«Ezeriņš nav rakstījis par smagām tēmām, bet ir hiperbolizējis un pārspīlējis tēlus. Filozofija viņam atnāk viegli, caur rotaļīgumu, un šķiet, ka vairākas aprakstītās situācijas viņš pat ir izdomājis un salicis vienā biezā kūkā, lai īss stāsts būtu spēcīgs,» saka režisors Elmārs Seņkovs.
Rīt, 30. aprīlī, Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrāde viņa iestudētajai izrādei Ezeriņš.
Režisors stāsta, ka latviešu īsprozas meistars Jānis Ezeriņš bija īpašs ar to, ka spēja uzrakstīt noveli, kurā atklājās stāstnieka talants, tāpēc par savu un izrādes aktieru uzdevumu Elmārs uzskata rakstnieka noveles izstāstīt tā, kā tās uzrakstītas, nemēģinot neko mainīt. Režisors to sauc par stāstīšanu ar izspēlēm, kurā būs koncentrēšanās nevis uz dramatiskiem dialogiem, bet veidu, kā izstāstīt stāstu. «Uzdevums ir grūts. Vairāki aktieri atzīst, ka sen nav runāti tik gari teksti un mūsdienās šķietami sarežģīti teikumi. Mēs vairs nespējam izteikt tādas teikuma konstrukcijas, kādas bija agrāk,» komentē Elmārs. «Strādājot pie šī darba, pirmo reizi mēģināju koncentrēties uz tekstu, jo pirms tam nebiju strādājis ar tik lielu tā daudzumu. Tas nav viegli – prātot par uzrakstītā loģiku un to, kā saglabāt skatītāja uzmanību tikai ar tekstu.»
Izrādē Ezeriņš septiņi aktieri izspēlēs un izstāstīs astoņas noveles, tomēr tām visām ir kas vienojošs. «Atsvešinātā formā tas ir temats par dzīvību un nāvi; par to, kāds ir cilvēka mūžs. Iedomāsimies, ka reiz paliksim veci un mums vaicās, ar ko asociēsim savu dzīvi? Mēs noteikti atminēsimies vien dažus mirkļus, un šie pieturas punkti būs tavs mūžs.» Elmārs zina stāstīt, ka Jānis Ezeriņš noveles rakstīja pēdējos savas dzīves četrus gadus, būdams viņa vienaudzis. Tas licis aizdomāties arī par savu mūžu un to, kas līdz šim izdarīts. «Tas ir dīvaini – uzrakstītais kļuvis par viņa mūžu, bet viss pārējais palicis mazsvarīgs. Cilvēki dzimst, mirst; daži aiz sevis ko atstāj, citi – ne. Un tad ir jautājums – mums ir kaut kas jāatstāj, vai nav?» Pēc rakstnieku nāves melns uz balta paliek viņu uzrakstītais, mūziķiem – skaņu platē ierakstītais, bet ko aiz sevis atstāj režisors? «Man patīk Astrīdas Kairišas teiktais: «Manī ir atstātas citu cilvēku pēdas.» Ja režisors ir atstājis savas pēdas citos, tā var palikt atmiņās, jo tikai cilvēkos viņš var atstāt piezīmes par sevi. Daudzi aktieri atsaucas uz veciem režisoriem, minot no viņiem gūtās mācības, un tikai tā režisori dzīvo līdzi laikam, kad viņu atstātās pēdas pazūd arī citos cilvēkos, kas dodas aizsaulē, un par viņiem aizmirst. Tad grāmatās paliek dzimšanas un miršanas gads, nozīmīgāko darbu uzskaitījums, un tas ir truli. Brīžiem paliek bail par to, ka negribas palikt tikai sausos datos, gribas būt cilvēkam, kas bijis ar miesu un asinīm.» Aizdomājoties par pēdām, ko vēlas atstāt aktieros, ar ko strādājis, Elmārs secina, kā vēlas būt kādam palīdzējis. «Mēs visi gribam būt vajadzīgi un piederīgi. Tas ir mūsu dzinulis. Režisoram nav lielāka komplimenta kā brīdis, kad aktieris atklāj, ka viņš tam palīdzējis un licis kaut ko saprast. Tāpēc, manuprāt, svēta profesija ir pedagoģija. Skolotāji ir cilvēki, kas atstāj visdziļākās pēdas, un varbūt labāk ir, ja tās paliek citos cilvēkos, nevis esi ierakstīts grāmatā kā kapakmenī, ar saviem dzimšanas un miršanas gadiem.»
Jāņa Ezeriņa darbus caurvij spriedumi par mūžu un apcere par likteni. Arī pats Elmārs nenoliedz, ka tic tam. «Domāju, viss ir ierakstīts zvaigznēs, un mūsu liktenis sen ir paredzēts. Varbūt varam izvēlēties ceļus, ko iet, bet noteikti ir zināms, cik ilgi mums jābūt uz šīs zemes. Bet mūžu var izstāstīt ļoti ātri! Un tas ir diez gan bēdīgi,» viņš secina. «Mēs šobrīd iestudējam darbu par cilvēku, kurš reiz sēdējis un pavadījis laiku, lai uzrakstītu noveles, bet par viņu pašu mēs neko nezinām; ir tikai apraksti. Un tas ir tik maz... Mēs varam analizēt un prātot, no kā viņš ietekmējies, radot savus darbus, bet mēs to nekad nezināsim! Protams, varam pieņemt, ka tas noticis no autoriem, kuru grāmatas viņš lasījis, bet interpretācijās par citiem mēs nonākam lielos melos par viņiem.».