Frensisa Skota Ficdžeralda romānā Lielais Getsbijs zaļā gaismiņa, kas spīd pāri līcim pie Getsbija mīļotās Deizijas mājas, ir sapņa, ideāla, nākotnes laimes un cerību tēls. Bet pienāk brīdis, kad šī zaļā gaisma, kas, pēc romāna vēstītāja Nika Keraveja domām, Getsbijam spīdējusi kā zvaigzne līdzās mēnesim, zaudē savu īpašo nozīmi un ir vien zaļš lukturis piestātnē. Tas notiek tad, kad Getsbija sapnis daļēji kļūst par īstenību. Liepājas teātrī Dž. Dž. Džilindžera iestudētais Lielais Getsbijs ir tas gadījums, kad lukturis ir tikai lukturis, bet Ficdžeralda romāns kļūst par zaļo ilgu gaismiņu, kas paliek neaizsniedzams.
Izrādes pamatā ir bulgāra Hristo Boičeva luga, un tas nu ir līcis, kuru mēģinot pārpeldēt ir liels risks noslīkt. Luga ir shematiska, pēc tās grūti saprast, kāpēc Ficdžeralda Lielais Getsbijs pieder amerikāņu literatūras virsotnēm. Ficdžeralda veiktais džeza laikmeta portretējums ar dzīves svinēšanu, savas paaudzes likteni un «amerikāņu sapni», iespiests melodrāmas rāmjos. Lai arī no romāna ņemti daudzi dialogi «viens pret vienu», trūkst stāstnieka Nika pārdomu, attieksmes, notikumu raksturojuma.
Protams, rodas jautājums, kāpēc pieredzējušais peldētājs Džilindžers šo materiālu atzinis par labu. Iestudējums liek domāt, ka pietrūcis iedvesmas, lai mēģinātu sastrādāt tēlus un attiecības dotajos ietvaros, un režisors padevies straumei, lai tā nes. Tiesa, finālam tuvojoties, viņš tomēr izdarījis pāris enerģiskus rokas vēzienus, kas liek mulst vēl vairāk. Proti, režisors liek «aiz skatuves» nošautajam Edgara Pujāta Getsbijam kā traģiskas operas varonim parādīties skatītājiem, lai izjusti nodziedātu pēdējo āriju – atvadītos no Nika, izdzerot ar to kopā pēdējo glāzi grādīga dzēriena. Bet pašās beigās Egona Dombrovska Nikam jāimitē klavieru spēlēšana, kamēr Anetes Berķes Deizija un Getsbijs laižas pēdējā dejā. Tad atliek mirkšķināt acis un sev kniebt, lai pārliecinātos, ka neguļu un tās nav arī halucinācijas. Bet kas tas bija?
Vienīgais tēls ar apjomu, kurā var saskatīt romāna gaismiņu, ir Getsbijs. Režisors liek viņam pirmoreiz parādīties, nākot no zāles, un Edgars Pujāts baltajā uzvalkā uzrodas un pazūd kā noslēpumaina parādība. Aktiera vīrišķīgais šarms, aizkustinošā nervozēšana, gaidot tikšanos ar Deiziju un jūtas pret šo sievieti, zīmē romantisko varoni, kas var likt ietrīsēties sieviešu sirdīm. Tomēr nevar apgalvot, ka cerība un ticība ideālai mīlestībai, kas uz pārējās pasaules fona iekrāsojas kā vecmodīgs sentiments, rit izrādes tēla dzīslās. Tā būtu vēlamā (romāna vielas) uzdošana par esošo, kaut var noticēt, ka Edgara Pujāta Getsbijs mērķtiecīgi un neatlaidīgi režisējis savu dzīvi tā, lai mīļotā kāptu uz tās skatuves pilnās un dārgās dekorācijās. Vilšanās par neiespējamo – būt vienīgajam, ko Deizija mīlējusi –, apziņa, ka pagātni nevar izdzēst, izrādē pazūd aptuvenībā. Iestudējums izvēršas par uzdzīves imitēšanu, bet pietrūkst jūtu un kaislību.
Diemžēl raksturu un attiecību aptuvenībā pazūd arī Anetes Berķes Deizija, un grūti saprast, kāpēc viņa saista Getsbiju. Turklāt, viņas izteiksmīgākā emociju izpausme ir vētrainā sajūsma par Getsbija villu, kas tēlu noreducē līdz seklai mantkārībai. Tāpat pārējās sievietes – Signes Ruicēnas Džordana, Ilzes Juras Lūsila un Volfšeima draudzene, Lauras Jerumas Mērtla, Everitas Pjatas Ketrīna – ir kā funkcionāli skaistas lietas, kuru uzdevums ir izkrāsot vīriešu dzīvi.
Kaspars Gods Toma Bjūkenena lomā dzīvojas pārlieku laiski, un neuzticīgā vīra lomu spēlē ar acīmredzamu piepūli. Kaut spēļu panda ir labs atradums, jo rodas iespaids, ka attiecībās ar rotaļlietu atklājas viņa patiesā – vientuļnieka būtība, tas tomēr šķiet no kādas citas operas.
Tāpat kā Baza Lūrmana filmā, Džilindžers Niku Keraveju padara par rakstniekam līdzīgu, viņš laiku pa laikam apņēmīgi apsēžas, lai ko pierakstītu piezīmju blociņā, taču tiek iztraucēts ar kārtējo uzdzīves mutuli. Tam viņš ļaujas kā kautrīgs un saldumus maz dabūjis bērns, kam pēkšņi priekšā nolikta konfekšu izlase. Šai ziņā spilgtākā konfekte ir aina – Ketrīnas dibens viņa klēpī, kad, pamatīgi mulstot, mēģina pieklājīgi risināt kutelīgo situāciju.
Lai arī aktieri cenšas, diemžēl pirmā daļa paiet kā ieildzis ievads. Pat mūzika, ar ko Džilindžers parasti ļoti veiksmīgi operē, dodot vajadzīgo ritmu un enerģijas devu, un kam sabiedrotā Inga Krasovka sacer atbilstošu kustību materiālu, šoreiz atstāj samocītu iespaidu. Atmosfēras nav, par spīti aktieru mundrajiem izgājieniem dejas soļos.
Otrajā daļā ir divas dzīvas epizodes – Getsbija nervozēšana un neveiklība, Deiziju sagaidot, un Leona Leščinska Volfšeima skats, kurā draisks vieglums savienots ar skaudru atziņu par vientulību.
Godprātīgi padarīts darbs, bet bez īpašas iedvesmas – tāds iespaids rodas arī par Mārtiņa Vilkārša scenogrāfiju ar Pīta Mondriāna motīviem un Ilzes Vītoliņas kostīmiem art deco stilā. Turklāt, ar Mērtlai raksturīgo izsmalcinātas gaumes trūkumu kostīmu māksliniece pārcentusies, un nav saprotams, kāpēc Laurai Jerumai jābrūnina seja, lai tā izskatītos pēc mulates.
Džilindžera Lielais Getsbijs tēmas ziņā sasaucas ar citu šosezon Liepājas teātrī veidoto viņa iestudējumu – Sasodīto sarkano mēnesi, kas tapis pēc Bertolta Brehta lugas Bungas naktī. Ir līdzīgi dotie apstākļi – sieviete, ko abās izrādēs spēlē Anete Berķe, nav sagaidījusi no kara mīļoto vīrieti. Abos iestudējumos bijušie mīlētāji tiekas pēc vairāku gadu atšķirtības, Getsbijā sieviete ir apprecējusies ar citu, Mēnesī grasās to darīt. Abos nozīmīgu lomu spēlē materiālā labklājība. Sieviete dzīvo tagadnei, bet vīrietis ir uzticīgs savai mīlestībai, iedomātajam ideālam, kas devis ticību nākotnei. Īsinot Brehta lugu, izrādes otrajā daļā ir viens lūzuma punkts, kurā situācija, kas šķitusi bezcerīga, pēkšņi tomēr pavēršas laimīgo beigu virzienā, senie mīlētāji paliek kopā. Getsbijs it kā pārraksta šo motīvu, sakot – laimīgas beigas tomēr nav iespējamas. Pesimistiski...