Meikšāns pret Šekspīru. Šahs un mats?

Artūrs Skrastiņš titullomā © Gunārs Janaitis

Vispirms noskatījos Dailes teātrī iestudēto Ričardu III un pēc tam otru Viestura Meikšāna iestudējumu šosezon – Kristapa Pētersona, Sergeja Timofejeva operu–lekciju Mihails un Mihails spēlē šahu Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē. Ričarda pirmizrādē redzētā figūru spēle radīja asociācijas ar šahu, bet operas iestudējumā šo ideju ieraudzīju mērķtiecīgi iemiesotu un mākslinieciski pilnībā attaisnotu.

Abi iestudējumi līdzinās aukstām konstrukcijām. Operas gadījumā tehniskā pieeja labi sader ar izrādes-lekcijas žanru, atsvešināto spēles stilu un aprēķināto Kristapa Pētersona mūziku, veidojot māksliniecisku veselumu. Restaurējot laikmetu un abu šahistu – Mihaila Tāla un Mihaila Botviņņika – leģendāro spēli, iezīmēts konflikts starp divām pasaulēm. Vienā valda sistēma, racionalitāte, loģika, organizēta kārtība, otrā – radoša pieeja, intuīcija. Savā ziņā – Nīčes apolloniskā un dionīsiskā principa pretnostatījums melnbalto lauciņu sistēmā.

Dailes teātra Ričards III ir pierādījums šekspirologa Jana Kota apgalvojumam, ka Šekspīrs ir kā pasaule vai dzīve, kurā katrs laikmets atrod to, ko meklē vai ko grib ieraudzīt. Tomēr redzams arī, kas notiek, kad racionālu konstrukciju-koncepciju ar saukli «demokrātija ir stipri pārvērtēta» uzliek uz Šekspīra lugas auduma un nogriež tai neatbilstīgo.

Viestura Meikšāna veidotajai Šekspīra traģēdijas iestudējuma piegrieztnei lugas dekonstrukcijas procesā klibo rekonstrukcijas daļa. Proti, destrukcija notikusi, bet, sadiedzot izrādi kopā no tā materiāla, kas atbilst režisora koncepcijai, pietrūkst dziļuma. Tomēr aktieru spēle notur uzmanību, un pat apvaldītajā statiskumā jūtama kaisme. Tā ir šī iestudējuma strāva, enerģija.

Šekspīrs vēsturiskajā hronikā traģēdijā Ričards III atklāj varas mehānismu, kas iesaistītos dala slepkavās un upuros, vēstures ritumu, kurā vienu Ričardu vai Henriju nomaina nākamie. Šī asiņainā 15. gadsimta politiskās prakses aina monarhijā pat labi pieguļ varas ķēdei demokrātiskā valsts iekārtā, par ko runā Viesturs Meikšāns. Tik ceļā pa varas kāpnēm vairs nelīst asinis. Līst solījumi gan savstarpējos dīlos, gan vēlētāju ausīs.

Meikšāna izrāde ir politisks plakāts, kas zīmēts ar mūsdienu reālijās smeltām tiešām, treknām līnijām, kur var redzēt gan mūsu politiķu šaržus, gan ironiskas atsauces uz starptautisko politiku, kas saslēdzas ar vietējo, arī kultūras kontekstu. Piemēram, vecie vīri miera uzturētāju krekliņos atgādina Māra Putniņa un Jāņa Cimmermaņa filmu Džimlai rūdi rallallā!, kurā veco ļaužu pansionāta iemītnieki brīvprātīgi dodas armijā, pat piedaloties NATO militārajos apvienotajos manevros.

Vairumam tēlu nav individualitātes iezīmju, tie ir atpazīstami tipāži, kas veido politiskās varas gaiteņu portretu galeriju. Alda Siliņa lords Heistings pagājušā gadsimta 80.–90. gadu biezās plastmasas brillēs, Laura Subatnieka lords Stenlijs un Ginta Andžāna sers Viljams Keitsbijs tā paša laika frizūrās, kam joprojām uzticīgs dažs labs šlāgerdziedātājs. Stenlijs un Keitsbijs taisa karjeru, tāpēc vēlāk garie mati pazūd un ir ieģērbti smukos zīmuļu uzvalkos. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas lēdija Anna, Vitas Vārpiņas Elizabete – politiķu sievas ar suņa «pie kājas» lomu vīra publiskajos iznācienos. Jura Žagara Bekingemas hercogs – uzticīgais pakalpiņš, kas iekož saimniekam rokā, kad tas nedod solīto kaulu. Lielisks ir viņa kalambūrs par seju un siržu pazīšanu. Ričarda upuru rindā spilgts ir Velsas princis Edvards, ko Dainis Grūbe spēlē kā apvaldītu neirastēniķi.

No šiem tēliem–figūrām–funkcijām atšķiras Olgas Dreģes Jorkas hercogiene. Aktrise sagumušajā drūmumā iemieso viedu gudrību, kas liek pieņemt nesaudzīgā šekspīriskā likteņa/vēstures rata radītās ciešanas. Kostīmu māksliniece Ieva Veita-Breidaka paredzējusi, ka no hercogienes kleitas malas vīd padomju laika kombinē balta mežģīne, bet askētiskā pelēkā telpa ar padomju ražojuma ledusskapja modeli ļauj fantazēt par ieslodzījumu telpā un laikā – pagātnē. Ar aktīvu pozīciju izceļas Indras Briķes Margareta, kas staigā ar plāksnīti, uz kuras rakstītais vārds «cilvēktiesības» pārsvītrots ar sarkanu, bet pie krūts kā ordeņi piespraustas dažādas nozīmītes. Tas liek viņā redzēt mītiņu un demonstrāciju profesionālo aktīvisti, kuru neviens neuztver nopietni, jo izskatās ar putniem galvā.

Uz izrādes politiskā šaha galdiņa vīrieši Ričarda III vadībā ir darītāji – figūru bīdītāji, kamēr sievietes iezīmējas kā emocionālie rezonatori. Viņu kaisme silda konstrukciju, piešķir tai kaut cik emocionālu nokrāsu. Kaut, vairoties no psiholoģiskās, pārdzīvojuma spēles, režisors cenšas panākt atsvešinājumu, kas nedarbojas, piemēram, Annas un Ričarda dialoga laikā. Annas mehāniskā iešana prom un atgriešanās pie Ričarda skaidri atklāj formas dominēšanu pār saturu.

Artūra Skrastiņa Ričards ir kā saskaldīts uz pusēm. Pirmajā – varas iegūšanas – daļā dominē rafinēta spēle ar necaursitamu pārliecību par savu izredzētā statusu ceļā uz kāroto kroni, un šim karjeristam, kas iet pāri līķiem, aktieris piešķir harismātiskas personības vaibstus. Otrajā daļā grūti noticēt monolītā rakstura lūzumam, kas robežojas ar ārprātu.

Tāpat arī lūst izrāde. Pirmā daļa domas skaidrībā (demokrātija ir ērts līdzeklis varas iegūšanai un autoritāra režīma pastāvēšanai) ir tīrāka, kaut proponē vispārzināmas lietas. Otrajā vairāk spēlē Reiņa Suhanova scenogrāfija: varas kabinetā ir ieaudzis skrajš mežs, kailie zari klāj sakaltušām skujām piebirušo skatuves grīdu. Viesturs Meikšāns, uzstājoties Šekspīra jubilejai veltītajā konferencē Šekspīrs: autentiskais un mūsdienīgais, to raksturoja kā purva vidi. Taču izrādē tas drīzāk atgādināja ilgstošā sausumā izkaltušu un reiz vētrā postītu mežu, kas lika atcerēties Šekspīra Makbetu – pēc pareģojuma par viņa nāvi vēstīs ejošs mežs.

Otrajā daļā konstrukcija zaudē mērķtiecīgu idejisko virzību, šķiet, režisora domas maldās tajos dažos kokos, kas redzami uz skatuves. Traģēdijas kodols – nesamierināmais konflikts ar neuzvaramu pretinieku – ir acīmredzama patiesība uz papīra, kas izrādē diemžēl peld aptuvenībā. Annas dziesmas vārdi «Visi ceļi atved tevi pašu durvju priekšā» piešķir redzētajam poētisku nokrāsu, liekot nojaust, ka Ričarda nesamierināmais pretinieks ir viņš pats, taču tas jau izskan kaut kā neobligāti.

Iestudējums Dailes teātra lielās zāles kontekstā vērtējams kā svarīgs mēģinājums runāt par laiku, kas, atsaucoties uz Hamletu, atkal izgāzies no eņģēm un morāles normas ir tik elastīgas, cik vajag. Tas atklāj pasauli, kas sekla, trula, pliekana un tukša, un ir kauns par politiskajām nezālēm, kas vairojas un vairojas, tāpēc izrāde ir precīza laikmeta liecība.