«Jaunie režisori liek darīt un domāt pašam, bet pieredzējušie jau aptuveni zina, ko spēj un kā tev jādara, tāpēc ļauj atrast pašam vai palīdz rast ejamo ceļu,» saka aktrise Ilze Lieckalniņa.
18. maijā Valmieras teātrī gaidāma pirmizrāde krievu dramaturga Aleksandra Vampilova apvienotajai lugai Provinces anekdotes – Gadījums ar metranpāžu un Divdesmit minūtes ar eņģeli Mārtiņa Eihes režijā.
Ilze stāsta, ka 2013./2014. gada teātra sezona viņai sākās brīnišķīgi – ar Annas Onošenkovas lomu režisora Feliksa Deiča izrādē Dzimta (Vasa Žeļeznova). «Katrs darbs pie Feliksa ir bauda. Tā ir bauda būt kopā,» teic aktrise, sezonas startu tēlaini raksturojot kā īstu medus maizi. Pirms teātra izrāžu noslēgšanās vasaras brīvdienām, viņai ir divas lomas (Viktorija un Faina) krievu dramaturga Aleksandra Vampilova apvienotajā lugā Provinces anekdotes – Gadījums ar metranpāžu un Divdesmit minūtes ar eņģeli. «Man šis iestudējums ir interesants, jo darbība notiek padomju laikos. Ģeniālais lugas autors Vampilovs spējis smalkā veidā parādīt Padomju Savienības un tās režīma absurdu; to, cik ļoti cilvēki no itin visa baidījās un paši sevi noveda līdz absolūta absurda stāvoklim un neiespējamībai. Esmu dzimusi padomju laikos, bet neatceros tos. Tā bija mana laimīgā bērnība, jo varēju neuztraukties par to. Bet pagājušais laiks un šā brīža politiskā situācija pasaulē liek aizdomāties,» komentē Ilze. Viņa noraidoši izturas pret domu, ka dažiem skatītājiem šī izrāde varētu izraisīt nostalģiju pret ne tik seno pagātni. «Neizprotu un nesaprotu cilvēkus, kuri ar melanholiju atceras padomju laiku režīmu. Jā, bija vieglāk dzīvot, jo tu nekas nebiji un nekas nedrīkstēji būt. Sabiedrība baidījās; cilvēki nedrīkstēja darīt noteiktas lietas, nedrīkstēja teikt, ko domā, jo bija jārīkojas pēc ideoloģijas noteikumiem. Varbūt melanholija ir cilvēkiem, kuriem šobrīd jādzīvo un jādomā pašiem, jo ir grūti pieņemt lēmumus, nevis rīkoties pienākuma vadītiem,» uzskata aktrise un kautri izsaka cerību, ka nevienam skatītājam šī izrāde neizraisīs grūtsirdību par pagājušo.
Režisors aktierim ir kā skolotājs, jo no katra iestudējuma veidotāja var iemācīties dzīves un profesionālās atziņas. Šobrīd Ilze vēl tikai noformulē mācību, ko guvusi no darba pie režisora Mārtiņa Eihes, jo līdz pirmizrādei radošā komanda vēl nopietni strādā. «Ar Mārtiņu ir interesanti un patīkami strādāt. Atklāsmes atnāk vēlāk, jo tagad nemitīgi esmu procesā un nav laika apstāties un padomāt, ko esmu ieguvusi, jo vēl gūstu.» Savukārt no visiem režisoriem, ar ko aktrise iepriekš jau ir strādājusi, viņa īpaši uzteic Feliksu Deiču. «Viņš palīdz aktierim izveidoties un domā, lai audz no lomas uz lomu. Visi darbi pie Feliksa Deiča manī radījušas izbailes, jo neesmu zinājusi, vai spēšu attaisnot režisora cerības un uzdevumu. Bet izrāde izdodas, un saproti, cik daudz viņš ir devis! Pie viņa ir mīļi un silti strādāt. Arī pie Mārtiņa – uz mēģinājumiem var iet bez stresa, jo darot var arī pasmieties. Gaisotne ir jauka un harmoniska.»
Teātra sezonai noslēdzoties, Ilzei ir skaidri lielākie vasaras plāni. Pirmkārt, tas būs brauciens jūnijā uz Amsterdamu – aktrises divpadsmitgadīgās meitas iecienītākās grupas One Direction koncerta norises vietu. «Bet jūlijā būs – kur gribu, tur braucu. Mums ir vasaras māja Saulkrastos, lauki Stalbē, un manā dzīvē svarīga loma ir jūrai, tāpēc katru vasaru cenšos vairākas dienas pavadīt pie atklātas jūras klusā krastā – Liepājā vai Ventspilī,» viņa stāsta un atzīst, ka tieši daba ir vieta, kur smeļ spēku darbam. «Jāsaka paldies meitai, kura pirms gada iegādājās suni, jo katru dienu tagad jāiet ārā. Ik rītu cenšos vismaz stundu staigāt pa mežu, gar Gauju.».