sejas, tā ir viena sajūta, ja mazliet ātrāk – cita, ja māsi, vispār trešā. Ir nianses, kas izriet no dzīves. Lai varētu saprast, ko viņš no viņas grib vai otrādi. Lai trāpa zemapziņas līmenī, saprotot varoņu dialogu.
– Aktieris jūsu izrādē ir izpildītājs vai radītājs? Ļaujat ienākt viņa idejām?
– Protams, esmu atsaucīgs priekšlikumiem, nav tā, ka būs tikai tā, kā es saku, taču pēdējais vārds tomēr pieder man. Mana asistente Poļina Pšindina ļoti palīdz. Nevaru teikt, ka aktieris ir marionete, kas tikai izpilda manu zīmējumu. Aktieri ir tādi paši radītāji, kas manis piedāvāto formu jeb shēmu piepilda ar dzīvi. Viņi ir līdztiesīgi radītāji tieši tēla izveidē. Tas ir dzīvs organisms, kuru es kā skulptors varu koriģēt.
– Esmu redzējusi vienu jūsu izrādi, un šķiet, ka emocijas jums ir ļoti svarīgas. Tas ir spēks, kas nepieļauj vienaldzību.
– Mums tagad laiks tāds – auksts. Visi aizveras, cits no cita slēpjas. Tad iet vēl uz teātri skatīties aukstas izrādes? Tāpat šodien ir pietiekami daudz aukstu struktūru, cilvēku, problēmu. Teātris tāpēc ir, lai tu atnāktu un līdzpārdzīvotu, iedvesmotos, mainītu kaut ko sevī vai cilvēkā blakus. Teātris var ārstēt. Man tā šķiet. Pats šausmīgākais, ja cilvēks paliek vienaldzīgs. Skaidrs, ka cilvēki ir dažādi un ir tādi, kuriem vispārcilvēciskas tēmas var būt nepieejamas vai nepieņemamas. Vienalga, cenšos izrādi taisīt tā, lai cilvēki skatītos, līdzpārdzīvotu, runātu par to.
Sergejs ZEMĻANSKIS
Horeogrāfs un režisors
Dzimis 1980. gada 15. jūnijā
2002. gadā absolvējis Čeļabinskas Valsts kultūras un mākslas akadēmiju, prasmes pilnveidojis meistarklasēs pie Eiropas un Amerikas pedagogiem
No 2006. gada kā aktieris un horeogrāfs dažādos projektos sadarbojas ar deju studiju Sounddrama
No 2001. līdz 2005. gadam dejotājs Jekaterinburgas deju teātrī Provinciālās dejas
Režisors un horeogrāfs aptuveni divdesmit iestudējumiem Maskavā, Permā, Taškentā, Čeļabinskā. Beidzamos gados tapušie darbi: M. Ļermontova Dēmons Maskavas Jermolovas teātrī (2014), A. Dimā Kamēliju dāma Maskavas Puškina teātrī (2013), Č. Aitmatova Mātes druva Maskavas Puškina teātrī (2012)
Ar Latvijas laikmetīgās dejas dejotājiem Elīnu Breici un Gunti Spridzānu veidojis horeogrāfiju 15 minūšu izrādei–duetam Kaut kā tā (Dejas anatomija, 2008)
* Ivana Krilova fabula Līdaka, gulbis un vēzis, kurā visi trīs pūlas vilkt vezumu, taču tas neizdodas, jo «gulbis raujas mākoņos», «līdaka velk ūdeņos», «vēzis rāpjas atpakaļ».