«Publika mums ir pakūtra, bet tas ir režisoru uzdevums – aizskart skatītāja dvēseles stīgas, lai rosinātu viņus padomāt un pārdomāt. Ar šo izrādi vēlētos aizskart tās stīgas, kas saistās ar saprāta filtru,» saka aktieris un režisors Ģirts Šolis un piebilst – izrāde Dienas varonis ir paša pārdomas par to, kas notiek televīzijas pasaulē gan Latvijā, gan ārzemēs.
Tās pirmizrāde sestdien, 24. maijā, Dirty Deal Teatro
Par galveno izrādes veidošanas impulsu Ģirts sauc televīzijā pārraidīto pašmāju un ārzemju produkciju, pārsvarā jauniešu auditorijai domāto. Tāpēc izrādes dramaturģiskais pamats veidojies no ironiskām atziņām, kas radušās televīzijas kanālā pārraidīto šovu, raidījumu un reklāmu iespaidā. Par piedāvājumu, kas redzams ekrānā, viņš teic: «Galvenais – lai radīto kāds vērtē. Katrs mēģina panākt ko atšķirīgu un cilvēkiem piedāvā ko savu, un tas viss notiek reitingu vārdā, jo tie baro televīziju. Tas savukārt televīziju rada par sabiedrības spoguli, jo, ko mēs prasām, to dabūjam.» Arī pats Ģirts atzīst, ka ir konkrētā medija patērētājs. «Man patīk, piemēram, šovi, bet ar pašmāju seriāliem gan ir grūtāk – tā šķiet laika zaudēšana,» viņš ir godīgs.
Izrādi Dienas varonis režisors sauc par savu un aktieru ansambļa kopdarbu, jo iestudēšanas laikā, kā saka Ģirts, radās atziņu birums, kuras izmantojis darba veidošanā. «Izrādi veidoju pēc līdzīgiem principiem, kādi bijuši apvienībā Umka, kad gatavojam lelles, – ir uzbūvēts dramaturģiskais skelets un pēc tam kopā spietots, lai radītu saturu. Atšķirība ir tajā, ka izrādē veidojam dramaturģiju, nevis darbību, – ir teksts un dialogi, ir kāpinājumi. No dramaturģiskās puses tas ir ērts un sakarīgs veids, kā veidot materiālu, – vari visus dialogus, kas ir galvā, uzreiz pārbaudīt darbībā ar aktieriem etīdēs. Tas ļauj saprast arī viņu viedokli – viņi to pieņem kā savu un identificējas vai atgrūž un nepieņem. Tas ir praktisks instruments,» uzskata Ģirts, kurš ir radošās apvienības Umka.lv dibinātājs. Šajā izrādē viņš veido cilvēku saspēli ar lellēm, turpinot pieaugušo leļļu teātra attīstību. «Visu laiku mēģinu saprasties ar lellēm. Tā man šķiet interesanta pasaule, kuru vajag izmantot, jo tās spektrs ir plašs un simbolisms spēcīgs, tāpēc to var izmantot situācijās, kad ar aktieriem tas būtu daudz sarežģītāk. Tās ir lietas, kas attiecas uz seksa, nāves un citām tematikām un kas mūždien sagādā problēmas un pieprasa īpašu izdomas paņēmienu, kā to parādīt uz skatuves. Bet, ja mēs to izmantojam simboliskā plaknē, tad rodas bezgalīgas iespējas,» spriež mākslinieks. «Domāju, pieaugušo cilvēku izmēra leļļu lietojums šajā izrādē arī ir diezgan jaudīgs un nopietns simbols, ja runā par masu lietām, informācijas apraidi, kas attiecas uz cilvēkiem un sabiedrību kā tādu, un īpaši, ja runā televīzijas kontekstā. Grēks būtu tādu neizmantot!» viņš smejot saka.
Būdams daudzpusīgs mākslinieks, Ģirts nenoliedz, ka laika trūkuma dēļ ir cilvēki, kas no tā mēdz ciest, bet, vērtējot laika vienību teātra vidē, spriež: «Man ir privilēģija, ka varu atļauties veidot izrādes, kad esmu tām gatavs un varu to izdarīt. Tā ir mana brīvība un mans trumpis; pārējās lietas pakārtoju tam.» Bet, domājot par nākotnes mērķiem, Ģirts teic, ka šobrīd jūtas apmierināts. Smejot viņš piebilst, ka māju vien gribētu uzcelt, taču tad jau nopietnāk min: «Runājot mākslinieciskās kategorijās, jāsaka – mērķi tiek izvirzīti ar katru izrādi. Gribas būt pieprasītam, lai varētu gūt finansējumu un realizēt savas mākslinieciskās fantāzijas vai pretenzijas, kas dīda. Kamēr tas notiek, mērķi piepildās.» Par māksliniecisko izpaušanos mūsu kultūrvidē viņš izsakās atzinīgi, piebilstot: «Bet ir vajadzīga vēlme to darīt. Cik nopietna un liela tā ir? Cik dikti gribas? Domāju, vaimanāt ir nevietā; vajag mēģināt darīt, meklēt pareizos cilvēkus un skatīties, ko vēlas. Apstākļi tam ir labvēlīgi. Varētu runāt par to, cik godīgi dalīts finansējums, bet tās jau ir amatnieku lietas.