Siltās drēbēs lasīt dzeju
«Kad režisore aicināja mani izrādei veidot kostīmus, tas deva iespēju pietuvināties katram kolēģim. Es to pielīdzinu Ziemassvētkiem. Kad pērc dāvanu, tu domā par cilvēku, kam to dāvināt, un tā notika arī šoreiz. Ceru, ka mana izjūta par viņiem būs pareiza,» saka aktrise Jana Čivžele.
Sestdien, 1. martā, Jaunajā Rīgas teātrī viņa piedalās pirmizrādē Dzeja ne tikai kā aktrise, bet arī kostīmu māksliniece.
Režisores Māras Ķimeles iestudējumā Jana debitē kā kostīmu māksliniece, tomēr kategoriski pauž, ka nepretendē uz šo arodu, bet uztver to kā iespēju apģērbt savus kolēģus. Izrādē viņa tērps Ivaru Krastu, Ģirtu Krūmiņu, Gunu Zariņu un Kasparu Znotiņu.
Stāstot par tērpu sagatavošanas procesu, aktrise vairās to raksturot kā sarežģītu, jo «tas patīk un dara priecīgu». Viņa jau ilgus gadus domā sev apģērbu modeļus un ar pašas radītām skicēm dodas pie šuvējām, kuras realizē viņas vēlmes, neprasot, kādas vīles diegt vai kāda tipa piegrieztnes veidot. Būdama savu šuvēju izlutināta, Jana atzīst, ka lielākās grūtības, gādājot skatuves tērpus, esot radījusi tehniskā puse – kā drēbniecēm pastāstīt, kādu viņa vēlas redzēt rezultātu, neiedziļinoties specifikas detaļās. «Bērnībā lellēm kleitas šuvu, sašujot divus audumu gabalus kopā, un tā man bija princešu kleita!» viņa smejas un pastāsta, ka, izjūtot patiku domāt sev tērpus, vēlējās to kādam arī dāvināt. Tā divas kleitas Jana sarūpējusi savām kolēģēm – Gunai Zariņai un Sandrai Kļaviņai.
Tērpjot izrādes biedrus, Jana tajā ielikusi daļu nevis savu drēbju, bet domu skapja saturu. «Kad vasarā lasīju dzeju, saule karsēja un es sēdēju dārzā, bet, kad pienāca rudens un es turpināju lasīt, apsedzos ar segu. Mana doma par to, kā izskatāmies, kad lasām, ir tāda – mums ir tēja vai kafija un esam apsegušies, vienalga ar ko – sauli, segu vai milzīgu vecmāmiņas jaku, kas ir divus izmērus par lielu. Tāpēc apģērbiem vajadzēja būt sildošiem, tādiem, kuros var ieritināties. Domāju, man tas varētu būt izdevies.»
Iestudējumu veido dzeja – kā saruna, kā pārdomas, katram dzejolim ir jāuzplaukst, tādēļ ik izrāde atšķirsies. Skatītāji nezina, ar kādām rindām viņi tiks sagaidīti un pavadīti, arī paši aktieri to nezinās. «Dzeja ir personiska. To nevar runāt tā – starp citu. Lai pie tās piekļūtu, ir jāzina par autoru, par to, ko viņš vēlējies ar to teikt. Tad nāk tava daļa,» saka Jana, kurai šī nav pirmā reize, kad uz skatuves viņa runā dzejas rindās, – 2006. gadā viņai bija loma Alvja Hermaņa iestudējumā Fricis Bārda. Dzeja. Ambients.
Par iespēju, ka skatītāji turpmāk varētu viņu asociēt ar izlasīto, aktrise izsakās pozitīvi, jo, kā Jana teic: «Dzejolī ir daudz informācijas. Mājās mēs to varam pārlasīt vienreiz, otrreiz un trešoreiz, līdz saprotam un piekļūstam tam tuvāk, bet izrādē, dzirdot tik daudz dzejoļu, būtu labi, ja skatītājam paliktu tie atmiņā.»
Gaidāmajai izrādei gatavojoties, aktieriem iesākumā bija nepieciešams atrast vismaz 30 dažādu autoru dzejoļus, kas pašiem tīk, un šajā procesā Jana sapratusi, ka viņai īpaši tuva ir tulkotā franču dzeja. «Mums tas bija vasaras uzdevums. Biju laukos, un vecmāmiņai ir iespaidīgs grāmatu krājums, ko viņa lādēs glabā bēniņos. Tā nu es kāpu augšā un izvilku pilnīgi visus sējumus, bet tagad tos esmu atvedusi uz Rīgu, jo sapratu, ka nevajag turēt lādēs, lai stāv manā grāmatu plauktā,» viņa smaidot secina un stāsta, ka gada siltākos mēnešus pavadīja, lasot dzejoli pēc dzejoļa, izvēloties grāmatu pēc grāmatas. Ja pirmo reizi kādā neko nerada, citā reizē meklētais uzradās. «Tas nav viegli. Vienā grāmatā var būt divi dzejoļi, bet ir tādas, kuras lasi un lasi, bet nav! Savukārt cits kolēģis paņem šo sējumu un viņam ir!» Jana piebilst, ka pārsteigumu sagādājusi nevis kolēģu dzejoļu izvēle, bet apziņa, ka nav pamanījusi un redzējusi to ko citi. «Varbūt tas izskaidrojams ar to, ka pēc tā brīža izjūtas, kas manī bija, nevarēju ieraudzīt konkrēto dzejoli. Katru dienu mēs jūtamies citādi! Kad esmu priecīga, pamanu priecīgu dzejoli un pretēji, bet lielākoties tie ir skumji,» viņa teic.