Par garīgo spēku ir jādomā
«Man patīk uzspēlēt ar partneriem. Aizrauties,» saka aktrise Daiga Kažociņa, kura spēlē jaunākajā režisores Ineses Mičules iestudējumā Dejas Lūnasas svētkos Latvijas Nacionālajā teātrī. Tuvākās izrādes skatāmas 5. februārī, kā arī 18. un 23. februārī Jaunajā zālē.
Daiga stāsta, ka izrāde ir par ģimenes, kopības un sieviešu spēku, par vertikāli un horizontāli, un iestudējuma procesu raksturo kā aizraujošu un radošu ne tikai viņai, bet visam kolektīvam. «Luga, režisores interpretācija un pārējo aktrišu mēģinājumi veidot savus tēlus ne tikai papildināja cits citu, bet arī palīdzēja piekļūt mana tēla būtībai,» saka Daiga. «Nevaru viennozīmīgi pateikt – bija viegli vai grūti, bet bija brīži, kad tas bija brīnumaini.»
Iestudējuma centrālie tēli ir piecas māsas (tās izrādē spēlēs Daiga, viņas vārdamāsa Daiga Gaismiņa, Marija Bērziņa, Zane Dombrovska un Maija Doveika), kuras caur ikdienas dzīvi atklās sievietes spēku, pietuvosies viņas pasaulei. Daigai par to ir savas domas. «Negribētu runāt tik plaši – sieviete, sievietes pasaule... Mēs vairāk strādājām ar konkrēto tēlu pasauli, un, ja tas pateiks ko vairāk par sievietes pasauli, es tikai priecāšos, bet nezinu, vai ir iespējams iestudēt kādu izrādi, tik plašā nozīmē vispārinot tēmu. Manuprāt, konkrētība vienmēr pasaka vairāk nekā vispārinājums,» viņa spriež. Atbildot uz jautājumu, kādas atziņas ieguvusi iestudējuma laikā, Daiga teic, ka konkrēti tās nespēs nosaukt, tomēr nenoliedz, ka darbs pie izrādes lika pārdomāt iepriekšējo uzskatu par sievietēm un vīriešiem. Viņa saka – kā vieni, tā otri ir cilvēki pēc definīcijas, un, lai gan būtiskas atšķirības nav, viņai jāatzīst, ka dažādība starp abiem dzimumiem tomēr pastāv, un tas, iespējams, ir pats brīnišķīgākais. «Šīs atšķirības bieži rada pārpratumus, reizēm pat smagas un sarežģītas situācijas, bet tieši tas padara dzīvi krāsaināku un aizrautīgāku,» aktrise ir pārliecināta.
Izrādes aprakstā minēts, ka režisore Inese Mičule iestudējumā Deja Lūnasas svētkos meklē, no kurienes rodas cilvēka garīgais spēks, tādēļ jautāju Daigai, kā viņai šķiet – kas ir tā avots. Aktrise, mirkli padomājusi, atbild, ka uzskata – cilvēki savu garīgo spēku rod savstarpējās attiecībās, attieksmē vienam pret otru, ģimenē. «Garīgais spēks ir katrā no mums, un no mums ir atkarīgs, cik daudz mēs gribam to apzināties, aktivizēt un dalīties tajā.»
Runājot par izjūtām, ar kādām Daiga dienu no dienu dodas uz darbu, viņa ilgi nepārdomā atbildi: «Krāsainas! Neparedzamas! Jo miegā turpinās dzīve un notiek dažādi procesi. Nevaram būt pilnīgi droši, kādi pamodīsimies nākamajā rītā.» Atbildot uz jautājumu, vai aktrise veido dienas kopsavilkumu, viņa smejoties saka: «Dažreiz nogurums. Teātris ir apbrīnojami ietilpīgs un dīvains darbs, jo, kā skolā teica mans meistars, – aktieri ir savādi mākslinieki. No vienas puses, viņiem jābūt dulliem, prātīgiem un neprātīgiem, jāapzinās notiekošais un kādā mirklī jāzaudē kontrole, bet tajā pašā laikā vienmēr desmitos no rīta jābūt mēģinājumos un septiņos vakarā izrādē, ko nedrīkst kavēt! Viņiem jābūt organizētiem un radošiem, brīviem savā mākslā. Tās ir gandrīz nesavienojamas īpašības, kurām ir jābūt šajā vienā cilvēkā – aktierī.» Bet Daiga teic, ka tā ir tikai daļa no grūtībām, ar ko jāsaskaras šīs profesijas pārstāvjiem. Cilvēkam ir jābūt ietilpīgam, lai varētu būt skatuves mākslinieks, un Daiga to uzskata par vienu no iemesliem, kādēļ tikai daži kļūst par aktieriem. «Ne visiem ir tāda izturība, stabilitāte un noturība.»
Jaunā gada ievadmēnesis ir pagājis, un, jautājot aktrisei, vai janvāra pirmā diena bijusi robežšķirtne jauniem mērķiem un radītas apņemšanās, no kurām aktuālākā daudziem vienmēr bijusi kļūšana par labu cilvēku, viņa smaidot retoriski vaicā: «Par ko gan citu vēlēties kļūt, ja ne par labāku cilvēku? Protams, tā ir arī mana vēlēšanās! Tas ir dzīves process, un utopiska ir doma ar 1. janvāri sākt kā no baltas lapas, jo nekas tā nesākas.