Zelta maskas kategorijā Labākā mazās formas izrāde šogad bija nominēts Andreja Platonova lugas 14 sarkanas mājiņas iestudējums, ko veidojis Voroņežas Kamerteātra dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs Mihails Bičkovs. Režisors iestudējis arī Latvijā, Rīgas Krievu teātrī viņa vadībā tapušas izrādes Kaštanka (2000), Precības (2006), Tēvoča sapnis (2010).
Divreiz vienā upē
Platonova lugas darbība notiek 30. gadu sākumā Padomju Savienībā. Tas ir laiks, kad ir sākts kolektivizācijas process, beidzas pirmā piecgade. 101 gadu vecais Stokholmas zinātņu akadēmijas biedrs Johans Frīdrihs Hozs (Boriss Gološčapovs un Andrejs Novikovs), noguris no kapitālisma, kopā ar savu seksīgo draudzenīti Intergom (Anastasija Novikova) ierodas PSRS. Viņu garlaiko sagaidīšanas procedūra stacijā, taču uzmanību saista kolhoza 14 sarkanas mājiņas priekšsēdētāja Suenita (Tatjana Babenkova), un viņš dodas tai līdzi uz Vidusāziju. Suenita kaismīgi un enerģiski karo ar šķiras ienaidniekiem, un bads tikai stiprina viņas fanātisko ticību sociālisma ideāliem. «Pasaules nozīmes zinātnieks» iesaistās kolhoza darbā, bet Suenita kļūst par slepkavu, jo upuris izrāda nenopietnu attieksmi pret Staļinu un sociālismu.
Izrādes sākuma komiski groteskā intonācija pamazām izplēn, tālākais Platonova sižets tiek spēlēts lielā nopietnībā, kas sākotnējo ironiju pārvērš absurda noskaņās. Revidējot pagātni, režisors izrādes formā it kā savalda laika upi, kas šķir un vieno 20. un 21. gadsimtu un saplūdina kopā utopiju un antiutopiju, raisot pārdomas par divreiz vienā upē iekāpšanas tēmu, uz ko vedina Putina pašlaik īstenotā politika.
Līrs starp dzīvi un mākslu
Vācieša Georga Ženo dibinātā Maskavas Jozefa Boisa teātra izrāde Līrs mēģina nāvi man kļuva par vienu no interesantākajiem Zelta maskas programmas Russian Case notikumiem. Pieteikta kā dokumentāla izrāde, tā nepilnas pusotras stundas laikā neatslābstoši intriģēja, liekot domāt par saplūdinātās realitātes un fikcijas krustpunktiem.
Pats Georgs Ženo ir izrādes režisors un scenogrāfs, dramaturģe – Ļubova Muļmenko. Viņu veidotais izrādes stāsts ir par Piemaskavas skatuves veterānu mājā mītošo Viktoru Rotinu, kurš ir kā apmāts ar Šekspīra Līru. Viņš lolo ideju ar šā pansionāta iemītniekiem lugu iestudēt, pašam, protams, spēlējot titullomu, taču uzskata, ka ar Līru viņu saista gara radniecība, turklāt savā dzīvē saskata paralēles ar Šekspīra karaļa dramatiskajām kolīzijām. (Iespējams, autorus iedvesmojusi Otari Bagaturijas luga Karalis Līrs nabagmājā.)
Izrāde notika V. Meierholda centra mazajā black box zālē, kurā ieejot, valdīja teju necaurskatāma tumsa. Tā kā daži krēsli, kam uzgrūdos, izrādījās aizņemti, taustoties sameklēju brīvu vietu uz grīdas. Pamazām vāji izgaismoto zāli ieraudzīju kā memoriāla istabu ar rakstāmgaldu un virtuves zonu. Sienas noklātas ar šā cilvēka dzīves liecībām – fotogrāfijām un dokumentiem. Uz vienas zāles sienas ik pa brīdim tika rādīts video, kas iepazīstināja ar šā vīra ikdienu, iecerēm, uzskatiem utt. Cilvēks ir turīgs, viņam piederot vairāki dzīvokļi, ar savu iPad viņš staigā pa pansionātu, izrādot viesiem, kā un kur dzīvo. Viņam ir dēls un meita, taču attiecības pārtrūkušas, jo vaino tos dažādos grēkos.
Vienā brīdī viņš ienāk zālē, pasēž te še, te tur, pārvietošanos režisē jauns cilvēks pie pults, kurš, pirms izrādes aicinot zālē, iepazīstinājis ar sevi kā mūsu izrādes gidu. Tātad izrāde ir mūsu ekskursija šā vecā vīra dzīvē. Tiek radīts iespaids par improvizāciju, taču, kā noskaidroju, salīdzinot iespaidus ar izrādi redzējušajiem citā dienā, tā ir fikcija. Un jautājums par to, cik šis stāsts par vīru, kurš atrod sevī līdzības ar Līru (galvenokārt bērnu nepateicībā), patiesībā ir dokumentāls, proti – vai ir reāla persona, urda, kaut pierādījumi it kā ir uz sienas. Izrādes verbālo materiālu papildina audioieraksts – vecā vīra intervijas fragmenti, kā noprotams, viņu intervē dramaturģe un režisors.
Izrādes laikā vīrs gatavojas lomai, līdz finālā noskaita vienu Līra monologu. Un tas visu saliek pa plauktiņiem – cik falši patētiski no viņa mutes izskan Šekspīra teksts, tik patiesi viņš pats, tāds, kāds atklājies visā izrādes materiālā, ir Līrs. Viens paštaisns vecis, kurš dzīvo savā pasaulē, ignorējot realitāti. Visus sīkumus, kas ļautu saprast, ka daudz kas nav gluži tā, kā to redz, viņš ignorē, jo citādi ilūzija varētu sabrukt. Tas sagrautu monolīto, pašradīto tēlu, kurā dzīvot un ciest ir gan ērti, gan tā druscīt skaisti. Kā uz skatuves.
Čehovs un Balzaks
Pastāvīgā Russian Case programmas dalībnieka – Dmitrija Krimova – šīs sezonas iestudējums Onorē de Balzaks. Piezīmes par Berdičevu veidots viņam raksturīgajā – mākslinieka teātra – valodā. Izrāde ir groteska pasaka, kas tapusi pēc Antona Čehova lugas Trīs māsas motīviem un aizved plašākos jēgas laukos krievu kultūras un vēstures plašumos. Trīs māsu tēli – aktieri sagrimēti un sapolsterēti tā, ka atgādina dzīvas lelles – satiekas Prozorovu mājā, kas pārcelta uz Berdičevu (šajā Ukrainas pilsētā franču rakstnieks patiešām laulājies ar Evelīnu Hansku, un lugā Čebutikins, lasot avīzi, saka: «Balzaks salaulājies Berdičevā»), lai pieminētu mirušo tēvu, skatītos vecas fotogrāfijas un kinolentes, lai kavētos atmiņās. Viņiem pievienojas arī Marlēnu Dītrihu atgādinoša blondīne un Protopopovs – orākuls. Aktieri nespēlē lugas tekstu (kaut sižeta karkass saglabāts), bet kā etīdēs apspēlē tēmas, galvenos notikumus. Piemēram, mīlestība tiek atklāta/pārbaudīta ar porcelāna tasīti – par patiesām jūtām liecina spēja ar skatienu likt tai slīdēt pa galdu.
Režisors neslēpj, ka šī groteskā bufonāde ir spēle, kas pēta arī teātra dabu. Viņš liek aktieriem izlīst no saviem leļļu tēliem, noņemt liekos matus, degunus un apaļumus, taču, pēc kļūšanas pašiem par sevi, viņi atkal ieslīd atpakaļ izrādē, tagad jau bez palīglīdzekļiem demonstrējot psiholoģiskā teātra pārmiesošanās ideju.
Sevišķi pēc Krimova izrādes Tararabumbija, kuras nosaukums tāpat ņemts no Čebutikina teksta un kas ietvēra panorāmas skatu uz Čehova daiļradi un 20. gadsimtu, šis iestudējums šķita kā vēl viena variācija par jau plaši un dziļi aplūkotu tēmu. Šoreiz pietrūka tā vēriena un pārsteiguma, kas sajūsminājis citus gadus. Kaut skatīties vienalga bija ļoti interesanti un aizraujoši.
Kants pusdieno
Saistošu spēli ar laiku piedāvā V. Majakovska teātra mākslinieciskais vadītājs Mindaugs Karbausks, iestudējot sava tautieša, Izraidīto autora Marjusa Ivaškeviča ļoti asprātīgo lugu Kants.
Skatītāji sēž uz skatuves uzbūvētā, ar sarkanu samtu tapsētā sešstūrī – amfiteātrī, kura centrā ir galds. Ap to pulcējusies vīriešu kompānija, kas ciemojas pie namatēva – filozofa Imanuela Kanta (Mihails Fiļippovs). Kompānija pusdieno, taču ikdienišķā nodarbe ir rituāls ar savu noteiktu kārtību, kurā būtiska nozīme pat krēsla čīkstēšanai. Rituāla daļa ir Kanta kalps Martins (Anatolijs Lobockis), kuram garšo grādīgi dzērieni un kurš nekautrējas savam kungam teikt, ko domā, bārstot dažādas atziņas. Vīriešu idilli izjauc jauna sieviete, Kanta drauga radiniece Fobija Grīna (Jūlija Solomatina), kura ieradusies lūgt filozofu parakstīt Tīrās prāta kritikas eksemplāru, taču paliek uz pusdienām un izjauc vīriešu plānus ļauties patīkamai atpūtai. Sieviete izprovocē uz sarunu «par tēmu» un tad pazūd. Noskaidrojas, ka drauga radiniece jau sen kā mirusi. Pēkšņi ierodas divas mūķenes, lai atgūtu Martina nozagto gaili. Anna Regīna, ko spēlē Svetlana Ņemoļajeva, ir uzstājīga, Friderikā Rebekā (Vera Panfilova) Martins ierauga savu kādreizējo mīlu...
Kaut lugas darbības laiks dots visai konkrēts – viena diena 1784. gada novembrī, tā ir intelektuāla, aizraujoša spēle ar laiku un telpu, kurā šķietami reālais izplūst absurdā sirreālā sapnī. (Ne velti Marjusu Ivaškeviču salīdzina ar Tomu Stopardu.) Laiks tiek restaurēts, apstādināts, pagriezts atpakaļ. Vārdiem ir un nav nozīmes, taču daudzslāņainās spēles jēga ir pašā spēlēšanas procesā, kurā skatītāji, pārvarot laika un telpas robežas, kļūst par mistiska piedzīvojuma dalībniekiem.