Redzēt dziļāk par virskārtu

«Dzīvē tā sanāca, ka brīdi dzīvoju Krakovā Polijā, bet man nevienu pašu mirkli nebija domas, ka ir jāaizbrauc vai, gluži otrādi, noteikti jāpaliek šepat. Es vienkārši mēģinu dzīvot un, ja man bija iespēja aizbraukt uz Poliju, to darīju, bet, pat tur pusotru gadu dzīvodams, reizi divās, ilgākais trijās, nedēļās atbraucu uz Latviju,» saka režisors Georgijs Surkovs.

«Dzīvē tā sanāca, ka brīdi dzīvoju Krakovā Polijā, bet man nevienu pašu mirkli nebija domas, ka ir jāaizbrauc vai, gluži otrādi, noteikti jāpaliek šepat. Es vienkārši mēģinu dzīvot un, ja man bija iespēja aizbraukt uz Poliju, to darīju, bet, pat tur pusotru gadu dzīvodams, reizi divās, ilgākais trijās, nedēļās atbraucu uz Latviju,» saka režisors Georgijs Surkovs. Ar māsu Valēriju Surkovu viņš iestudējis dokumentālu teātra izrādi Savā vietā, kas vēsta par piederību sev un dzimtenei, par to, kādēļ dzīvot vai nedzīvot Latvijā. Pirmizrāde rīt, 28. maijā.

«Varēju dzīvot un strādāt daudz kur, bet man ir tik spēcīga mājas izjūta, ka, būdams Maskavā vai Polijā, jutu, ka šīs ir manas mājas. Varu dzīvot projām gadiem, bet man noteikti ir jāatbrauc atpakaļ, lai iedzertu dzīvības ūdeni. Esot projām un zinot, kur ir manas īstās mājas, tas mani baro,» režisors pamato, kādēļ pats izvēlējies palikt dzimtenē un neaizbraukt kā viņa izrādes varoņi, uzteicot arī skaisto dabu, kas viņam mīļa. Tomēr, lietojot vārdu «patriots», Georgijs ir uzmanīgs. «Es neeju par kaut ko cīnīties. Bet, ja mīlestība pret šo zemi un izjūta, ka, te esot, atrodies mājās, ir patriotisms, tad, jā, esmu patriots.»

Kāpēc cilvēki aizbrauc?

Georgijs stāsta, ka izrādes ideju veido divas daļas: pirmo – temats, otro – veids, kādā tā iestudēta, un tie abi radušies vienuviet – pagājušajā vasarā režisora organizētajā teātra festivālā Telpa–Daugavpils. Vairāki režisori, scenogrāfi un dramaturgi veidoja piecus dažādus darbus, un viens no tiem bija viņa māsas Valērijas veidots, balstoties uz dokumentālām intervijām, nelabojot apkopotā materiāla tekstu. Izrādē bija apkopotas dažādu cilvēku atbildes, kādēļ viņi aizbrauc no Daugavpils? Režisors stāsta, ka īsais dokumentālais iestudējums veidots, balstoties uz pēdējo gadu aizvien pieaugošo aktualitāti, kad cilvēki aizbrauc no Latvijas. Temats viņu ieinteresējis arī tādēļ, ka tas skar viņu pašu – Georgijs zina stāstīt, ka aptuveni 70% no viņa klasesbiedriem un 80% no paralēlklasesbiedriem, ar ko mācījies Jaundubultu vidusskolā, devušies projām. Arī augstāko un zemāko klašu audzēkņi devušies ārpus dzimtenes. «Ir aizbraukuši mani labākie draugi un cilvēki, kas reiz bijuši man apkārt, – viņi visi ir citviet, lai strādātu vai mācītos. Iemesli ir dažādi,» viņš saka un konkrētākam piemēram piebilst, ka viņa klasesbiedrs un vēl šodien labākais draugs aizbraucis mācīties uz Glāzgova universitāti. «Redzu, ka jaunieši izklīst. Tagad, gadu strādājot Daugavpils teātrī, redzu, ka jaunu cilvēku tur praktiski nav. Īpaši daudz aizbrauc no inteliģentās sabiedrības, jo saprot, ka nevar šajā pilsētā sevi realizēt. Daļa aizbrauc uz Rīgu, bet lielākā daļa – uz citām valstīm.» Festivālam noslēdzoties, brālis un māsa izlēma, ka jāveido apjomīgāks darbs, ar kuru censties izprast, kādēļ cilvēki aizbrauc no Latvijas? Turpat Georgijs piebilst, ka izrāde nav instruments, ar ko vēlas pozicionēt konkrētu viedokli – aizbraukt ir labi vai slikti, tas ir jādara vai nav. «Mēs gribējām saprast cēloņus, kādēļ tas notiek,» viņš paskaidro. «Sev tuvu cilvēku vidū esmu pamanījis, ka tas nav tikai naudas vai izglītības dēļ. Vienmēr ir kāds dziļāks iemesls, un katram tas ir cits – kādam tās ir attiecības ģimenē, citam – mājas izjūtas trūkums. Ja iemesls ir naudas pelnīšana, cilvēki atgriežas, bet ir tādi, kas paliek.»

Izrādes gatavošanas procesā režisors guvis vērtīgu atziņu. «Svarīgākais ir justies brīvam, un katram brīvība nozīme ko citu. Kāds var teikt, ka tas ir aplami, bet vienam tā nozīmē naudu, kas ļauj darīt lietas, ko vēlas. Kādam tā ir izjūta, ka neesi nekam piesaistīts un, kā viens no izrādes varoņiem, Mārcis, var braukt, kur grib, izceļot vai visu pasauli. Kādam citam brīvība nozīmē to pašu, ko citam izrādes varonim, daugavpilietim Andrejam, – viņam ir labi, neizbraucot no Daugavpils un atrodoties tikai tur. Tikai ierobežotā telpā viņš var justies brīvs. Tāpēc cilvēki, kas padomju laikā jutās brīvi, patiešām tādi bija. Manuprāt, tikai aizvērtā telpā var justies īsteni brīvs, jo, kad ir absolūta visatļautība, to ir grūti iegūt.»

Māsas dēļ

«Man patīk strādāt kopā ar māsu, jo uztveres un domāšanas līmenī esam līdzīgi. Man viņai nevajag skaidrot daudzas lietas, kuras būtu jāpaskaidro citiem, jo viņa mani saprot. Savukārt strādāt ar viņu kā aktrisi ir daudz grūtāk, jo ir lauzta izjūta – jaunākais brālis māca vecāko māsu, kura arī ir režisore un aktrise. Tā man bija iekšējā barjera, kuru vajadzēja pārvarēt,» stāsta režisors un piebilst, ka kopīgos projektos ar Valēriju viņš jūt, kā viņa «rokas izaug garas un galva paliek lielāka». Un tieši viņa māsa, kino un teātra režisore, kas strādā Maskavā, ir iemesls, kādēļ Georgijs kļuvis par režisoru. «Kad biju mazs, viņa aizbrauca uz Maskavu mācīties un palika tur strādāt. Augot redzēju, ka tas ir iespējams, jo pirms tam man un manu draugu vidū šķita, ka režisora profesija ir neiespējama. Ja ne māsa, tad joprojām tā domātu un skatītos uz režisoriem kā kosmonautiem. Tāpēc tikai pateicoties viņai, redzēju, ka tā ir normāla profesija. Un varbūt arī tāpēc, ka man skolā nepadevās matemātika un ķīmija, sapratu, ka gribu iestudēt, un sāku to darīt jau skolā. Bija interesanti!» Viņš stāsta, ka, Valērijas mudināts, devās uz teātra izrādēm, bet, kad viņa sāka mācīties kino režiju, skatījās māsas sagādāto filmu sarakstu. «Tas mainīja manu un mākslas pasaules uztveri,» viņš tagad saka un bilst, ka nespēj sevi iedomāties, darbojamies citā jomā.

Būt jaunajam režisoram Latvijas kultūrvidē, pēc Georgija vārdiem, ir forši, jo viņš var salīdzināt situāciju Polijā un Maskavā – daudzi viņa draugi brauc tieši uz turieni. «Maskavā jaunajiem režisoriem ir 35, bet mums tie ir jau pieredzējušie,» viņš komentē. «Pat ja jaunie strādā, viņiem ir maz iespēju iestudēt un divas izrādes sezonā viņiem jau ir daudz. Arī Polijā situācija ir līdzīga – jaunajiem ir grūti veidot izrādes, bet šeit ir citādi. Esmu jauns režisors, tikko pabeidzu akadēmiju, bet man šajā sezonā būs piecas izrādes, jo vienai pirmizrāde gaidāma vēl jūlijā. Nedomāju, ka citviet man būtu šāda iespēja, lai cik aktīvs un darbspējīgs būtu. Nesaku, ka esmu varonis – mūsu valsts ir, jo tajā mums, jaunajiem režisoriem, ir iespēja strādāt. Ja vien atalgotos tik, cik spēka tajā ielikts.» Režisors uzteic arī mūsdienīgā redzējuma atspoguļošanu Latvijas teātru vidē, jo, pateicoties nenovecojušiem viedokļiem, kultūras produkts ir laikmetīgs.

Virsuzdevums

Georgijam vislabāk patīk strādāt ar krievu režisora un dramaturga Ivana Viripajeva daiļradi, pie kura viņš Plojā strādāja par asistentu viņa lugas iestudēšanas laikā. Arī vasarā gaidāmais Georgija iestudējums būs I. Viripajeva luga. «Ja man būtu spēja rakstīt (to, starp citu, vajadzētu pārbaudīt – varbūt izdotos), gribētu rakstīt par tām lietām, par kurām raksta Viripajevs. Visi runā par mīlestību, un tas šķiet banāls temats, bet viņš raksta par tās dabu,» pamato režisors un papildina atzinības iemeslu pret konkrēto krievu režisoru. «Staņislavskis [Konstantīns, teātra licējs pasaulē – aut.] radījis tādu terminu kā virsuzdevums, un man ir izjūta, ka mūsdienu cilvēkiem tas ir pazudis un palikuši ir tikai uzdevumi. Ir uzdevums iegūt varu, un, to panākot, attīstība apstājas. Uzdevums ir apprecēties – mēs to gribam, un viss, bet nesaprotam, ka ir jāprecas, lai – kaut kas būtu. Uzdevums ir nopelnīt naudu. Uzdevums ir piedzemdēt bērnu. Bet mēs aizmirstam, ka ir jābūt šim virsuzdevumam. Dzemdējam bērnu, lai – kaut kas būtu. Gūstam varu, lai – kaut ko panāktu. Jānopelna nauda, lai – kaut ko nopirktu,» spriež Georgijs, turpat minot, ka šis būtu temats, ko viņš noteikti izklāstītu, ja pats tagad rakstītu lugu.